4. pants
nosaka, ka Centrālā vēlēšanu komisija nodrošina Saeimas

vēlēšanu likuma, Eiropas Parlamenta vēlēšanu likuma, Pašvaldības

domes vēlēšanu likuma un likuma "Par tautas nobalsošanu,

likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" izpildi,

kā arī šo likumu vienveidīgu un pareizu piemērošanu un kontrolē

šo likumu precīzu izpildi. Veicot savus pienākumus un realizējot

tiesības, Centrālā vēlēšanu komisija rīkojas spēkā esošo

normatīvo aktu ietvaros. Minētā likuma 6. pantā ir noteikts starp

citiem pienākumiem un tiesībām, ka Centrālā vēlēšanu komisija ir

tiesīga izskatīt jebkuru ar vēlēšanu vai tautas nobalsošanas un

likumu ierosināšanas sagatavošanu un vadīšanu saistītu

jautājumu.

[5] Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu

un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. pants uzliek Centrālajai

vēlēšanu komisijai pienākumu reģistrēt likumprojekta vai

Satversmes grozījumu projektu vai atteikt projekta reģistrāciju.

Pildot šo pienākumu, Centrālajai vēlēšanu komisijai ir

jāpārbauda:

1) vai likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma "Par

tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu

iniciatīvu" 23. panta otrās daļas jēdzienam

"iniciatīvas grupa";

2) vai iesniegtais likumprojekts pēc formas un satura ir

pilnībā izstrādāts.

[6] Iesniegumu ar lūgumu reģistrēt vēlētāju iniciatīvu

Likumprojektu iesniegusi biedrība "Varu Latvijas

tautai". Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu

ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta otrās

daļas 2. punkts nosaka, ka iniciatīvas grupa var būt Biedrību un

nodibinājumu likumā noteiktajā kārtībā izveidota un reģistrēta ne

mazāk kā 10 vēlētāju izveidota biedrība. Tādējādi Likumprojekta

Iesniedzējs atbilst likuma prasībām un ir tiesīgs iesniegt

likumprojektu reģistrācijai ar mērķi uzsākt parakstu vākšanu.

[7] Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāpārliecinās, ka

iesniegtais Likumprojekts pēc formas un satura ir pilnībā

izstrādāts. Ja tas kaut vai kādā daļā neatbilst jēdzienam

pilnībā izstrādāts, tad šo trūkumu novērst nav iespējams

un jāatzīst, ka likumprojekts kopumā neatbilst Satversmes 78.

