Par Ceļu satiksmes likuma 43.2panta, ciktāl tas skar transportlīdzekļa īpašnieka tiesības administratīvo pārkāpumu lietvedībā, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam

regulē par naudas soda piemērošanu pieņemta

1lēmuma apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu. Ceļu satiksmes likuma

243.2 panta septītā daļa esot speciāla tiesību norma

3attiecībā pret LAPK, un likumdevējs tāpēc uzskatījis par

4pieļaujamu paredzēt no LAPK regulējuma atšķirīgu

5apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas tiesību apjomu.

6Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

7judikatūrā esot atzīts: tas, ka transportlīdzekļa īpašniekam ir

8pienākums samaksāt transportlīdzekļa vadītāja nesamaksāto naudas

9sodu, nerada transportlīdzekļa īpašniekam tiesības pārsūdzēt

10administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu. Minētais

11secinājums esot izdarīts tiesību normu interpretācijas ceļā.

12Tomēr nedz Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

13departamenta judikatūrā, nedz Pieteikuma iesniedzējas

14konstitucionālajā sūdzībā neesot identificēta tiesību norma, kas

15liegtu transportlīdzekļa īpašniekam tiesības apstrīdēt un

16pārsūdzēt lēmumu par naudas soda piemērošanu Ceļu satiksmes

17likuma 43.2 pantā regulētajos gadījumos.

183.3. Apsvērumus par Satversmes 105. panta saturu

19Pieteikuma iesniedzēja esot paudusi tāpēc, lai uzsvērtu, ka

20aizskartas viņai Satversmes 92. pantā paredzētās tiesības.

21Savukārt uz Satversmes 90. pantu Pieteikuma iesniedzēja esot

22atsaukusies, lai pamatotu to, ka apstrīdētajā regulējumā

23ietvertais tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums nav noteikts ar

24pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.

25Saeima uzskata, ka Ceļu satiksmes likuma

2643.2 pants paredz pietiekami skaidru procesuālo

27regulējumu tam, kādā veidā transportlīdzekļa īpašnieks var

28aizstāvēt savas tiesības vai likumiskās intereses. Normatīvais

29regulējums nodrošinot pienācīgu transportlīdzekļa īpašnieka

30informēšanu par protokola - paziņojuma esamību. Proti,

31transportlīdzekļa īpašnieks, izmantojot valsts akciju sabiedrības

32"Ceļu satiksmes drošības direkcija" (turpmāk - CSDD)

33piedāvātos e-pakalpojumus, varot iegūt informāciju par to, vai ar

34viņam piederošo transportlīdzekli izdarīts kāds administratīvais

35pārkāpums.

364. Pieaicinātā persona - Tieslietu

37ministrija - norāda, ka apstrīdētais regulējums neatbilst

38Satversmes 92. pantam, jo par apstāšanās vai stāvēšanas

39noteikumu pārkāpumiem piemērotā soda nelabvēlīgās sekas

40attiecoties uz transportlīdzekļa īpašnieku, nevis tā vadītāju,

41kas pārkāpumu izdarījis.

424.1. LAPK pieļaujot to, ka transportlīdzekļa

43īpašnieka administratīvā atbildība tiek konkretizēta citos

44likumos, šajā gadījumā - Ceļu satiksmes likumā. Attiecībā uz

45transportlīdzekļa īpašnieka tiesībām apstrīdēt un pārsūdzēt

46administratīvās lietvedības ietvaros pieņemtos lēmumus Ceļu

47satiksmes likuma 43.2 pants nekādas īpatnības

48neparedzot. Šajā pantā ietvertās normas reglamentējot vien

49transportlīdzekļa īpašnieka atbildību gadījumā, kad

50transportlīdzekļa vadītājam uzliktais naudas sods nav samaksāts

51LAPK noteiktajā termiņā.

52Ceļu satiksmes likuma 43.2 pants esot speciāla

53tiesību norma attiecībā pret LAPK ietvertajām tiesību normām. Ja

54nav tāda speciālā regulējuma, kas noteiktu subjektu, kurš ir

55tiesīgs apstrīdēt vai pārsūdzēt lēmumu par naudas sodu, tad esot

56piemērojams vispārīgais regulējums, proti, LAPK 279. panta

57pirmā daļa. No minētās tiesību normas esot secināms, ka

58transportlīdzekļa īpašnieks, kurš nav pārkāpis apstāšanās vai

59stāvēšanas noteikumus, nav tiesīgs iesniegt sūdzību par uzlikto

60naudas sodu. Arī tiesu praksē esot atzīts, ka transportlīdzekļa

61īpašnieka tiesības vai tiesiskās intereses ar lēmumu par naudas

62soda piemērošanu netiek skartas.

634.2. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, nav

64pamatota tāda kārtība, kas ļauj nepaziņot transportlīdzekļa

65īpašniekam par uzlikto naudas sodu līdz brīdim, kad notecējis tā

66samaksas termiņš. Transportlīdzekļa īpašnieks varot iesaistīties

67administratīvajā lietvedībā tikai tad, ja naudas sods nav

68samaksāts Latvijas Administratīvo pārkāpumu

69kodeksā noteiktajā termiņā. Tātad šādas tiesības

70transportlīdzekļa īpašniekam rodoties tikai pēc tam, kad pēc

71būtības jau izšķirts strīds par soda piemērošanas tiesiskumu.

72Apstrīdētais regulējums neparedzot transportlīdzekļa īpašniekam

73iespēju iebilst pret uzliktā naudas soda pamatotību nedz naudas

74soda uzlikšanas, nedz izpildes laikā. Tādējādi transportlīdzekļa

75īpašniekam neesot tiesību uz pieeju tiesai. Transportlīdzekļa

76īpašniekam citastarp tiekot liegtas tiesības tikt uzklausītam,

77iesniegt pierādījumus, norādīt savus argumentus un apsvērumus,

78pieteikt lūgumus, piedalīties lietas izskatīšanā.

794.3. Apstrīdētais regulējums esot pieņemts un

80izsludināts normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, taču

81neatbilstot samērīguma principam. Tā kā personai jāsamaksā naudas

82sods par administratīvo pārkāpumu, kuru tā nav izdarījusi,

83apstrīdētajā regulējumā ietvertais ierobežojums neesot samērīgs

84ar sabiedrības gūto labumu.

85Turklāt neesot attaisnojama Ceļu satiksmes likuma

8643.2 pantā ietvertā norma, kas paredz aizliegumu

87veikt transportlīdzekļa tehnisko apskati, kā arī reģistrēt to

88Reģistrā. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, to, ka lēmums par

89naudas soda uzlikšanu tiek izpildīts, nedrīkst panākt ar tik

90būtisku personas īpašuma tiesību ierobežojumu. Apstrīdētais

91regulējums arī nepamatoti ierobežojot transportlīdzekļa

92īpašniekam Satversmes 90. pantā garantētās tiesības būt

93informētam par savām tiesībām, proti, apzināties ar lēmumu par

94naudas soda uzlikšanu radītās tiesiskās sekas.

955. Pieaicinātā persona - Satiksmes

96ministrija - norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst

97Satversmes 92. pantam un neierobežo personas tiesības uz

98pieeju tiesai.

99Pirms 2004. gada naudas sodu bijis iespējams uzlikt tikai

100personai, kuru policijas darbinieks fiksējis pārkāpuma

101izdarīšanas vietā. Izvērtējot citu valstu praksi, minētā kārtība

102tikusi grozīta, un patlaban sodu varot piemērot arī bez šīs

103personas klātbūtnes.

104Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 43.2 pantu

105vērsties pret transportlīdzekļa īpašnieku varot tikai izņēmuma

106gadījumā, kad transportlīdzekļa vadītājs nesamaksā naudas sodu

107labprātīgi un likumā paredzētajā termiņā.

108Protokolu - paziņojumu saņemot transportlīdzekļa vadītājs,

109nevis transportlīdzekļa īpašnieks. Savukārt gadījumos, kad lēmums

110par piemēroto naudas sodu netiek izpildīts labprātīgi likumā

111noteiktajā termiņā, transportlīdzekļa īpašnieks saņemot

112informāciju par pārkāpumu. Kopš 2009. gada transportlīdzekļu

113īpašniekiem esot iespēja bez maksas CSDD e-pakalpojumu sistēmā

114sekot līdzi tam, kādi pārkāpumi izdarīti ar viņu īpašumā

115esošajiem transportlīdzekļiem. Turklāt no statistikas datiem par

116sodiem, kas piemēroti par apstāšanās un stāvēšanas noteikumu

117pārkāpumiem, un par šo sodu izpildi esot secināms, ka pastāvošā

118kārtība ir efektīva.

