8. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda,

ka apstrīdētā norma, ciktāl tā pēc sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas neparedz individuālu izvērtējumu personai, kura bijusi

sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai

tās piedraudējumu, neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam un 106. panta pirmajam teikumam.

Apstrīdētās normas mērķis esot bērna aizsardzība no visu veidu

vardarbības. Valstij esot pienākums preventīvi aizsargāt ikvienu

bērnu no vardarbības un nepieļaut personas saskarsmi ar bērnu, ja

pastāv risks, ka šī persona varētu pret bērnu izturēties

vardarbīgi. Tomēr preventīvajiem pasākumiem vajagot būt

nepieciešamiem un mērķtiecīgiem, līdz ar to fakts, ka persona ir

sodīta par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, pats par sevi

nevarot būt absolūta konkrētas nodarbinātības aizlieguma

pamats.

Apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmo mērķi

līdzvērtīgā kvalitātē varot sasniegt ar individuālu izvērtējumu

pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, līdzīgi kā šobrīd tiek

vērtēti potenciālie pedagogi un adoptētāji. Turklāt apstrīdētā

norma negarantējot vardarbības riska pilnīgu izslēgšanu - arī par

vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem iepriekš nesodītas

personas dažkārt, veicot darba pienākumus, mēdzot pret bērniem

izturēties vardarbīgi.

Lai aizsargātu ikviena bērna tiesības un intereses un

nodrošinātu bērnu, vecāku un visas sabiedrības uzticēšanos bērnu

tiesību aizsardzības sistēmai, personām, kuras strādā ar bērniem,

būtu izvirzāmas zināmas prasības attiecībā uz personiskajām

īpašībām un rīcību, kas var ietekmēt bērnus. Taču minētās

prasības būtu attiecināmas uz ikvienu personu, kuras darbs ir

saistīts ar bērniem, tostarp uz pedagogiem.

Tiesiskās vienlīdzības principa aspektā tiesībsargs norāda, ka

izskatāmajā lietā salīdzināmās personu grupas ir par vardarbīgiem

noziedzīgiem nodarījumiem sodīti pedagogi un citi darbinieki, kas

strādā iestādēs, kurās uzturas bērni. Šīs personu grupas

vienojošās pazīmes esot fakts, ka ir izdarīts vardarbīgs

noziedzīgs nodarījums, un nodarbinātība, kas saistīta ar bērniem.

Šobrīd uz pedagogiem attiecinātais tiesiskais regulējums visos

gadījumos, arī tad, ja pedagogs ir sodīts par vardarbīgu

noziedzīgu nodarījumu, paredzot individuālu izvērtējumu par

personas piemērotību darbam izglītības iestādē. Taču apstrīdētā

norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret tādām personām, kuras nav

pedagogi, bet kuru darbs ir saistīts ar bērniem. Šai personu

grupai esot noteikts absolūts aizliegums strādāt tādu darbu, kas

saistīts ar bērniem.

Tiesībsargs uzskata, ka šādai atšķirīgai, mazāk labvēlīgai

attieksmei pret darbiniekiem, kuri nav pedagogi, nav objektīva un

saprātīga pamata. Pasaules praksē pedagogiem tiekot izvirzīti

vairāki uzdevumi - mācīt, audzināt, dot padomu, radoši strādāt.

Audzināt - tas nozīmējot veidot tādu mijiedarbības sistēmu, kura

savukārt nosaka indivīda attieksmi pret citiem cilvēkiem, darbu

un pašam pret sevi. Pedagoģija esot zinātne par audzināšanu un

jaunās paaudzes sagatavošanu dzīvei, priekšgājēju uzkrāto

zināšanu, pieredzes, uzvedības normu, tikumisko un ētisko ideālu

apguvi. Ja jau, apzinoties pedagoga nozīmi sabiedrības un it

īpaši bērnu izglītošanā un audzināšanā, tiek pieļauta individuāla

personas izvērtēšana, tad neesot objektīva pamata šo izvērtēšanu

neattiecināt uz citiem darbiniekiem, kas strādā ar bērniem.

Papildus tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka normatīvajā

regulējumā, kas paredz virkni ierobežojumu attiecībā uz personas

tiesībām izvēlēties sev vēlamu nodarbošanos, nav saskatāms

likumdevēja veiktā analīzē balstīts izvērtējums, kas pamatotu

konkrēto aizliegumu, jo īpaši absolūtā aizlieguma, nepieciešamību

un samērīgumu iepretim izdarītajam noziedzīgajam nodarījumam un

tā sekām. Turklāt šāds pamatojums neizrietot arī no likumprojektu

izstrādes dokumentiem.

Tiesībsargs iesniedzis Satversmes tiesai informāciju par

vairāku citu Eiropas valstu praksi attiecībā uz to, kādā veidā

tiek vērtēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu sodītas

personas piemērotība darbam ar bērniem. Lielākoties valstis

piemērojot individuālu izvērtējumu, taču izņēmums esot noziegumi,

kuri pastrādāti pret bērniem, it sevišķi dzimumnoziegumi. Gandrīz

visās valstīs sakarā ar dzimumnozieguma izdarīšanu personai

iestājoties beztermiņa aizliegums strādāt ar bērniem. Attiecībā

uz citiem vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem valstu

regulējums neesot tik strikts un lielākoties esot balstīts uz

personas individuālu izvērtējumu vai arī laiku, kas pagājis kopš

noziedzīgā nodarījuma pastrādāšanas.