21. pants

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā."

Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga

tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga

tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata

lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai

valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta. Pirmajā

aspektā šis jēdziens tulkojams sasaistē ar Satversmes 6. nodaļu,

otrajā - sasaistē ar tiesiskas valsts principu, kas ietverts

Satversmes 1. pantā. Satversmes 92. pants paredz gan pienākumu

izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu

pieņemt attiecīgas procesuālās normas (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu

daļas 2. punktu).

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka likumdevēja

pienākumu pieņemt taisnīgas tiesas spriešanai nepieciešamās

procesuālās normas (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 1.

novembra sprieduma lietā Nr. 2012‑06‑01 10. punktu).

21.1. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību

saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā. Valsts pienākums pildīt starptautiskās

saistības cilvēktiesību jomā citstarp ir ietverts Satversmes 89.

pantā, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Konstitucionālā

likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto

cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību

normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta

sprieduma lietā Nr. 2017‑16‑01 9.1. punktu).

Satversmes 92. panta pirmais teikums citstarp ir

konkretizējams kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6.

pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2017‑08‑01 12. punktu). Turklāt

Satversme nevar paredzēt mazāku pamattiesību aizsardzības apjomu,

nekā to paredz Konvencija. Tādēļ, konkretizējot Satversmes normu

saturu, jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu Satversmes un

Konvencijas normu harmoniju (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-13-01 14.

punktu).

Satversmes tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūru, ir norādījusi trīs kritērijus, pēc kuriem var

konstatēt, vai attiecīgā lieta ir skatāma Konvencijas 6. panta 1.

punkta krimināltiesiskajā aspektā (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 1976. gada 8. jūnija sprieduma lietā "Engel and

Others v. the Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71; Nr.

5101/71; Nr. 5102/71; Nr. 5354/72; Nr. 5370/72, 82. punktu).

Šie kritēriji ir šādi:

1) konkrētā nodarījuma kvalifikācija valsts tiesību aktos, to

saistot ar krimināltiesībām;

2) konkrētā nodarījuma raksturs un smagums;

3) attiecīgajai personai par nodarījumu draudošā soda bardzība

(sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā

Nr. 2017‑16‑01 9.2. punktu).

Lai būtu piemērojams Konvencijas 6. pants tā

krimināltiesiskajā aspektā, pietiek ar to, ka izpildās kaut viens

no minētajiem kritērijiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2003. gada 11. februāra sprieduma lietā "Ringvold v.

Norway", pieteikums Nr. 34964/97, 36.-42. punktu un 1976.

gada 8. jūnija sprieduma lietā "Engel and Others v. the

Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71; Nr. 5101/71; Nr.

5102/71; Nr. 5354/72; Nr. 5370/72, 82. punktu). Tātad

Konvencijas 6. panta 1. punkts tā krimināltiesiskajā aspektā būtu

piemērojams gadījumā, ja tiktu atzīts pārkāpuma

krimināltiesiskais raksturs pēc būtības vai ja par konkrēto

pārkāpumu personai draudētu tāda sankcija, kas pēc sava rakstura

un smaguma vispār iederētos krimināltiesību jomā. Otrais un

trešais kritērijs ir alternatīvi. Ja katra atsevišķā kritērija

izvērtēšanas rezultātā nav iespējams nonākt pie skaidra

secinājuma, tad šo kritēriju pārbaudē pieļaujama arī kumulatīvas

pieejas izmantošana (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 1994. gada 24. februāra sprieduma lietā "Bendenoun v.

France", pieteikums Nr. 12547/86, 47. punktu).

Apstrīdētajās normās paredzētais administratīvais pārkāpums

Latvijas tiesību sistēmā nav kvalificēts kā krimināltiesisks

nodarījums, taču tas pats par sevi nenozīmē, ka tādēļ Konvencijas

6. panta 1. punkts uz to nebūtu attiecināms.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka attiecībā uz otro

kritēriju, vērtējot nodarījuma raksturu un smagumu, jāņem vērā tā

būtība un par to paredzētās sankcijas raksturs. Ja normai ir

vispārējs raksturs un sankcijai ir gan preventīvs, gan sodošs

mērķis, tad atzīstams, ka attiecīgais nodarījums ir pielīdzināms

autonomajam jēdzienam "noziedzīgs nodarījums"

Konvencijas 6. panta izpratnē (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1984. gada 21. februāra sprieduma lietā

"Öztürk v. Germany", pieteikums Nr. 8544/79, 53. punktu

un 1994. gada 24. februāra sprieduma lietā "Bendenoun v.

France", pieteikums Nr. 12547/86, 47. punktu). Arī

Satversmes tiesa savā judikatūrā ir izmantojusi šo pieeju,

atzīstot administratīvo pārkāpumu lietās, kurās kā sankcija

paredzēts naudas sods, izdarīto pārkāpumu par "noziedzīgu

nodarījumu" Konvencijas 6. panta izpratnē (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr.

2012-15-01 13.2.2. punktu un 2018. gada 15. marta sprieduma lietā

Nr. 2017‑16‑01 9.2. punktu).