1196. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

120tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka

121apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes

12292. pantam.

1236.1. Lēmuma pieņemšanas procedūra, kas noteikta

124Ceļu satiksmes likuma 43.2 pantā, neparedzot

125amatpersonai pienākumu noskaidrot personu, kura izdarījusi

126administratīvo pārkāpumu. Transportlīdzekļa īpašnieks, kas nav

127izdarījis pārkāpumu, neietilpstot to LAPK 279. pantā minēto

128subjektu lokā, kuriem ir tiesības apstrīdēt administratīvā

129pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu.

130Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2012-15-01 jau esot

131atzinusi, ka transportlīdzekļa īpašniekam, kas nebija

132transportlīdzekļa vadītājs pārkāpuma izdarīšanas brīdī, nav

133procesuālu iespēju savlaicīgi uzrādīt vainīgo personu un tādējādi

134novērst sev nelabvēlīgās sekas. Ceļu satiksmes likuma

13543.2 pants, ciktāl tas neparedz transportlīdzekļa

136īpašniekam, kas nav pārkāpuma izdarītājs, tiesības apstrīdēt

137protokolu - paziņojumu, neatbilstot Satversmes 92. pantam.

1386.2. Paziņojums par nesamaksāto naudas sodu esot

139administratīvais akts, un transportlīdzekļa īpašnieks to varot

140pārsūdzēt tiesā. Transportlīdzekļa īpašnieks par to tiekot

141informēts. Līdz ar to apstrīdētais regulējums neierobežojot

142personai Satversmes 90. pantā noteiktās tiesības.

143Aizliegums veikt valsts tehnisko apskati transportlīdzeklim,

144ar kuru izdarīts pārkāpums, un reģistrēt to Reģistrā liedzot

145personai brīvi rīkoties ar savu īpašumu, piemēram, atsavināt

146transportlīdzekli. Tiesībsargs uzskata, ka šādu aizliegumu nevar

147noteikt vienīgi tālab, lai panāktu noteiktas naudas summas

148iemaksu valsts budžetā saistībā ar izdarīto administratīvo

149pārkāpumu. Šādu mērķi nevarot uzskatīt par leģitīmu, ja netiek

150nodrošināts tas, ka sodu maksā tieši pārkāpējs. Līdz ar to

151transportlīdzekļa īpašniekam Satversmes 105. pantā noteiktās

152tiesības tiekot pārkāptas gadījumos, kad apstāšanās vai

153stāvēšanas noteikumus pārkāpis kāds cits.

1547. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

155Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk -

156Augstākā tiesa) - norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst

157Satversmes 92. pantam. Tas neesot pretrunā arī ar Satversmes

15890. un 105. pantu.

1597.1. Augstākā tiesa vērš uzmanību uz to, ka kopš

1602009. gada 1. janvāra apelācijas instances tiesas nolēmums

161administratīvā pārkāpuma lietā vairs nav pārsūdzams augstākā

162tiesu instancē. No Augstākās tiesas prakses laikposmā, kamēr

163administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšana kasācijas kārtībā bija

164tās kompetencē, varot secināt, ka administratīvais sods par

165apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu tiek uzlikts

166transportlīdzekļa vadītājam. Tiesā esot vērsušies

167transportlīdzekļu īpašnieki, kas bijuši juridiskās personas.

168Augstākā tiesa secinājusi, ka pārkāpuma subjekts šajās lietās var

169būt tikai fiziskā persona, kas vadījusi transportlīdzekli.

1707.2. Transportlīdzekļa īpašniekam varot rasties

171mantisks zaudējums tikai tad, ja transportlīdzekļa vadītājs

172nesamaksā uzlikto naudas sodu noteiktajā termiņā. Tiešas

173mantiskas sekas transportlīdzekļa vadītāja izdarītā

174administratīvā pārkāpuma dēļ transportlīdzekļa īpašniekam

175nerodoties. Tātad transportlīdzekļa īpašnieks neesot nedz

176persona, par kuru pieņemts lēmums administratīvā pārkāpuma lietā,

177nedz arī cietušais LAPK 279. panta izpratnē.

1787.3. Aizliegums līdz naudas soda samaksai veikt

179valsts tehnisko apskati transportlīdzeklim, ar kuru izdarīts

180pārkāpums, un reģistrēt to Reģistrā esot lēmuma piespiedu

181izpildes sekas. Savukārt piespiedu izpilde esot veicama vienīgi

182tad, kad lēmums par administratīvā soda uzlikšanu nav izpildīts

183labprātīgi. Augstākā tiesa uzsver, ka transportlīdzekļa īpašnieks

184ir atbildīgs par sava transportlīdzekļa nodošanu citām

185personām.

186Paziņojums par nesamaksāto naudas sodu pēc būtības esot par

187administratīvo pārkāpumu uzlikta soda izpildes procesā pieņemts

188lēmums. Tas tiešā veidā radot tiesiskas sekas transportlīdzekļa

189īpašniekam tajos gadījumos, kad pārkāpumu izdarījusi cita

190persona. Minētais paziņojums esot uzskatāms par administratīvo

191aktu, un transportlīdzekļa īpašnieks to varot pārsūdzēt

192tiesā.

1938. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

194Juridiskās fakultātes lektore Anita Kovaļevska - norāda, ka

195apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 92. pantam.

1968.1. LAPK 149.10 pants tieši nosakot,

197ka pie atbildības par apstāšanās un stāvēšanas noteikumu

198pārkāpšanu saucams transportlīdzekļa vadītājs. Tātad

199administratīvais sods tiekot piemērots tikai transportlīdzekļa

200vadītājam, nevis īpašniekam. Savukārt naudas soda nesamaksāšana

201likumā noteiktajā termiņā radot sekas transportlīdzekļa

202īpašniekam. Neesot pareizi veicināt administratīvo pārkāpumu

203lietvedības efektivitāti, pilnībā uzliekot transportlīdzekļa

204īpašniekam atbildību par sodu, kas piemērots citai personai.

205Apstrīdētajā regulējumā paredzētās negatīvās sekas varot skart

206transportlīdzekļa īpašnieku pat tajos gadījumos, kad

207transportlīdzekļa vadītājs ir klāt administratīvā pārkāpuma

208konstatēšanas un protokola - paziņojuma sastādīšanas laikā.

209Atzīmes ierakstīšana Reģistrā esot transportlīdzekļa

210īpašniekam nelabvēlīgs administratīvais akts, tāpēc viņš esot

211tiesīgs vērsties administratīvajā tiesā ar pieteikumu par tā

212atcelšanu. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējai esot tiesību

213aizsardzības līdzeklis, ko viņa varot izmantot attiecībā uz

214atzīmes izdarīšanu Reģistrā. Transportlīdzekļa īpašnieks varot

215prasīt, lai tiek pārbaudīts, vai naudas soda piedziņa pret viņu

216ir vērsta un atzīme Reģistrā izdarīta atbilstoši apstrīdētajā

217regulējumā noteiktajam.

2188.2. No LAPK 279. panta izrietot, ka

219transportlīdzekļa īpašniekam nav tiesību pārsūdzēt administratīvā

220pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu, ja pārkāpumu ir izdarījusi cita

221persona. Ceļu satiksmes likuma 43.2 pantā

222paredzētie līdzekļi, kurus vērš pret transportlīdzekļa īpašnieku,

223neesot uzskatāmi par administratīvo sodu. Tie neesot tiešas

224pārkāpuma sekas, jo iestājoties tikai tad, ja pie atbildības

225sauktā persona, proti, transportlīdzekļa vadītājs, naudas sodu

226nesamaksā likumā noteiktajā termiņā.

227Personas tiesības uz pieeju tiesai un tiesības tikt

228uzklausītai neesot pašmērķīgas, proti, personai nebūtu jādod

229iespēju piedalīties tiesas procesā un tikt uzklausītai, ja tas

230nevar tieši ietekmēt šīs personas tiesības. Līdz ar to

231transportlīdzekļa īpašniekam Satversmes 92. pantā garantētās

232tiesības uz pieeju tiesai un tiesības tikt uzklausītam neesot

233ierobežotas.

