279. pants
regulē par naudas soda piemērošanu pieņemta

lēmuma apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu. Ceļu satiksmes likuma

43.2 panta septītā daļa esot speciāla tiesību norma

attiecībā pret LAPK, un likumdevējs tāpēc uzskatījis par

pieļaujamu paredzēt no LAPK regulējuma atšķirīgu

apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas tiesību apjomu.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

judikatūrā esot atzīts: tas, ka transportlīdzekļa īpašniekam ir

pienākums samaksāt transportlīdzekļa vadītāja nesamaksāto naudas

sodu, nerada transportlīdzekļa īpašniekam tiesības pārsūdzēt

administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu. Minētais

secinājums esot izdarīts tiesību normu interpretācijas ceļā.

Tomēr nedz Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta judikatūrā, nedz Pieteikuma iesniedzējas

konstitucionālajā sūdzībā neesot identificēta tiesību norma, kas

liegtu transportlīdzekļa īpašniekam tiesības apstrīdēt un

pārsūdzēt lēmumu par naudas soda piemērošanu Ceļu satiksmes

likuma 43.2 pantā regulētajos gadījumos.

3.3. Apsvērumus par Satversmes 105. panta saturu

Pieteikuma iesniedzēja esot paudusi tāpēc, lai uzsvērtu, ka

aizskartas viņai Satversmes 92. pantā paredzētās tiesības.

Savukārt uz Satversmes 90. pantu Pieteikuma iesniedzēja esot

atsaukusies, lai pamatotu to, ka apstrīdētajā regulējumā

ietvertais tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums nav noteikts ar

pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.

Saeima uzskata, ka Ceļu satiksmes likuma

43.2 pants paredz pietiekami skaidru procesuālo

regulējumu tam, kādā veidā transportlīdzekļa īpašnieks var

aizstāvēt savas tiesības vai likumiskās intereses. Normatīvais

regulējums nodrošinot pienācīgu transportlīdzekļa īpašnieka

informēšanu par protokola - paziņojuma esamību. Proti,

transportlīdzekļa īpašnieks, izmantojot valsts akciju sabiedrības

"Ceļu satiksmes drošības direkcija" (turpmāk - CSDD)

piedāvātos e-pakalpojumus, varot iegūt informāciju par to, vai ar

viņam piederošo transportlīdzekli izdarīts kāds administratīvais

pārkāpums.

4. Pieaicinātā persona - Tieslietu

ministrija - norāda, ka apstrīdētais regulējums neatbilst

Satversmes 92. pantam, jo par apstāšanās vai stāvēšanas

noteikumu pārkāpumiem piemērotā soda nelabvēlīgās sekas

attiecoties uz transportlīdzekļa īpašnieku, nevis tā vadītāju,

kas pārkāpumu izdarījis.

4.1. LAPK pieļaujot to, ka transportlīdzekļa

īpašnieka administratīvā atbildība tiek konkretizēta citos

likumos, šajā gadījumā - Ceļu satiksmes likumā. Attiecībā uz

transportlīdzekļa īpašnieka tiesībām apstrīdēt un pārsūdzēt

administratīvās lietvedības ietvaros pieņemtos lēmumus Ceļu

satiksmes likuma 43.2 pants nekādas īpatnības

neparedzot. Šajā pantā ietvertās normas reglamentējot vien

transportlīdzekļa īpašnieka atbildību gadījumā, kad

transportlīdzekļa vadītājam uzliktais naudas sods nav samaksāts

LAPK noteiktajā termiņā.

Ceļu satiksmes likuma 43.2 pants esot speciāla

tiesību norma attiecībā pret LAPK ietvertajām tiesību normām. Ja

nav tāda speciālā regulējuma, kas noteiktu subjektu, kurš ir

tiesīgs apstrīdēt vai pārsūdzēt lēmumu par naudas sodu, tad esot

piemērojams vispārīgais regulējums, proti, LAPK 279. panta

pirmā daļa. No minētās tiesību normas esot secināms, ka

transportlīdzekļa īpašnieks, kurš nav pārkāpis apstāšanās vai

stāvēšanas noteikumus, nav tiesīgs iesniegt sūdzību par uzlikto

naudas sodu. Arī tiesu praksē esot atzīts, ka transportlīdzekļa

īpašnieka tiesības vai tiesiskās intereses ar lēmumu par naudas

soda piemērošanu netiek skartas.

4.2. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, nav

pamatota tāda kārtība, kas ļauj nepaziņot transportlīdzekļa

īpašniekam par uzlikto naudas sodu līdz brīdim, kad notecējis tā

samaksas termiņš. Transportlīdzekļa īpašnieks varot iesaistīties

administratīvajā lietvedībā tikai tad, ja naudas sods nav

samaksāts Latvijas Administratīvo pārkāpumu

kodeksā noteiktajā termiņā. Tātad šādas tiesības

transportlīdzekļa īpašniekam rodoties tikai pēc tam, kad pēc

būtības jau izšķirts strīds par soda piemērošanas tiesiskumu.

Apstrīdētais regulējums neparedzot transportlīdzekļa īpašniekam

iespēju iebilst pret uzliktā naudas soda pamatotību nedz naudas

soda uzlikšanas, nedz izpildes laikā. Tādējādi transportlīdzekļa

īpašniekam neesot tiesību uz pieeju tiesai. Transportlīdzekļa

īpašniekam citastarp tiekot liegtas tiesības tikt uzklausītam,

iesniegt pierādījumus, norādīt savus argumentus un apsvērumus,

pieteikt lūgumus, piedalīties lietas izskatīšanā.