panta prasībām. Tādējādi likumprojekta saturam un kvalitātei jau

sākotnēji jābūt tādai, ka tas ir tiesiski derīgs, lai par to

balsotu Saeima vai tauta.1 Pilsoņu kopuma iniciēts

likuma vai Satversmes grozījumu projekts ir likumprojekts. Tādēļ

tam jāatbilst tiem pašiem kritērijiem, kuriem jāatbilst jebkuram

normatīvajam aktam, lai tas būtu piemērojams.2

Vajadzība jau sākotnēji ievērot likumprojektam nepieciešamās

formas un satura prasības ir pamatota ar to, ka pēc likumdošanas

iniciatīvas nodošanas Centrālajai vēlēšanu komisijai tā negrozītā

veidā tiek nodota parakstu vākšanai turpmākajai likumprojekta

virzībai. Likumdošanas iniciatīvas īstenošanas kārtība

demokrātiskā un tiesiskā valstī ir nepieciešama, lai nodrošinātu

tautas gribas izteikuma īstumu un derīgumu, samazinot iespēju

prettiesiskā veidā ietekmēt tautas likumdošanas procesu un

tādējādi aizsargājot demokrātiskas valsts

iekārtu.3

[8] Kritērijs tam, ka Likumprojektam jābūt pilnīgi izstrādātam

pēc formas, saprotams tādējādi, ka Likumprojektam jābūt

noformētam likumprojekta veidā. To paredz arī Saeimas kārtības

ruļļa 79. panta pirmās daļas 5. punkta otrais teikums. Tādējādi

likumprojektam ir jābūt noformētam atbilstoši likumprojekta

noformēšanai izvirzītajām prasībām. Vienlaikus jāņem vērā, ka

formālajām prasībām ir jābūt tikai tik augstām, lai izslēgtu

tādus projektus, kuru piemērojamība formālu trūkumu dēļ nav

iespējama (piemēram, projekts nav noformēts kā likumprojekts,

projekta teksts saturiski ir nesaprotams, tekstā ir loģikas

kļūdas u.tml.).4 Juridiskās tehnikas prasības,

sagatavojot normatīvo aktu projektus, ietvertas Ministru kabineta

2009. gada 3. februāra noteikumos Nr. 108 "Normatīvo aktu

projektu sagatavošanas noteikumi". Tātad vēlētāju iesniegts

Satversmes grozījuma vai likuma ierosinājums, kurš nav noformēts

likumprojekta veidā, būtu atzīstams par tādu, kas nav pilnīgi

izstrādāts no formas viedokļa.5 Konkrētajā gadījumā

Likumprojekts neatbilst minētajām prasībām un nav pilnībā

izstrādāts pēc formas.

[9] Prasība, ka likumprojektam jābūt noformētam tādā formā, kā

to paredz tiesību normas par likuma grozījumu tekstu, nav tikai

formāla, bet iegūst nozīmi, vērtējot likumprojektu arī pēc

satura. Vēlētājiem gan parakstu vākšanas procesā, gan tautas

nobalsošanā no likumprojekta ir jābūt nepārprotami skaidram, kāds

ir likuma grozījumu projekta teksts, būtība un mērķis. Tikai tad,

ja tas ir skaidrs, vēlētāji var brīvi paust savu gribu par

iecerētajiem grozījumiem. Ja likuma grozījumu projekta teksts,

būtība un mērķis ir nesaprotams, neskaidrs vai maldinošs,

vēlētāji objektīvi nevar izdarīt izvēli. Savukārt, ja vēlētāji

parakstās par šādu grozījumu virzīšanu un vēlāk nobalso par šādu

grozījumu tekstu, tad tautas nobalsošanas rezultātu nevar

uzskatīt par tiesiski derīgu.6

[10] Kritērijs, ka likumprojektam jābūt pilnīgi izstrādātam

pēc satura, skaidrojams šādi - lai tiesību sistēma varētu

funkcionēt, tā būtu efektīva un varētu tikt piemērota, tā

nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt iekšēji

saskanīgai.7 Tādēļ jebkuram likumam pēc sava

satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka likumam,

pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi

interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot

pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri

piemērojamām tiesību normām. Pilsoņu kopums, arī izmantojot savas

likumdošanas iniciatīvas tiesības saskaņā ar Satversmes 78.