234Turklāt no Satversmes 90. panta neizrietot pienākums

235nodrošināt protokola - paziņojuma nosūtīšanu transportlīdzekļa

236īpašniekam. Administratīvo aktu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas

237kārtību nevajagot obligāti noteikt ar apstrīdēto regulējumu. Tā

238jau esot reglamentēta Administratīvā procesa likumā.

239Secinājumu

240daļa

2419. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Ceļu

242satiksmes likuma 43.2 pants, ciktāl tas skar

243transportlīdzekļa īpašnieka tiesības administratīvo pārkāpumu

244lietvedībā, neatbilst Satversmes 92. pantam.

2459.1. Ceļu satiksmes likuma 43.2 pantā

246ietvertās tiesību normas reglamentē administratīvo pārkāpumu

247lietvedību tajos gadījumos, kad pārkāpti transportlīdzekļu

248apstāšanās vai stāvēšanas noteikumi. Šajās likuma normās noteikta

249kārtība, kādā tiek uzlikts administratīvais sods par apstāšanās

250vai stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu, ietverti šā soda samaksas

251nosacījumi, kā arī paredzēta iespēja lēmumu par naudas soda

252piemērošanu apstrīdēt augstākā iestādē (amatpersonai) un tās

253lēmumu pārsūdzēt tiesā.

254Minētie tiesību jautājumi, kas aptver administratīvā pārkāpuma

255lietvedību no pārkāpuma konstatēšanas brīža līdz uzliktā naudas

256soda samaksai, ir savstarpēji cieši saistīti. Arī Pieteikuma

257iesniedzēja un Saeima Ceļu satiksmes likuma

25843.2 panta regulējumu uzskata par vienotu normu

259kopumu. Līdz ar to apstrīdētais regulējums, proti, Ceļu satiksmes

260likuma 43.2 pants, ciktāl tas skar

261transportlīdzekļa īpašnieka tiesības administratīvo pārkāpumu

262lietvedībā, izskatāmajā lietā ir vērtējams kā vienots

263regulējums.

2649.2. Satversmes 92. pants nosaka:

265"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

266intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams

267viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību

268aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu

269atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta

270palīdzību."

271No pieteikuma satura secināms, ka Pieteikuma iesniedzēja

272uzskata apstrīdēto regulējumu par neatbilstošu tikai Satversmes

27392. panta pirmajam teikumam. Viņai kā transportlīdzekļa

274īpašniecei neesot iespēju administratīvā pārkāpuma lietvedības

275ietvaros tikt uzklausītai un aizstāvēt savas tiesības iestādē un

276tiesā. Pieteikumā nav ietverti tādi argumenti, kas pamatotu

277apstrīdētā regulējuma iespējamo neatbilstību Satversmes 92. panta

278otrajam, trešajam vai ceturtajam teikumam.

279Turklāt Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētais

280regulējums nesamērīgi ierobežo viņai Satversmes 90. pantā

281noteiktās tiesības zināt savas tiesības un Satversmes

282105. pantā paredzētās tiesības uz īpašumu. Taču viņa nav

283lūgusi izvērtēt apstrīdētā regulējuma atbilstību minētajiem

284Satversmes pantiem. Argumentus par apstrīdētā regulējuma

285neatbilstību Satversmes 90. un 105. pantam Pieteikuma

286iesniedzēja sniegusi, lai pamatotu to, ka apstrīdētais regulējums

287ir pretrunā ar Satversmes 92. pantu (sk. lietas

288materiālu 2. sēj. 47. - 48. lpp.). Arī Saeima norāda uz

289minētajiem apsvērumiem (sk. lietas materiālu 2. sēj. 41. - 42.

290lpp.).

291Līdz ar to Satversmes tiesa

292izskatāmās lietas ietvaros izvērtēs apstrīdētā regulējuma

293atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

29410. Saeima, pamatojoties uz Satversmes tiesas

295likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, ir lūgusi

296izbeigt tiesvedību lietā, jo pieteikumā ietvertais prasījums esot

297tiesību normu interpretācijas un piemērošanas jautājums, kura

298izvērtēšana neietilpstot Satversmes tiesas kompetencē. Atziņa, ka

299transportlīdzekļa īpašniekam nav tiesību apstrīdēt un pārsūdzēt

300lēmumu (protokolu - paziņojumu) par naudas soda piemērošanu, esot

301radusies tiesu praksē (sk. lietas materiālu 1. sēj.

30236. - 38. lpp.).

303Ja lietā izteikts lūgums izbeigt tiesvedību, Satversmes tiesa

304parasti to izlemj visupirms, ja vien šā lēmuma pieņemšanai nav

305nepieciešams izvērtēt atsevišķus lietas aspektus pēc būtības

306(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

30719. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01

30811. - 14. punktu).

309Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tai atbilstoši Satversmē un

310Satversmes tiesas likumā noteiktajai kompetencei nav paredzētas

311tiesības izvērtēt ne valsts pārvaldes iestāžu veikto tiesību

312normu piemērošanu, nedz arī vispārējās jurisdikcijas tiesu

313nolēmumu tiesiskumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

3142003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

315Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 7. punktu un

3162009. gada 3. jūnija sprieduma lietā

317Nr. 2008-43-0106 12. punktu).

318Lai izvērtētu, vai tiesvedība lietā ir izbeidzama, jānoskaidro

319Ceļu satiksmes likuma 43.2 panta saturs.

32011. Ceļu satiksmes likuma

32143.2 pants paredz, ka atbildīgā amatpersona,

322konstatējot transportlīdzekļa apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu

323pārkāpumu, sastāda protokolu - paziņojumu par soda uzlikšanu

324atbilstoši šā panta pirmajā daļā un Ministru kabineta

3252006. gada 7. marta noteikumos

326Nr. 182 "Kārtība, kādā noformējams administratīvā

327pārkāpuma protokols - paziņojums par transportlīdzekļu apstāšanās

328un stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu" (turpmāk -

329Noteikumi Nr. 182) ietvertajām prasībām. Ceļu satiksmes

330likuma 43.2 panta septītajā daļā ir noteikts, ka

331šo lēmumu var apstrīdēt, iesniedzot attiecīgu iesniegumu

332augstākai iestādei (amatpersonai), kuras lēmumu var pārsūdzēt

333tiesā.

334Ja uzliktais naudas sods netiek samaksāts Latvijas

335Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktajā termiņā, tad

336transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītajam turētājam

337vai, ja transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā turētājs nav

338norādīts, - transportlīdzekļa īpašniekam tiek nosūtīts paziņojums

339par nesamaksāto naudas sodu. Paziņojumā norādāms, ka to var

340apstrīdēt viena mēneša laikā, iesniedzot attiecīgu iesniegumu

341augstākai iestādei (amatpersonai), kuras lēmumu var pārsūdzēt

342tiesā.

343Tātad tiesību normas ne vien ietver prasības attiecībā uz

344protokolu - paziņojumu un paziņojumu par nesamaksāto naudas sodu,

345bet arī paredz iespēju tos apstrīdēt augstākā iestādē

346(amatpersonai) un tās lēmumu pārsūdzēt tiesā. Taču likumdevējs

347Ceļu satiksmes likuma 43.2 pantā nav tieši

348minējis personas, kurām ir tiesības šos procesuālos dokumentus

349apstrīdēt augstākā iestādē (amatpersonai) un pārsūdzēt tiesā.

350Pieteikuma iesniedzēja pauž uzskatu, ka Ceļu satiksmes likuma

35143.2 pants ir neskaidrs, jo transportlīdzekļa

352īpašniekam neesot drošas pārliecības par viņa tiesībām apstrīdēt

353un pārsūdzēt lēmumu (protokolu - paziņojumu) par naudas soda

354piemērošanu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 2. -

3553. lpp.).

356Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, kāds ir

357transportlīdzekļa īpašnieka tiesību un pienākumu saturs

358administratīvā pārkāpuma lietvedībā, ciktāl runa ir par

359transportlīdzekļa apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu

360neievērošanu.

36112. Ceļu satiksmes likuma

36243.2 pantā expressis verbis netiek

363norādītas personas, kurām ir tiesības: 1) apstrīdēt

364protokolu - paziņojumu un paziņojumu par nesamaksāto naudas sodu;

3652) pārsūdzēt tiesā augstākas iestādes (amatpersonas) lēmumu

366par protokolu - paziņojumu, kā arī paziņojumu par nesamaksāto

367naudas sodu. Tāpēc jānoskaidro, vai no minētā Ceļu satiksmes

368likuma panta kopsakarā ar citām tiesību normām ir secināms, kurām

369personām ir šādas tiesības.

