19. pants

Satversmes tiesas kompetencē ir noskaidrot, vai

likumdevējs, attiecībā uz konkrētu personu grupu nosakot absolūtu

aizliegumu, ir apsvēris to, vai attiecīgajā gadījumā nepastāv

kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē ietvertās

pamattiesības aizskartu mazāk. Lai to izvērtētu, Satversmes

tiesai ir jāpārliecinās par to, vai likumdevējs ir:

1) pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību;

2) izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas

sekas;

3) pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā

aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu

sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.

punktu un 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01

21. punktu). Minētie apsvērumi pēc būtības konkretizē labas

likumdošanas principa saturu gadījumos, kad likumdevējs lemj par

absolūtā aizlieguma ietveršanu kādā tiesību normā (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr.

2020-18-01 21. punktu un 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2020-29-01 24. punktu).

19.1. Ar 2014. gada 6. marta likuma "Grozījumi

Bērnu tiesību aizsardzības likumā" 6. pantu apstrīdētā norma

tika izteikta jaunā, patlaban spēkā esošajā redakcijā, paplašinot

normas adresātu loku. Izskatot priekšlikumus par apstrīdētās

normas redakciju Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu

komisijas sēdēs, tika uzsvērta nepieciešamība aizsargāt ikvienu

bērnu no vardarbības riska (sk. lietas materiālu 4. sēj.

108.-147. lp. un attiecīgo komisijas sēžu audioierakstus

lietas materiālu 5. sēj.).

Līdz ar to likumdevējs apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā

aizlieguma nepieciešamību ir pamatojis ar pienākumu aizsargāt

bērnus no vardarbības riska.

19.2. Nosakot absolūto aizliegumu, likumdevēja

pienākums ir pārliecināties un pamatot, ka šāds aizliegums ir

nepieciešams tieši konkrētajā apmērā, kā arī izvērtēt šā

aizlieguma piemērošanas sekas (sk. Satversmes tiesas 2020.

gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑18‑01 23. punktu un

2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24.2.

punktu). Tostarp likumdevējam ir pienākums pārliecināties, ka

ar absolūto aizliegumu radītās sekas ir samērīgas (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr.

2017-07-01 19.2. punktu).

Izskatot likumprojektu Nr. 743/Lp11 "Grozījumi Bērnu

tiesību aizsardzības likumā" pirms otrā lasījuma, Saeimas

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013. gada 5. un 13.

novembra sēdēs tika secināts, ka, sagatavojot priekšlikumus

grozījumiem Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. pantā,

nepieciešams vērtēt šajā pantā ietverto ierobežojumu atbilstību

Satversmes 106. pantam. Komisijas sēdēs bija pārstāvēts un

Satversmei atbilstošu priekšlikumu redakciju izstrādē piedalījās

Saeimas Juridiskais birojs, Labklājības ministrija, Izglītības un

zinātnes ministrija un Iekšlietu ministrija (sk. 11. Saeimas

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013. gada 5.

novembra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj. 108.-113. lp.

un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj., kā arī 2013. gada 13.

novembra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj. 116.-118. lp.

un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.).

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013.

gada 11. decembra sēdē Saeimas Juridiskā biroja pārstāve norādīja

uz biroja šaubām par to, vai priekšlikumā piedāvātā Bērnu tiesību

aizsardzības likuma 72. panta grozījumu redakcija, kas citstarp

paredz ierobežojumu par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai

personai strādāt ar bērniem saistītās iestādēs un pasākumos

neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, atbilst

Satversmes 106. pantam. Darba devējam attiecībā uz mazāk smagiem

noziegumiem vai kriminālpārkāpumiem būtu jāizvērtē, vai ir

pieļaujams tas, ka persona, kurai sodāmība dzēsta vai noņemta,

strādā ar bērniem saistītā iestādē vai pasākumā. Esot

nepieciešams garantēt arī šādas personas pamattiesības samērīgākā

veidā. Turpretim Labklājības ministrijas pārstāve šajā komisijas

sēdē uzsvēra, ka attiecībā uz personām, kuras jau ir notiesātas,

vairs neesot aizdomu par to, ka šīs personas var būt vardarbīgas.

Ministrijas pārstāve norādīja, ka darba devējs nevarētu izvērtēt,

vai par attiecīgiem noziedzīgiem nodarījumiem sodīta persona

vairs neapdraud bērna drošību. Vardarbīgi noziedzīgi nodarījumi

un noziedzīgi nodarījumi pret tikumību un dzimumneaizskaramību

esot tādi nodarījumi, no kuriem bērni ir īpaši jāpasargā.

Savukārt Iekšlietu ministrijas pārstāve pievienojās Labklājības

ministrijas pārstāves norādītajam un papildus paskaidroja, ka,

ievērojot vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu un noziedzīgu

nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību smagumu,

jāatzīst, ka piedāvātā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.

panta redakcija samērīgi ierobežo personas tiesības izvēlēties

nodarbošanos. Bērni esot īpaši jāpasargā no tādām personām, kuras

izdarījušas šāda veida noziedzīgus nodarījumus. Tomēr Iekšlietu

ministrijas pārstāve norādīja, ka ir rūpīgi jāapsver to personu

loks, uz kurām šāds ierobežojums attiecināms.

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija minētajā

sēdē nolēma, ka pret ierobežojumu attiecībā uz personām, kuras

izdarījušas vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgu

nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību, tai nav

iebildumu, taču atbildīgajām ministrijām un Saeimas Juridiskajam

birojam vēl jāturpina jaunās Bērnu tiesību aizsardzības likuma

72. panta redakcijas apspriešanas un precizēšanas darbs (sk.