pantu, var virzīt tālāk tikai tādus likumprojektus, kuri pēc sava

satura nav pretrunā ar tiesību normu hierarhijā augstākām vai

prioritārām normām. Tikai šādi projekti var tikt uzskatīti par

pilnīgi izstrādātiem šā panta izpratnē.8 Satversme ir

vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas

sistēmiski.9 Augstākā tiesa ir atzinusi, ka projekts

nav pilnīgi izstrādāts, ja tas radītu pretrunu tiesību sistēmā,

jo īpaši, ja tas neatbilstu Satversmes normām (ne vien Satversmes

tekstam, bet arī nerakstītajiem vispārējiem tiesību principiem un

pamatvērtībām, uz kurām Satversme balstās).10

[11] Lai noteiktu, vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts pēc

satura, Centrālajai vēlēšanu komisijai cita starpā jāpārbauda,

vai Likumprojekts tā pieņemšanas gadījumā nenonāktu pretrunā ar

Satversmē ietvertajām normām, principiem un

vērtībām.11 Pašreizējā tiesiskajā situācijā ir

efektīvāk, ka sākumā savu likumā noteikto kompetenci pilnīgi

izmanto Centrālā vēlēšanu komisija, kuras lēmumu tad vispārējā

kārtībā var pārbaudīt tiesa.12

[12] Satversme kā valsts galvenais politiskā procesa un

ideoloģijas dokuments nosaka valsts fundamentu, augstāko

konstitucionālo orgānu kompetences apjomu, personas

pamattiesības. Satversme ir vienots veselums, un jebkurš no

Satversmes normu grozījumiem pēc būtības var ietekmēt visu valsts

pamatu un Satversmes sistēmu kopumā.13

[13] No Satversmes 78. panta izrietošais pienākums izvērtēt

vēlētāju iesniegtu likumprojektu nenozīmē, ka Centrālajai

vēlēšanu komisijai būtu tiesības vērtēt šo projektu pēc tā, vai

tas atzīstams "par labu un vēlamu". Šajā ziņā

likumprojekta iesniedzējiem "ir pilnīga

brīvība". Tajā pašā laikā uzsvērts, ka Centrālā

vēlēšanu komisija "nav vis tīri tehniska darba birojs vai

starpniecības iestāde, kura katru iesniegto projektu tīri

mehāniski virzītu tālāk, bet gan tā ir augstākā vadošā iestāde,

kurai stingri jālūkojas uz to, lai visi uz Saeimas vēlēšanām,

likumu ierosināšanu no tautas un tautas nobalsošanu attiecošies

likumi tiktu pareizi pielietoti un pildīti".14

Tādējādi no tiesiskā regulējuma izriet, ka Centrālajai vēlēšanu

komisijai ir kompetence izvērtēt, vai iesniegtais likumprojekts

ir pilnīgi izstrādāts. Atbilstoši šādai interpretācijai Centrālās

vēlēšanu komisijas kompetence vērtēta Senātā arī citās lietās par

komisijas atteikumu reģistrēt iesniegtu

likumprojektu.15

[14] Centrālās vēlēšanu komisijas kompetence neaprobežojas ar

iespēju likumdošanas iniciatīvu apturēt tikai acīmredzamas

neatbilstības gadījumā. Satversmes tiesa arī norāda uz to, ka

lēmumu par to, vai vēlētāju iesniegts likumprojekts vai

Satversmes grozījumu projekts var kļūt par likumu, pieņem pats

suverēns - tauta - Satversmē un likumā noteiktajā kārtībā. Paužot

savu viedokli, tauta pati izlemj, vai iesniegtais likumprojekts

ir saderīgs ar demokrātiskas un tiesiskas valsts vērtībām. Līdz

ar to, arī norādot uz Centrālās vēlēšanu komisijas kompetenci

likumprojekta saturiskā vērtēšanā, Satversmes tiesa lielu nozīmi

piešķir demokrātiskam likumdošanas procesam.16

[15] Iesniedzējs Likumprojekta sagatavošanu pamatojis ar to,

ka arī Latvijas Republikas Augstākā Padome ar 1992. gada 20.

oktobra likumu "Par 5. Saeimas vēlēšanām" noteica, ka

5. Saeimas vēlēšanām piemērojams Latvijas Republikas 1922. gada

9. jūnija "Likums par Saeimas vēlēšanām".

[16] Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā tiesiskā sistēma

Latvijā ir mainījusies un turpina attīstīties, tostarp arī

tiesību akti attiecībā uz vēlēšanām. Deviņdesmitajos gados

atjaunot vairākus neatkarīgās Latvijas laikā pieņemtos likumus

bija loģisks un nepieciešams solis, bet arī tad, ievērojot esošo

situāciju, nevarēja iztikt bez šo likumu pakāpeniskas ieviešanas,

papildu atrunām par spēkā stāšanās laiku un kārtību un atsevišķu

normu piemērošanas jautājumiem.