37012.1. Likumdevējs Ceļu satiksmes likuma

37143.2 panta astotajā daļā ir deleģējis Ministru

372kabinetam uzdevumu noteikt kārtību, kādā noformējams protokols -

373paziņojums par uzlikto naudas sodu un nosūtāma informācija

374transportlīdzekļa īpašniekam (valdītājam, turētājam), kā arī

375naudas soda iekasēšanas un kontroles kārtību. Ievērojot minēto,

376Ministru kabinets Noteikumu Nr. 182 1. pielikumā noteicis,

377ka transportlīdzekļa vadītājs, kurš neatrodas pārkāpuma

378izdarīšanas vietā, ir izdarījis administratīvo pārkāpumu, par

379kuru viņam uzliekams naudas sods.

380Augstākā tiesa ir atzinusi, ka administratīvā pārkāpuma

381protokols - lēmums ir administratīvais akts, kas tiek izdots

382attiecībā uz individuāli noteiktu fizisko personu - konkrēto

383transportlīdzekļa vadītāju, kurš ir zināms transportlīdzekļa

384īpašniekam (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

385lietu departamenta 2007. gada 26. janvāra lēmuma lietā

386Nr. SKA-107 11. punktu).

387Arī administratīvā pārkāpuma lietvedībā, kura norādīta

388pieteikumā un kurā konstatēts LAPK 149.10 panta

389ceturtās daļas 1. punktā minētais pārkāpums, protokols -

390paziņojums tika sastādīts, adresējot to transportlīdzekļa

391vadītājam. Šī LAPK norma noteic, ka par administratīvo pārkāpumu

392uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam trīsdesmit

393euro apmērā.

394Tātad gan normatīvais regulējums, gan tiesu prakse apstiprina

395to, ka par administratīvā pārkāpuma izdarītāju uzskatāms nevis

396transportlīdzekļa īpašnieks, bet gan transportlīdzekļa vadītājs,

397kuram tiek uzlikts administratīvais sods.

398Savukārt tiesības administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto

399institūcijas (amatpersonas) lēmumu apstrīdēt augstākā iestādē un,

400ja tādas nav, - pārsūdzēt rajona (pilsētas) tiesā atbilstoši LAPK

401279. panta pirmajai daļai ir personai, kura saukta pie

402administratīvās atbildības, kā arī cietušajam administratīvā

403pārkāpuma lietā. Saskaņā ar LAPK 261. panta pirmo daļu

404cietušais administratīvā pārkāpuma lietā var būt fiziskā vai

405juridiskā persona, kurai ar administratīvo pārkāpumu nodarīts

406kaitējums, proti, morāls aizskārums, fiziskas ciešanas vai

407mantisks zaudējums. Tātad transportlīdzekļa īpašniekam, kurš

408administratīvā pārkāpuma izdarīšanas brīdī nebija

409transportlīdzekļa vadītājs un nebija arī cietušais, nav tiesību

410apstrīdēt un pārsūdzēt protokolu - paziņojumu.

411Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Ceļu satiksmes likumā

412ietvertas speciālas, savukārt Latvijas Administratīvo pārkāpumu

413kodeksā - vispārējas tiesību normas. Turklāt tās ir vienāda

414juridiskā spēka tiesību normas (sk. Satversmes

415tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā

416Nr. 2012-15-01 15.4. punktu). Tātad likumdevējs

417bija tiesīgs Ceļu satiksmes likumā noteikt no vispārējā

418regulējuma - LAPK - atšķirīgu kārtību. Tomēr attiecībā uz

419protokola - paziņojuma apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību nav

420atšķirību starp Ceļu satiksmes likuma un LAPK normām. Līdz ar to

421ir nepamatots Saeimas apgalvojums, ka situācijās, uz kurām

422attiecas apstrīdētais regulējums, nav piemērojams LAPK 279.

423pants.

424Likumdevējs ir noteicis, ka tiesības apstrīdēt protokolu -

425paziņojumu augstākā iestādē (amatpersonai) un tās lēmumu

426pārsūdzēt tiesā ir personai, kura saukta pie administratīvās

427atbildības, proti, transportlīdzekļa vadītājam un cietušajam

428administratīvā pārkāpuma lietā. Turpretī transportlīdzekļa

429īpašniekam apstrīdētais regulējums šādas tiesības neparedz.

43012.2. Paziņojums par nesamaksāto naudas sodu tiek

431adresēts transportlīdzekļa turētājam vai, ja turētājs nav

432norādīts transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā, -

433transportlīdzekļa īpašniekam.

434No apstrīdētā regulējuma izriet, ka minētais paziņojums kalpo

435vairākiem šādiem mērķiem:

4361) informēt paziņojuma adresātu par to, ka ar viņa

437turējumā vai īpašumā esošo transportlīdzekli ir izdarīts

438administratīvais pārkāpums un pie atbildības sauktā persona -

439transportlīdzekļa vadītājs - nav samaksājusi tai uzlikto naudas

440sodu likumā noteiktajā termiņā;

4412) darīt zināmu, ka par administratīvo pārkāpumu

442uzliktais naudas sods ir piedzenams no transportlīdzekļa

443reģistrācijas apliecībā norādītā turētāja vai no

444transportlīdzekļa īpašnieka (valdītāja). Šāda piedziņa nenotiek

445tad, ja pārkāpuma izdarīšanas brīdī transportlīdzeklis nav

446atradies īpašnieka (turētāja, valdītāja) valdījumā citas personas

447prettiesisku darbību dēļ;

4483) informēt, ka līdz naudas soda samaksai Reģistrā tiek

449izdarīta atzīme par aizliegumu veikt valsts tehnisko apskati

450transportlīdzeklim, ar kuru izdarīts pārkāpums, un reģistrēt to

451Reģistrā.

452Tātad administratīvo pārkāpumu izdarījušās personas -

453pārkāpēja - pienākums samaksāt tai uzlikto naudas sodu tā

454neizpildes gadījumā gulstas uz transportlīdzekļa turētāju vai

455īpašnieku (valdītāju). Turklāt Reģistrā tiek izdarīta atzīme, kas

456transportlīdzekļa turētājam vai īpašniekam (valdītājam) rada

457nelabvēlīgas sekas.

458Administratīvā procesa likuma 76. panta pirmā daļa

459noteic, ka tiesības apstrīdēt administratīvo aktu ir tā

460adresātam. Ņemot vērā to, ka paziņojuma par nesamaksāto naudas

461sodu adresāts neapšaubāmi ir transportlīdzekļa turētājs vai

462īpašnieks, viņam ir tiesības paziņojumu apstrīdēt augstākā

463iestādē (amatpersonai) un pārsūdzēt tiesā.

464Arī Augstākā tiesa ir atzinusi, ka paziņojums par nesamaksāto

465naudas sodu uzskatāms par administratīvo aktu un

466transportlīdzekļa īpašnieks to var pārsūdzēt tiesā

467(sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

468departamenta 2007. gada 26. janvāra lēmuma lietā

469Nr. SKA-107 8. un 9. punktu).

47012.3. Ceļu satiksmes likuma

47143.2 pants kopsakarā ar LAPK normām nosaka

472transportlīdzekļa īpašnieka tiesību saturu administratīvā

473pārkāpuma - respektīvi, apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu

474neievērošanas - lietvedības ietvaros. Proti, transportlīdzekļa

475īpašniekam ir tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt paziņojumu par

476nesamaksāto naudas sodu, jo viņš ir šā administratīvā akta

477adresāts. Savukārt protokola - paziņojuma adresāts ir

478transportlīdzekļa vadītājs, kurš izdarījis administratīvo

479pārkāpumu. Spēkā esošais normatīvais regulējums neparedz

480transportlīdzekļa īpašniekam tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt

481protokolu - paziņojumu, ar kuru pieņemts lēmums par naudas soda

482piemērošanu.

483Tātad nav pamatots Saeimas viedoklis, ka normatīvais

484regulējums, citastarp Ceļu satiksmes likuma

48543.2 pants, apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu

486pārkāpuma gadījumā ļauj transportlīdzekļa īpašniekam apstrīdēt un

487pārsūdzēt lēmumu par naudas soda piemērošanu. Lai pārliecinātos

488par to, vai tiek nodrošinātas gan Pieteikuma iesniedzējas, gan

489citu personu tiesības uz taisnīgu tiesu, ir nepieciešams turpināt

490tiesvedību lietā.

