22. pants

Atbilstoši Kodeksa 7. panta pirmajai un otrajai

daļai nevienam par administratīvo pārkāpumu nevar piemērot

ietekmēšanas līdzekli citādi kā vien uz likuma pamata un likumā

noteiktajā kārtībā. Lietvedība par administratīvajiem pārkāpumiem

veicama, stingri ievērojot likumību. Savukārt Kodeksa 32. panta

pirmā daļa noteica, ka sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek

ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta atbildība

par izdarīto pārkāpumu, stingrā saskaņā ar Kodeksu un citiem

aktiem par administratīvajiem pārkāpumiem.

Tiesību normu piemērotājs, nosakot personai par konkrētu

pārkāpumu administratīvo sodu, tostarp tā veidu un apmēru, ņem

vērā izdarītā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, viņa

vainas pakāpi, mantisko stāvokli, atbildību mīkstinošos un

pastiprinošos apstākļus (sk. Kodeksa 32. panta otro daļu).

Tiesa, pārbaudot iestādes noteiktā soda apmēra tiesiskumu un

pamatotību, var grozīt to tikai tajos ietvaros, kuri paredzēti

tiesību normā, kas nosaka atbildību par konstatēto administratīvo

pārkāpumu (sk. Kodeksa 289.12 panta otrās daļas 4.

punktu).

Likumdevējs Kodeksa 149.40 panta otrajā daļā bija

noteicis minimālo un maksimālo par konkrēto pārkāpumu uzliekamā

naudas soda apmēru, līdz ar to tiesību normu piemērotājam, ņemot

vērā lietas apstākļus un pārkāpēja personību, katrā konkrētajā

gadījumā ir jānosaka personai piemērojamā naudas soda apmērs

Kodeksa 149.40 panta otrajā daļā paredzētajās robežās.

Turklāt šajā pantā noteiktā naudas soda minimālā un maksimālā

robeža ir pietiekama, lai būtu iespējams nodrošināt soda

individualizāciju, ievērojot konkrētās lietas apstākļus.

Likumdevējs citstarp ir noteicis arī atšķirīgu soda apmēru

gadījumos, kad nodeva nav samaksāta vai nav samaksāta pilnā

apmērā (sk. Kodeksa 149.40 panta pirmo

daļu).

Likumdevēja uzdevums ir radīt priekšnoteikumus vienveidīgai

tiesību normu piemērošanai un ar tiesību normu palīdzību efektīvi

aizsargāt citu personu pamattiesības (sk. Satversmes tiesas

2013. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2013-09-01 12.

punktu). Arī tiesai, īstenojot kontroli pār iestādes pieņemtā

lēmuma par administratīvā soda piemērošanu tiesiskumu un

pamatotību, citstarp jāievēro varas dalīšanas princips. Varas

dalīšanas principa mērķis ir nodrošināt demokrātiskas tiesiskas

valsts pamatvērtību īstenošanu un aizsardzību (sk. Satversmes

tiesas 2013. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2013‑06‑01 11.

punktu). Likumdevējs, jau nosakot konkrētu administratīvā

pārkāpuma sastāvu un atbilstoši piemērojamo soda veidu un tā

apmēra robežas, izvērtē, vai sods ir atbilstošs pārkāpuma

raksturam, tostarp attiecībā uz soda apmēra minimālo un maksimālo

robežu. Tiesa nevar stāties likumdevēja vietā un pārvērtēt to

līdzekļu efektivitāti, ar kuriem paredzēts sasniegt

administratīvo sodu politikas mērķi.

Tiesas pilnvaras, pārbaudot iestādes lēmuma par personas

saukšanu pie administratīvās atbildības tiesiskumu un pamatotību,

citstarp regulēja arī Kodeksa 289.6 panta devītā daļa

un 289.12 panta otrā daļa.