Apstrīdētās normas paredz, ka par noteikta veida pārkāpumu,

proti, konkrētu autoceļu posmu lietošanu bez iepriekšējas

autoceļu lietošanas nodevas samaksas, tiek piemērots

administratīvais sods. Apstrīdētās normas ir vērstas uz visu

sabiedrību un pēc sava rakstura ir vispārsaistošas. Par tajās

paredzēto administratīvo pārkāpumu ir paredzēts naudas sods, kam

piemīt krimināltiesiskai sankcijai raksturīgais sodošais

raksturs. Par autoceļu lietošanas nodevas maksāšanas noteikumu

pārkāpumu piemērojamam sodam ir gan sodošā, gan arī preventīvā

funkcija, kas atbilst arī kriminālsoda piemērošanas mērķiem. Līdz

ar to ir pietiekams pamats atzīt, ka uz to attiecināms

Konvencijas 6. panta 1. punkts tā krimināltiesiskajā aspektā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi: ja valsts iestādes

piemērotās sankcijas ir pielīdzināmas krimināltiesiskai sankcijai

Konvencijas izpratnē, personai ir tiesības uz šāda lēmuma

pēckontroli tādā tiesu institūcijā, kurai ir "pilnīga

jurisdikcija" un kura nodrošina Konvencijas 6. panta

ievērošanu. Prasība par "pilnīgu jurisdikciju" ir

izpildīta, ja tiesu institūcijai ir tiesības pārskatīt lēmumu gan

no faktu, gan tiesību viedokļa (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1995. gada 23. oktobra sprieduma lietā

"Schmautzer v. Austria", pieteikums Nr. 15523/89, 34.

un 36. punktu un 2014. gada 4. marta sprieduma lietā

"Grande Stevens and Others v. Italy", pieteikums Nr.

18640/10, 139. punktu).

21.2. Neatņemams taisnīgas tiesas elements ir arī

taisnīgs tiesvedības procesa rezultāts, proti, taisnīgs

spriedums. Procesuālie likumi izvirza vairākas prasības, kas

vērstas uz taisnīga sprieduma nodrošināšanu, un prasību pareizas

piemērošanas un mijiedarbības rezultātā ir iespējams nonākt līdz

taisnīgam spriedumam (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 29.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015‑19‑01 12.2. punktu).

Administratīvā atbildība ir viens no juridiskās atbildības

veidiem, kas personai rada tiesiskās sekas. Tās izpaužas kā

administratīvais sods par prettiesisku rīcību, kuras kaitīguma

pakāpe nav tik liela, lai tiktu piemērota kriminālatbildība.

Administratīvo pārkāpumu procesā institūcijas, kas ir tiesīgas

izskatīt administratīvo pārkāpumu lietas, veic procesuālās

darbības nolūkā noskaidrot visas administratīvā pārkāpuma sastāva

pazīmes un to esības gadījumā lemt par administratīvā soda

piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta

sprieduma lietā Nr. 2017‑16‑01 16.1.2. punktu). Juridiskajā

literatūrā ir norādīts, ka administratīvā atbildība ir būtisks

izpildvaras instruments, kas nodrošina tiesību normu saistošo

spēku un veicina to efektivitāti (sk.: Danovskis E.

Procesuālais duālisms administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanā.

Augstākās Tiesas Biļetens Nr. 3, 2011, 41.-43. lpp.).

Administratīvā pārkāpuma procesu līdz 2020. gada 30. jūnijam

regulēja Kodekss, kas paredzēja tiesas pamatuzdevumus

administratīvā pārkāpuma procesā. Tiesa administratīvā pārkāpuma

procesa ietvaros pārbauda iestādes pieņemtā lēmuma tiesiskumu,

kas citstarp ietver arī piemērotā soda pamatotību (sk.,

piemēram, Kodeksa 289.6 panta devīto daļu,

289.12 panta otro daļu; Briede J., Danovskis E.,

Kovaļevska A. Administratīvās tiesības. Mācību grāmata. Rīga:

Tiesu namu aģentūra, 2016, 230.-231. lpp.).

Lai tiesa, īstenojot kontroli pār lēmumiem, ar kuriem personām

piemērots sods par administratīvo pārkāpumu, varētu nonākt pie

taisnīga tiesvedības procesa rezultāta, tai citstarp jābūt

atbilstošām pilnvarām izvērtēt lietā būtiskos apstākļus un

pārbaudīt iestādes pieņemtā lēmuma tiesiskumu un pamatotību gan

no faktu, gan tiesību viedokļa. Ja iestādes pieņemtais lēmums par

administratīvā soda piemērošanu neatbilst tiesību normām, tiesai

jābūt pilnvarām novērst šāda lēmuma sekas attiecībā uz konkrēto

personu.

Tādējādi, lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

92. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai

administratīvā pārkāpuma procesā tiek īstenota visaptveroša

tiesas kontrole pār lēmumiem par administratīvā soda piemērošanu

un vai šīs kontroles rezultātā tiesa var novērst tiesību normām

neatbilstoša iestādes lēmuma par administratīvā soda piemērošanu

sekas attiecībā uz personu.