491Tādējādi ir noraidāms Saeimas lūgums

492izbeigt tiesvedību lietā saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

49329. panta pirmās daļas 6. punktu un tiesvedība lietā ir

494turpināma.

49513. Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ir

496nostiprinātas ikvienas personas tiesības aizstāvēt savas tiesības

497un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Tajā minētais jēdziens

498"taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti,

499"taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija,

500kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs,

501tiesiskai valstij atbilstošs process, kura ietvaros lieta tiek

502izskatīta (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

5035. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu

504daļas 2. punktu un 2012. gada 18. oktobra

505sprieduma lietā Nr. 2012-02-0106 11.1. punktu).

50613.1. Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai

507valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus savstarpēji

508saistītus elementus, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu

509līdztiesības principu, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz

510motivētu tiesas nolēmumu, tiesības uz pieņemtā nolēmuma

511pārsūdzību. Tās ir savstarpēji saistītas tiesības

512(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra

513sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu un

5142010. gada 17. maija sprieduma lietā

515Nr. 2009-93-01 8.3. punktu). Savukārt valsts

516pienākums ir paredzēt tiesiskās garantijas tiesiskuma un

517taisnīguma principu ievērošanai lietu izspriešanā (sk.

518Satversmes tiesas 2012. gada 18. oktobra sprieduma

519lietā Nr. 2012-02-0106 11.1. punktu).

520Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz brīvu pieeju

521tiesai ir nesaraujami saistītas ar taisnīgas tiesas prasību.

522Nebūtu nozīmes tiesas taisnīgumam, ja netiktu nodrošināta tiesas

523pieejamība, un otrādi - tiesas pieejamība būtu lieka, ja netiktu

524nodrošināts tiesas taisnīgums (sk. Satversmes tiesas

5252006. gada 14. marta sprieduma lietā

526Nr. 2005-18-01 8. punktu).

527Savukārt tāpēc, lai lietu izskatīšanas procedūra būtu

528taisnīga, jāievēro prasība nodrošināt personai tiesības tikt

529uzklausītai izskatāmajā jautājumā, tiesības uz procesuālo

530vienlīdzību jeb līdzvērtīgu iespēju garantijas, iespēja izteikt

531argumentus attiecībā uz pretējās puses iesniegtajiem

532pierādījumiem, kā arī tiesības pilnvērtīgi izmantot iespēju

533iesniegt pierādījumus (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

53411. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01

53512. punktu).

53613.2. Pieteikuma iesniedzēja norādījusi vairākus

537iemeslus, kuru dēļ tiekot nesamērīgi ierobežotas viņai kā tāda

538transportlīdzekļa īpašniecei, ar kuru cita persona izdarījusi

539administratīvo pārkāpumu, Satversmes 92. pantā noteiktās

540pamattiesības, proti:

5411) apstrīdētais regulējums neparedzot transportlīdzekļa

542īpašniekam tiesības saņemt protokolu - paziņojumu;

5432) apstrīdētais regulējums neparedzot transportlīdzekļa

544īpašniekam tiesības apstrīdēt protokolu - paziņojumu augstākai

545iestādei (amatpersonai) un pārsūdzēt tās lēmumu tiesā. Tādējādi

546transportlīdzekļa īpašnieks netiekot uzklausīts pirms vai pēc

547administratīvā soda uzlikšanas;

5483) apstrīdētais regulējums neparedzot transportlīdzekļa

549īpašniekam iespēju norādīt personu, kura bija transportlīdzekļa

550vadītājs un ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu;

5514) gadījumos, kad uzliktais naudas sods nav samaksāts,

552transportlīdzekļa īpašniekam iestājoties nelabvēlīgas sekas -

553nesamaksātais naudas sods ir piedzenams no transportlīdzekļa

554turētāja vai īpašnieka (valdītāja), kā arī Reģistrā tiek izdarīta

555atzīme par aizliegumu līdz soda samaksai veikt valsts tehnisko

556apskati transportlīdzeklim, ar kuru izdarīts pārkāpums, un

557reģistrēt to Reģistrā.

558Ceļu satiksmes likuma 43.2 pantā paredzētās

559nelabvēlīgās sekas skar transportlīdzekļa īpašnieku, ja cita

560persona - transportlīdzekļa vadītājs - noteiktajā termiņā

561nesamaksā administratīvo sodu par tās izdarīto administratīvo

562pārkāpumu. Proti, no transportlīdzekļa īpašnieka piedzenams

563transportlīdzekļa vadītāja nesamaksātais sods, kā arī Reģistrā

564ierakstāms aizliegums veikt valsts tehnisko apskati

565transportlīdzeklim, ar kuru izdarīts pārkāpums, un reģistrēt to

566Reģistrā. Minētās nelabvēlīgās sekas rodas transportlīdzekļa

567īpašniekam, taču viņam nav tiesību aizsardzības līdzekļu, ar

568kuriem šādu seku iestāšanos varētu novērst.

569Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tādējādi transportlīdzekļa

570īpašniekam nav iespējams apstrīdēt uzlikto sodu un norādīt uz

571pārkāpuma apstākļiem vai patieso pārkāpuma izdarītāju pat tad, ja

572viņam ir pamatota pārliecība, ka pārkāpumu izdarījusī persona

573sodu nesamaksās (piemēram, šī persona mirusi, atzīta par

574rīcībnespējīgu vai izbraukusi no valsts) vai ka samaksātā naudas

575soda atgūšana no šīs personas nebūs iespējama (piemēram, persona

576atzīta par maksātnespējīgu) (sk. Satversmes tiesas

5772013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 17.

578punktu).

579Līdz ar to apstrīdētais regulējums

580ierobežo Pieteikuma iesniedzējas tiesības uz pieeju tiesai un

581tiesības tikt uzklausītai.

58214. Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi, ka

583Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu

584tiesu varētu ierobežot, tomēr šīs tiesības nevar uzskatīt par

585absolūtām. Tā kā tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no

586vissvarīgākajām personas tiesībām, ierobežojumi tām nosakāmi

587tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos (sk., piemēram,

588Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma

589lietā Nr. 2004-16-01 7.1. punktu, 2006. gada

59014. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

59110. punktu un 2008. gada 5. novembra sprieduma

592lietā Nr. 2008-04-01 13. punktu).

593Ja šāds ierobežojums tomēr ir noteikts, tad jāizvērtē, vai tas

594noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, vai ierobežojumam

595ir leģitīms mērķis un vai ierobežojums ir samērīgs ar šo mērķi

596(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

597sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

5981.2. punktu, 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

599Nr. 2010-01-01 12. punktu un 2012. gada

60020. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01

6019. punktu).

602Satversmes tiesas praksē ir izskatītas lietas, kurās vērtētas

603transportlīdzekļa īpašnieka tiesības administratīvā pārkāpuma

604lietvedībā gadījumos, kad administratīvo pārkāpumu ar

605transportlīdzekļa īpašniekam piederošu transportlīdzekli

606izdarījusi cita persona (sk. Satversmes tiesas 2013. gada

60728. marta spriedumu lietā Nr. 2012-15-01 un 2013. gada

60824. oktobra spriedumu lietā Nr. 2012-23-01).

609Kā atzinusi Satversmes tiesa, Ceļu satiksmes likuma

610regulējums, ciktāl tas neparedz transportlīdzekļa īpašniekam

611tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt protokolu - lēmumu gadījumā, kad

612automātiski fiksētu pārkāpumu izdarījis šā transportlīdzekļa

613vadītājs, kura valdījumā transportlīdzeklis atradies uz tiesiska

614pamata, neatbilst Satversmes 92. pantam, jo nesamērīgi

615ierobežo transportlīdzekļa īpašnieka tiesības tikt uzklausītam un

616tiesības uz pieeju tiesai (sk. Satversmes tiesas

6172013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01

61818.3.3.2. punktu).

619Tāpat Satversmes tiesa ir norādījusi, ka transportlīdzeklis ir

620paaugstinātas bīstamības avots un tā īpašniekam valsts var

621noteikt sevišķus pienākumus un paredzēt sodu par šo pienākumu

622neizpildi. Taču gan šāda veida pienākumam, gan arī atbilstošam

623sodam par tā neizpildi jābūt pietiekami skaidri noteiktam likumā

624(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 24. oktobra

625sprieduma lietā Nr. 2012-23-01 13.2. punktu un

6262013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01

62715.4. - 15.5. punktu).