[17] Iesniedzējs nav ņēmis vērā, ka pašlaik Saeimas vēlēšanu

norises kārtību noteic 1995. gada 25. maijā Saeimā pieņemtais

Saeimas vēlēšanu likums, kurā kopš tā pieņemšanas ir izdarīti arī

virkne grozījumu, kas saistīti gan ar grozījumiem Latvijas

Republikas Satversmē, gan citām maiņām vēlēšanu kārtībā, kas

nepieciešamas, vēlēšanu sistēmai attīstoties.

[18] Ja Iesniedzējs vēlas mainīt Satversmē noteikto Saeimas

vēlēšanu norises kārtību, tad vienlaikus arī būtu jāsagatavo

grozījumi Satversmē. Likumam ir jāiekļaujas pastāvošajā tiesību

sistēmā, tam jāatbilst reālajai situācijai konkrētajā laika posmā

un, izstrādājot likumprojektus, ir jārespektē situācija, kas

veidojusies atbilstoši spēkā esošajai kārtībai, un jānodrošina

pāreja uz likumprojektā paredzēto kārtību. Proti, Latvijā pastāv

noteikta tiesību hierarhija un, piemērojot normatīvos aktus, ir

jāievēro ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka

hierarhija.17

[19] Iesniedzējam būtu jāņem vērā, ka, veicot grozījumus vienā

likumā, ja tas rada pretrunas ar citiem, tad ir jāizdara

grozījumi arī citos - likumu grozījumu priekšlikumus izstrādājot

vienotā tvērumā vai vismaz sagatavojot pārejas noteikumus, kas

paredzētu šādu likumu grozīšanu, un, visbeidzot, likumprojektam

ir jābūt noformētam atbilstoši likumprojekta noformēšanai

izvirzītajām prasībām.

[20] Centrālās vēlēšanu komisija secina, ka Iesniedzēja

Likumprojekts nav pilnīgi izstrādāts pēc formas un satura un

neatbilst Satversmes 78. pantam. Likumprojekts pēc sava satura ir

pretrunā ar Satversmes normām (piemēram, 8. pantu, 11. pantu) un

neiekļautos Latvijas tiesību sistēmā.

III

Pamatojoties uz likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu

ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta

ceturtās daļas 3. punktu un piektās daļas 2. punktu, Centrālā

vēlēšanu komisija nolemj:

atteikt likumprojekta reģistrāciju "Likums "Par

Latvijas Republikas 1922. gada likuma "Likums par Saeimas

vēlēšanām" atjaunošanu"".

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 188. panta otro daļu

un likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un

Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23.1 panta pirmo daļu

šo lēmumu viena mēneša laikā var pārsūdzēt Latvijas Republikas

Senāta Administratīvo lietu departamentā (Brīvības bulvārī 36,

Rīgā, LV-1511).

1 Skat. Latvijas Republikas Senāta Administratīvo

lietu departamenta 2020. gada 2. marta sprieduma lietā Nr.

SA-1/2020 8. punktu.

2 Skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta

sprieduma lietā Nr. SA-3/2014 8. punktu.

3 Skat. Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija

sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 14. punktu.

4 Skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta

sprieduma lietā Nr. SA-3/2014 9. punktu.

5 Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra

lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01, 18.3.

punkts.

6 Senāta 2020. gada 2. marta spriedums lietā Nr.

SA-1/2020 15. punkts.

7 Helge Sodan: Das Prinzip der

Widerspruchsfreiheit der Rechtsordnung. In: Juristenzeitung

1999, S. 864 ff.; sk. arī Vācijas Federālās konstitucionālās

tiesas spriedumu lietā Nr. 2 BvR 1991, 2004/95, C.I.2.c.aa

punkts, BVerfgE 98, 106 ff.

8 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr.

SA-3/2014 11. punkts, 2020. gada 2. marta Senāta spriedums

lietā Nr. SA-1/2020, 17. punkts.

9 Skat. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra

spriedumu lietā Nr. 2002-04-03 un Satversmes tiesas 2008. gada

21. oktobra spriedumu lietā Nr. 2008-02-01.

10 Senāta 2014. gada 28. marta spriedums lietā

Nr. SA-3/2014., Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V