Saskaņā ar Kodeksa 289.6 panta devīto daļu tiesa,

izskatot administratīvā pārkāpuma lietu, izlēma šādus jautājumus:

1) vai ir noticis administratīvais pārkāpums; 2) vai persona,

kuru sauc pie administratīvās atbildības, ir vainīga šā

administratīvā pārkāpuma izdarīšanā; 3) vai persona ir sodāma par

šo administratīvo pārkāpumu; 4) vai ir apstākļi, kas pastiprina

vai mīkstina atbildību; 5) kāds administratīvais sods piemērojams

personai; 6) vai apmierināms pieteikums par zaudējumu atlīdzību

un, ja tas apmierināms, tad kam par labu un kādā apmērā atlīdzība

piedzenama; 7) kā rīkoties ar lietiskajiem pierādījumiem un citām

administratīvā pārkāpuma lietvedības laikā izņemtajām lietām,

mantām un piemēroto garantijas naudu.

Kodeksa 289.12 panta pirmā daļa noteica gadījumus,

kad tiesa neatkarīgi no sūdzības iesniedzēja motīviem ar lēmumu

atceļ iestādes lēmumu un nosūta lietu jaunai izskatīšanai

iestādei pēc piekritības. Savukārt atbilstoši Kodeksa

289.12 panta otrajai daļai tiesa, izskatījusi

administratīvā pārkāpuma lietu, varēja pieņemt vienu no šādiem

spriedumiem: 1) atstāt lēmumu negrozītu; 2) atcelt lēmumu izbeigt

administratīvā pārkāpuma lietu; 3) atcelt lēmumu un taisīt

spriedumu, ar kuru konstatē personas vainu administratīvā

pārkāpuma izdarīšanā, un uzlikt sodu; 4) grozīt soda mēru

ietvaros, kuri paredzēti tiesību normā, kas nosaka atbildību par

konstatēto administratīvo pārkāpumu. Turklāt 3. un 4. punktā

minētajā gadījumā tiesa varēja pieņemt personai nelabvēlīgāku

spriedumu tikai tad, ja lieta tika izskatīta pēc prokurora

protesta, iestādes vai cietušā sūdzības.

Tiesa lietās, kurās ar iestādes lēmumu personām piemērots

administratīvais sods par Kodeksa 149.40 panta

pārkāpumu, vērtē gan to, vai pārkāpums ir noticis, gan to, vai

pie atbildības ir saucama un sodāma konkrētā persona, gan arī to,

vai piemērotais sods ir samērīgs (sk., piemēram, Rīgas rajona

tiesas 2019. gada 11. aprīļa spriedumu lietā Nr. 1A33039519,

Zemgales rajona tiesas 2019. gada 13. maija spriedumu lietā Nr.

1A73019618 un Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2020.

gada 4. marta spriedumu lietā Nr. 1A29009620). Apstrīdētajās

normās paredzētajos gadījumos, kad pārkāpums fiksēts ar

tehniskajiem līdzekļiem, tiesa citstarp vērtē, vai

administratīvais pārkāpums ir noticis un vai pie atbildības ir

saucama un sodāma konkrētā persona, bet nevērtē piemērotā soda

apmēru, jo tas jau ir mazākais iespējamais sods, ko personai var

piemērot (sk., piemēram, Zemgales apgabaltiesas 2020. gada 26.

jūnija spriedumu lietā Nr. 1A73010420 un Rīgas apgabaltiesas

2021. gada 15. februāra spriedumu lietā Nr. 1A68032920).

Lai gan Autoceļu lietošanas nodevas likuma 9.1

pants nosaka īpatnības administratīvā pārkāpuma procesā

gadījumos, kad pārkāpums fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem,

tomēr tiesai ir atbilstošas pilnvaras vērtēt arī attiecīgā

iestādes lēmuma tiesiskumu un pamatotību. Tiesa, konstatējot

neatbilstību, var novērst tiesību normām neatbilstoša iestādes

lēmuma par administratīvā soda piemērošanu sekas attiecībā uz

konkrēto personu. Tiesa vērtē gan to, vai konkrētajos faktiskajos

apstākļos personai ir piemērojams administratīvais sods, gan to,

vai iestādes rīcība administratīvā pārkāpuma procesā atbilst

normatīvajos aktos noteiktajam. Tiesai atkarībā no konstatētā ir

pilnvaras gan atcelt iestādes pieņemto lēmumu, gan noteiktos

gadījumos to nodot iestādei atkārtotai izskatīšanai.