62815. Pieteikuma iesniedzēja ir paudusi viedokli, ka

629apstrīdētais regulējums ir neskaidrs un tādēļ nav uzskatāms, ka

630tajā ietvertais pamattiesību ierobežojums noteikts ar likumu.

631Ceļu satiksmes likuma 43.2 pantā neesot noteikta

632protokola - paziņojuma un paziņojuma par nesamaksāto naudas sodu

633paziņošanas kārtība, kā arī neesot norādītas personas, kurām ir

634tiesības minētos administratīvā pārkāpuma lietvedības dokumentus

635apstrīdēt un pārsūdzēt (sk. lietas materiālu

6361. sēj. 11. lpp.).

637Satversme paredz personai subjektīvas tiesības tikt informētai

638par tās tiesībām un arī pienākumiem. Likumdevēja pieņemtajai

639normai jābūt formulētai tā, lai indivīds, nepieciešamības

640gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu šo normu saprast un

641regulēt savu rīcību (sk. Satversmes tiesas

6422011. gada 30. marta sprieduma lietā

643Nr. 2010-60-01 15.2. punktu un 2012. gada

6441. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01

6457.2. punktu).

646Satversmes tiesa šā sprieduma 12.1. un 12.2. punktā jau

647secināja, ka Ceļu satiksmes likuma 43.2 pants

648nosaka subjektu, kuram ir tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt

649Pieteikuma iesniedzējas norādītos aktus. Proti, transportlīdzekļa

650vadītājam ir tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt protokolu -

651paziņojumu, bet transportlīdzekļa īpašniekam ir tiesības

652apstrīdēt un pārsūdzēt paziņojumu par nesamaksāto naudas sodu.

653Turklāt paziņojuma par nesamaksāto naudas sodu un protokola -

654paziņojuma paziņošanas kārtība, ievērojot deleģējumu, kas

655Ministru kabinetam piešķirts Ceļu satiksmes likuma

65643.2 pantā, ir reglamentēta Noteikumos

657Nr. 182. Tātad nav pamatots Pieteikuma iesniedzējas uzskats,

658ka apstrīdētais regulējums ir neskaidrs un transportlīdzekļa

659īpašniekam neparedzams.

660Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētais regulējums ir

661pieņemts un izsludināts Satversmē un Saeimas kārtības rullī

662paredzētajā kārtībā.

663Līdz ar to no apstrīdētā regulējuma

664izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

66516. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir

666jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

667ierobežojumam ir jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma

668mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas

6692006. gada 14. marta sprieduma lietā

670Nr. 2005-18-01 13. punktu). Pamattiesības saskaņā

671ar Satversmes 116. pantu var ierobežot, lai aizsargātu citu

672cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības

673drošību, labklājību un tikumību.

674Nosakot tiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot

675šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir

676institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram,

677Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma

678lietā Nr. 2012-06-01 12. punktu). Saeima atbildes

679rakstā un tā papildinājumos šādu mērķi nav norādījusi. Savukārt

680Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajam regulējumam nav

681leģitīma mērķa (sk. lietas materiālu 1. sēj. 5. - 6.

682lpp.). Līdz ar to Satversmes tiesai nepieciešams noskaidrot,

683vai apstrīdētajā regulējumā noteiktajam pamattiesību

684ierobežojumam ir leģitīms mērķis.

685Saskaņā ar LAPK 149.10 pantu par apstāšanās un

686stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu pie administratīvās atbildības

687saucams transportlīdzekļa vadītājs, proti, persona, kura ir

688izdarījusi administratīvo pārkāpumu, un viņam uzliekams

689administratīvais sods - naudas sods. Administratīvais sods ir

690atbildības līdzeklis, kura mērķis ir panākt, lai persona, kura

691izdarījusi administratīvo pārkāpumu, tiktu audzināta likumu

692ievērošanas garā. Turklāt tā mērķis ir arī veicināt to, lai

693tiesību pārkāpējs un citas personas neizdarītu jaunus pārkāpumus

694(sk. LAPK 22. pantu).

695Ceļu satiksmes likuma 43.2 pantā noteiktā

696kārtība, kas paredz transportlīdzekļa vadītāja sodīšanu par

697apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu, būtībā tika

698ieviesta jau ar Saeimas 2003. gada 8. jūlijā pieņemto

699likumu "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā", kas stājās

700spēkā 2004. gada 1. janvārī. Šāds regulējums bija

701nepieciešams, jo vajadzēja rast risinājumu situācijām, kurās

702nebija iespējams pie atbildības saukt personu, kura izdarījusi

703transportlīdzekļu apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu pārkāpumu

704(sk. lietas materiālu 1. sēj. 86. lpp. un

7052. sēj. 58. - 59. lpp.). Tāpat, izstrādājot apstrīdēto

706regulējumu, bija nepieciešams saskaņot Ceļu satiksmes likuma

707normas par transportlīdzekļu apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu

708pārkāpšanu ar Administratīvā procesa likumā noteiktajiem

709principiem (sk. lietas materiālu 1. sēj.

710106. lpp.).

711Neparedzot transportlīdzekļa īpašniekam tiesības apstrīdēt un

712pārsūdzēt protokolu - paziņojumu, tiek nodrošināta ātrāka

713administratīvo pārkāpumu lietvedība gadījumos, kad pārkāpti

714transportlīdzekļu apstāšanās vai stāvēšanas noteikumi.

715Administratīvā pārkāpuma lietvedības ietvaros tiek noskaidroti

716lietas faktiskie apstākļi, uzklausīta pie atbildības sauktā

717persona un izvērtēti lietā savāktie pierādījumi. Paredzot iespēju

718minētajā procesā iesaistīties arī transportlīdzekļa īpašniekam,

719lietas, visticamāk, tiktu izskatītas ilgāk, bet atbildīgajai

720iestādei (amatpersonai) un tiesai būtu paredzami papildu

721pienākumi, kas sarežģītu administratīvā pārkāpuma lietas

722izskatīšanu. Turklāt kārtība, kas sekmē procesuālo ekonomiju un

723ļauj ātrāk pabeigt administratīvā pārkāpuma lietvedību, atbilst

724sabiedrības interesēm.

725Minētie apsvērumi ir cieši saistīti ar iespēju nodrošināt

726efektīvāku un pilnīgāku administratīvo sodu piedziņu. Ceļu

727satiksmes likuma 43.2 pantā ietvertais regulējums

728motivē transportlīdzekļa īpašnieku rūpīgi izvēlēties personu,

729kurai transportlīdzekli var uzticēt. Jo vairāk transportlīdzekļu

730īpašnieki, kas nodod transportlīdzekļus lietošanā citām personām,

731apzināsies atbildību par savu rīcību, jo retāk tiks pārkāpti

732transportlīdzekļu apstāšanās vai stāvēšanas noteikumi un

733apdraudēta citu cilvēku dzīvība, veselība vai manta.

734Tādējādi pamattiesību ierobežojums ar apstrīdēto

735regulējumu ir noteikts, lai aizsargātu citu cilvēku

736tiesības.

73717. Lai noskaidrotu, vai, ierobežojot transportlīdzekļa

738īpašnieka tiesības uz pieeju tiesai un tiesības tikt uzklausītam,

739ir ievērots samērīguma princips, Satversmes tiesai jāizvērtē:

7401) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

741leģitīmā mērķa sasniegšanai;

7422) vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa

743sasniegšanai;

7443) vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par

745indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

746Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut

747vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma

748principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas

7492002. gada 19. marta sprieduma lietā

750Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un

7512012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā

752Nr. 2011-16-01 12. punktu).

75318. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

754leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto tiesisko regulējumu

755šis mērķis tiek sasniegts (sk. Satversmes tiesas 2010.

756gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01

75713. punktu).

758Apstrīdētajā regulējumā ir noteikta tāda kārtība, ar kuru tiek

759ierobežotas transportlīdzekļa īpašnieka tiesības uz pieeju tiesai

760un tiesības tikt uzklausītam. Taču vienlaikus apstrīdētais

761regulējums citu personu interesēs sekmē administratīvās

762lietvedības un administratīvo sodu izpildes efektivitāti.

763Minēto apstiprina arī Satiksmes ministrija, kas sniegusi

764informāciju par apstāšanās un stāvēšanas noteikumu pārkāpumu

765skaitu un uzlikto naudas sodu izpildi pēdējos gados. Piemēram,

7662010. gadā naudas sodu izpilde tika īstenota par

76790 procentiem, savukārt 2011. un 2012. gadā - attiecīgi

768par 89 un 86 procentiem (sk. lietas materiālu

7692. sēj. 59. - 60. lpp.). Apstrīdētais regulējums

770ļauj efektīvi aizsargāt citu cilvēku tiesības.

771Līdz ar to apstrīdētais regulējums

772ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

77319. Ar apstrīdēto regulējumu noteiktais

774pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu,

775kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties konkrētās

776pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk., piemēram,

777Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr.

7782012-06-01 13.2. punktu).

779Satversmes tiesa jau vairākkārt savos spriedumos ir

780secinājusi, ka tai nav jāizvērtē, ciktāl kādi alternatīvie

781līdzekļi būtu vai nebūtu labāk piemēroti situācijas risinājumam

782(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada

7838. marta sprieduma lietā Nr. 2005-16-01

78415.8. punktu un 2009. gada 13. februāra sprieduma

785lietā Nr. 2008-34-01 22. punktu).

786Pieteikuma iesniedzēja kā iespējamu alternatīvo līdzekli ir

787minējusi tādas kārtības ieviešanu, kas paredzētu

788transportlīdzekļa īpašniekam tiesības norādīt personu, kura bija

789transportlīdzekļa vadītājs un ir izdarījusi administratīvo

790pārkāpumu.

791Minētā kārtība, iespējams, nodrošinātu to, ka naudas soda

792piedziņu varētu vērst tikai pret personu, kura pārkāpusi

793transportlīdzekļu apstāšanās vai stāvēšanas noteikumus. Tādējādi

794tieši pārkāpējs maksātu viņam uzlikto sodu. Taču šāds regulējums

795sarežģītu administratīvo pārkāpumu lietvedību un apgrūtinātu sodu

796piedziņu, kā arī varētu mazināt transportlīdzekļa īpašnieka

797motivāciju uzticēt transportlīdzekli tādām personām, kuras

798atbildīgi piedalās ceļu satiksmē.

799Turklāt Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2012-15-01,

800izvērtējot regulējumu par ceļu satiksmes pārkāpuma fiksēšanu ar

801tehniskiem līdzekļiem (fotoiekārtām vai videoiekārtām), neapturot

802transportlīdzekli, jau norādīja uz atsevišķu citu valstu praksi,

803kas paredz transportlīdzekļa īpašniekam tiesības vērsties

804policijā un sniegt informāciju par patieso transportlīdzekļa

805vadītāju. Minētajā spriedumā atzīts: nav pietiekama pamata

806secināt, ka šāds regulējums sasniegtu leģitīmo mērķi - citu

807personu tiesību aizsardzība - tādā pašā kvalitātē (sk.

808Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā

809Nr. 2012-15-01 18.3.2. punktu). Arī izskatāmajā

810lietā Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka Pieteikuma

811iesniedzējas norādītais iespējamais alternatīvais līdzeklis ļautu

812sasniegt apstrīdētā regulējuma leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā

813kvalitātē.

814Līdz ar to nepastāv tādi alternatīvi

815līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā

816kvalitātē.

81720. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma

818atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai

819nelabvēlīgās sekas, kas transportlīdzekļa īpašniekam rodas tā

820pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko

821no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

82220.1. Tiesību zinātnē norādīts, ka

823"administratīvā pārkāpuma lietas pēc savas būtības ir

824pielīdzināmas krimināllietām" (Litvins G.,

825Aperāne K. Administratīvā pārkāpuma lietvedība ceļu

826satiksmē. Rīga: SIA "Nordik", 2011,

8277. lpp.). Attiecībā uz vairākām LAPK normām Satversmes

828tiesa jau secinājusi, ka tajās paredzētie sodi pielīdzināmi

829kriminālsodam Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

830aizsardzības konvencijas izpratnē, un īpaši uzsvērusi, ka tiem

831piemīt gan sodošā, gan preventīvā funkcija, kas atbilst arī

832kriminālsoda piemērošanas mērķiem (sk. Satversmes tiesas

8332002. gada 20. jūnija spriedumu lietā

834Nr. 2001-17-0106 un 2012. gada 18. oktobra

835sprieduma lietā Nr. 2012-02-0106 16. punktu).

836Administratīvā atbildība par transportlīdzekļu apstāšanās vai

837stāvēšanas noteikumu pārkāpumu iestājas transportlīdzekļa

838vadītājam, kuram par to tiek uzlikts naudas sods. Apstrīdētais

839regulējums pieļauj iespēju, ka pārkāpējam uzliktais pienākums

840samaksāt sodu ir jāpilda transportlīdzekļa īpašniekam, kurš nav

841saukts pie administratīvās atbildības. Transportlīdzekļa

842īpašniekam minētais pienākums uzliekams gadījumos, kad tiek

843konstatēts, ka: 1) ar viņa īpašumā esošu transportlīdzekli

844ir izdarīts administratīvais pārkāpums; 2) pārkāpējs

845(transportlīdzekļa vadītājs) nav samaksājis viņam uzlikto naudas

846sodu likumā noteiktajā termiņā. Tātad transportlīdzekļa

847īpašniekam ir jāuzņemas citas personas izdarīta pārkāpuma sekas.

848Savukārt pārkāpējam ir iespējams izvairīties no atbildības par

849naudas soda nesamaksāšanu, ja vien transportlīdzekļa īpašnieks

850nevēršas tiesā, lūdzot atgūt samaksāto naudas sodu civiltiesiskā

851kārtībā.

852Šā sprieduma 12.2. un 13.2. punktā jau

853norādīts uz būtiskām nelabvēlīgajām sekām, kas rodas

854transportlīdzekļa īpašniekam sakarā ar citas personas izdarītu

855administratīvo pārkāpumu. Proti, uzliekot transportlīdzekļa

856īpašniekam pienākumu samaksāt pārkāpējam piemēroto naudas sodu,

857Reģistrā vienlaikus tiek ierakstīts aizliegums veikt valsts

858tehnisko apskati transportlīdzeklim, ar kuru izdarīts pārkāpums,

859un reģistrēt to Reģistrā. Taču apstrīdētais regulējums

860nenodrošina to, ka transportlīdzekļa īpašnieks, kurš nebija

861transportlīdzekļa vadītājs administratīvā pārkāpuma izdarīšanas

862brīdī, varētu pirms nelabvēlīgo seku iestāšanās tikt

863uzklausīts.

86420.2. Ja transportlīdzekļa īpašnieks paziņojumu

865par transportlīdzekļa vadītāja nesamaksāto naudas sodu apstrīd

866augstākā iestādē (amatpersonai) un vēlāk pārsūdz tiesā, tad

867augstākas iestādes (amatpersonas) un tiesas kompetencē ir tikai

868pārliecināšanās par to, vai: 1) personas īpašumā ir

869transportlīdzeklis, ar kuru izdarīts administratīvais pārkāpums;

8702) naudas sods par pārkāpuma izdarīšanu nav samaksāts likumā

871noteiktajā termiņā. Konstatējot minētos apstākļus, augstāka

872iestāde (amatpersona) un tiesa nav tiesīga atbrīvot

873transportlīdzekļa īpašnieku no paziņojumā par nesamaksāto naudas

874sodu uzliktā pienākuma izpildes.

875Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesību normās noteiktais

876transportlīdzekļa īpašnieka pienākums atbildēt par

877transportlīdzekļa vadītājam uzliktā naudas soda samaksas termiņa

878neievērošanu nav identificējams ar atbildību par vadītāja

879izdarītajiem ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem. Proti,

880normatīvajos aktos nav paredzēta transportlīdzekļa īpašnieka

881atbildība par administratīvajiem pārkāpumiem, kurus cita persona

882izdarījusi ar tā īpašumā esošu transportlīdzekli

883(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta

884sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15.3. punktu).

885Arī transportlīdzekļu apstāšanās un stāvēšanas noteikumu

886pārkāpuma gadījumos, kad vadītājs nesamaksā naudas sodu

887labprātīgi, administratīvā atbildība būtībā tiek pārnesta no

888pārkāpēja uz transportlīdzekļa īpašnieku, kuram nav iespēju tikt

889uzklausītam.

890Tā kā transportlīdzekļa īpašniekam nav iespēju apstrīdēt un

891pārsūdzēt tiesā protokolu - paziņojumu, viņam nav arī tiesību

892paust viedokli par tajā norādītajiem apstākļiem pirms

893transportlīdzekļa vadītājam uzliktā naudas soda samaksas termiņa

894notecējuma. Tādējādi viņam nav iespēju pārliecināties par

895atbildīgās iestādes (amatpersonas) sastādīto procesuālo dokumentu

896tiesiskumu.

897Prasība uzklausīt personu administratīvā pārkāpuma lietvedības

898ietvaros nodrošina to, ka ir iespējams noskaidrot visas

899domstarpības un atrast pareizāko risinājumu. Ievērojot LAPK

900260. pantā noteikto, šādas tiesības ir personai, kura tiek

901saukta pie administratīvās atbildības, proti, transportlīdzekļa

902vadītājam, kurš izdarījis administratīvo pārkāpumu. Taču tādas

903tiesības likumdevējs nav paredzējis transportlīdzekļa īpašniekam,

904lai gan to var skart vēl nelabvēlīgākas sekas kā pārkāpēju.

90520.3. Pieteikuma iesniedzēja vērš uzmanību uz to,

906ka transportlīdzekļa īpašniekam netiek nosūtīts protokols -

907paziņojums un tāpēc viņš nevarot uzzināt par izdarīto

908administratīvo pārkāpumu (sk. lietas materiālu

9091. sēj. 4. - 7. lpp. un 2. sēj. 47. -

91049. lpp.).

911No Ceļu satiksmes likuma 43.2 panta

912nepārprotami izriet, ka transportlīdzekļa īpašniekam netiek

913nosūtīta informācija par apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu

914pārkāpumu, kas izdarīts ar viņam piederošo transportlīdzekli.

915Atbilstoši Noteikumu Nr. 182 5. punktam viens no

916protokola - paziņojuma eksemplāriem tiek piestiprināts pie

917transportlīdzekļa priekšējā vējstikla vadītāja pusē tā, lai tas

918nepazustu vai netiktu sabojāts meteoroloģisko apstākļu dēļ un

919transportlīdzekļa vadītājam būtu viegli pamanāms. Otrs tā

920eksemplārs tiek glabāts institūcijā, kuras amatpersona pieņēmusi

921lēmumu par naudas soda uzlikšanu. Tātad Noteikumos Nr. 182

922paredzētā kārtība nodrošina to, ka persona, kura izdarījusi

923administratīvo pārkāpumu, - transportlīdzekļa vadītājs - ir

924informēta par tai uzlikto naudas sodu un tā nesamaksāšanas

925sekām.

926Ja transportlīdzekļa vadītājs nepaziņo par pārkāpumu un

927uzlikto sodu transportlīdzekļa īpašniekam, tad pēdējais

928informāciju par izdarīto administratīvo pārkāpumu, citastarp par

929tā izdarīšanas vietu, datumu un laiku, kā arī naudas soda apmēru,

930var iegūt, izmantojot CSDD e-pakalpojumus, kas pieejami bez

931maksas tās mājaslapā

932(sk. https://e.csdd.lv/).

933Transportlīdzekļa īpašniekam ir iespēja pēc savas iniciatīvas

934iegūt minēto informāciju, bet Ceļu satiksmes likuma

93543.2 pants neparedz valsts pienākumu rakstveidā

936informēt transportlīdzekļa īpašnieku par izdarīto apstāšanās vai

937stāvēšanas noteikumu pārkāpumu. Šāda paziņojuma nosūtīšana

938transportlīdzekļa īpašniekam būtu nepieciešama, lai tas varētu

939aizstāvēt savas tiesības, apstrīdot un, ja nepieciešams,

940pārsūdzot protokolu - paziņojumu.

94120.4. Satversmes tiesa jau ir atzinusi par

942Satversmes 92. pantam neatbilstošu tādu situāciju, ka

943transportlīdzekļa īpašnieks, kas nav bijis tā vadītājs pārkāpuma

944izdarīšanas brīdī, pirms sev nelabvēlīgo seku iestāšanās netiek

945uzklausīts un viņam nav tiesību apstrīdēt protokolu - lēmumu.

946Labums, ko sabiedrība gūst, uzliekot transportlīdzekļa īpašniekam

947pienākumu nodrošināt naudas soda samaksu par pārkāpumu, kuru viņš

948nav izdarījis, izpaužas kā valsts iestādē notiekoša procesa

949vienkāršošana, tā izmaksu samazināšana un valsts budžeta

950papildināšana ar iekasētajiem administratīvajiem sodiem. Taču šis

951labums neatsver to, ka personai tiesības uz taisnīgu tiesu ir

952atņemtas pēc būtības (sk. Satversmes tiesas

9532013. gada 28. marta sprieduma lietā

954Nr. 2012-15-01 18.3.3.2. punktu).

955Arī izskatāmajā lietā nav atzīstams, ka labums, ko sabiedrība

956gūst no apstrīdētā regulējuma, būtu lielāks par transportlīdzekļa

957īpašniekam nodarīto kaitējumu.

958Tādējādi apstrīdētais regulējums,

959ciktāl tas neparedz transportlīdzekļa īpašniekam tiesības

960apstrīdēt un pārsūdzēt protokolu - paziņojumu gadījumā, kad

961pārkāpumu izdarījis transportlīdzekļa vadītājs, kura valdījumā

962transportlīdzeklis atradies uz tiesiska pamata, neatbilst

963samērīguma principam un līdz ar to Satversmes 92. pantam.

96421. Satversmes tiesas likuma 32. panta trešā

965daļa noteic, ka tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

966neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

967par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

968dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi. Saskaņā ar

969Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa

970var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā

971tiesību norma (akts), kas atzīta par neatbilstošu augstāka

972juridiska spēka tiesību normai.

97321.1. Likumdevējam ir ne tikai tiesības, bet arī

974pienākums izstrādāt un pieņemt regulējumu, kas izšķir nozīmīgus

975valsts un sabiedriskās dzīves jautājumus (sk. Satversmes

976tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā

977Nr. 2009-43-01 35.3. punktu).

978Saeimai ir plaša rīcības brīvība gan izvēloties, kurā no

979vairākiem likumiem tā iekļauj attiecīgu regulējumu (sk.

980Satversmes tiesas 2008. gada 16. aprīļa lēmuma par

981tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 17. punktu), gan

982arī jautājumos, kas saistīti ar likumdošanas tehniku viena likuma

983ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija

984sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 9.4.2. punktu).

985Līdz ar to Saeimai ir pienākums izvēlēties piemērotāko

986risinājumu, kas nodrošinātu apstrīdētā regulējuma atbilstību

987Satversmei. Izpildot šo pienākumu, Saeimai ir jāņem vērā

988Satversmes tiesas spriedumos paustās atziņas. Tā kā likumdevējam

989nepieciešams laiks Satversmei atbilstoša normatīvā regulējuma

990izstrādei un pieņemšanai, Satversmes tiesa uzskata, ka apstrīdētā

991regulējuma nepilnības novēršamas līdz 2014. gada

9921. novembrim.

993Tātad Saeimai, lai nodrošinātu

994apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmei, līdz 2014. gada

9951. novembrim jāizdara grozījumi normatīvajos aktos.

99621.2. Satversmes tiesai, izmantojot Satversmes

997tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības,

998iespēju robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu

999veidoties no brīža, kad apstrīdētās normas tiek atzītas par spēku

1000zaudējušām, līdz brīdim, kad likumdevējs to vietā pieņems jaunas

1001normas, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību

1002aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai

1003sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas

10042005. gada 16. decembra sprieduma lietā

1005Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2013. gada

100631. janvāra sprieduma lietā Nr. 2012-09-01

100716.1. punktu).

1008Šā sprieduma 12. punktā jau secināts, ka normatīvais

1009regulējums nosaka to, kurām personām ir tiesības apstrīdēt un

1010pārsūdzēt administratīvā pārkāpuma lietvedības ietvaros pieņemtos

1011lēmumus. Tiesiskie strīdi, kuru izšķiršanai likumdevējs tiesību

1012normās noteicis konkrētu kārtību, nevar tikt risināti,

1013neievērojot šo kārtību un piemērojot vienīgi Satversmes VIII