4.3. Apstrīdētais regulējums esot pieņemts un

izsludināts normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, taču

neatbilstot samērīguma principam. Tā kā personai jāsamaksā naudas

sods par administratīvo pārkāpumu, kuru tā nav izdarījusi,

apstrīdētajā regulējumā ietvertais ierobežojums neesot samērīgs

ar sabiedrības gūto labumu.

Turklāt neesot attaisnojama Ceļu satiksmes likuma

43.2 pantā ietvertā norma, kas paredz aizliegumu

veikt transportlīdzekļa tehnisko apskati, kā arī reģistrēt to

Reģistrā. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, to, ka lēmums par

naudas soda uzlikšanu tiek izpildīts, nedrīkst panākt ar tik

būtisku personas īpašuma tiesību ierobežojumu. Apstrīdētais

regulējums arī nepamatoti ierobežojot transportlīdzekļa

īpašniekam Satversmes 90. pantā garantētās tiesības būt

informētam par savām tiesībām, proti, apzināties ar lēmumu par

naudas soda uzlikšanu radītās tiesiskās sekas.

5. Pieaicinātā persona - Satiksmes

ministrija - norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst

Satversmes 92. pantam un neierobežo personas tiesības uz

pieeju tiesai.

Pirms 2004. gada naudas sodu bijis iespējams uzlikt tikai

personai, kuru policijas darbinieks fiksējis pārkāpuma

izdarīšanas vietā. Izvērtējot citu valstu praksi, minētā kārtība

tikusi grozīta, un patlaban sodu varot piemērot arī bez šīs

personas klātbūtnes.

Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 43.2 pantu

vērsties pret transportlīdzekļa īpašnieku varot tikai izņēmuma

gadījumā, kad transportlīdzekļa vadītājs nesamaksā naudas sodu

labprātīgi un likumā paredzētajā termiņā.

Protokolu - paziņojumu saņemot transportlīdzekļa vadītājs,

nevis transportlīdzekļa īpašnieks. Savukārt gadījumos, kad lēmums

par piemēroto naudas sodu netiek izpildīts labprātīgi likumā

noteiktajā termiņā, transportlīdzekļa īpašnieks saņemot

informāciju par pārkāpumu. Kopš 2009. gada transportlīdzekļu

īpašniekiem esot iespēja bez maksas CSDD e-pakalpojumu sistēmā

sekot līdzi tam, kādi pārkāpumi izdarīti ar viņu īpašumā

esošajiem transportlīdzekļiem. Turklāt no statistikas datiem par

sodiem, kas piemēroti par apstāšanās un stāvēšanas noteikumu

pārkāpumiem, un par šo sodu izpildi esot secināms, ka pastāvošā

kārtība ir efektīva.

6. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka

apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes

92. pantam.

6.1. Lēmuma pieņemšanas procedūra, kas noteikta

Ceļu satiksmes likuma 43.2 pantā, neparedzot

amatpersonai pienākumu noskaidrot personu, kura izdarījusi

administratīvo pārkāpumu. Transportlīdzekļa īpašnieks, kas nav

izdarījis pārkāpumu, neietilpstot to LAPK 279. pantā minēto

subjektu lokā, kuriem ir tiesības apstrīdēt administratīvā

pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu.

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2012-15-01 jau esot

atzinusi, ka transportlīdzekļa īpašniekam, kas nebija

transportlīdzekļa vadītājs pārkāpuma izdarīšanas brīdī, nav

procesuālu iespēju savlaicīgi uzrādīt vainīgo personu un tādējādi

novērst sev nelabvēlīgās sekas. Ceļu satiksmes likuma

43.2 pants, ciktāl tas neparedz transportlīdzekļa

īpašniekam, kas nav pārkāpuma izdarītājs, tiesības apstrīdēt

protokolu - paziņojumu, neatbilstot Satversmes 92. pantam.

6.2. Paziņojums par nesamaksāto naudas sodu esot

administratīvais akts, un transportlīdzekļa īpašnieks to varot

pārsūdzēt tiesā. Transportlīdzekļa īpašnieks par to tiekot

informēts. Līdz ar to apstrīdētais regulējums neierobežojot

personai Satversmes 90. pantā noteiktās tiesības.

Aizliegums veikt valsts tehnisko apskati transportlīdzeklim,

ar kuru izdarīts pārkāpums, un reģistrēt to Reģistrā liedzot

personai brīvi rīkoties ar savu īpašumu, piemēram, atsavināt

transportlīdzekli. Tiesībsargs uzskata, ka šādu aizliegumu nevar

noteikt vienīgi tālab, lai panāktu noteiktas naudas summas

iemaksu valsts budžetā saistībā ar izdarīto administratīvo

pārkāpumu. Šādu mērķi nevarot uzskatīt par leģitīmu, ja netiek

nodrošināts tas, ka sodu maksā tieši pārkāpējs. Līdz ar to

transportlīdzekļa īpašniekam Satversmes 105. pantā noteiktās

tiesības tiekot pārkāptas gadījumos, kad apstāšanās vai

stāvēšanas noteikumus pārkāpis kāds cits.

7. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk -

Augstākā tiesa) - norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst

Satversmes 92. pantam. Tas neesot pretrunā arī ar Satversmes

90. un 105. pantu.

7.1. Augstākā tiesa vērš uzmanību uz to, ka kopš

2009. gada 1. janvāra apelācijas instances tiesas nolēmums

administratīvā pārkāpuma lietā vairs nav pārsūdzams augstākā

tiesu instancē. No Augstākās tiesas prakses laikposmā, kamēr

administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšana kasācijas kārtībā bija

tās kompetencē, varot secināt, ka administratīvais sods par

apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu tiek uzlikts

transportlīdzekļa vadītājam. Tiesā esot vērsušies

transportlīdzekļu īpašnieki, kas bijuši juridiskās personas.

Augstākā tiesa secinājusi, ka pārkāpuma subjekts šajās lietās var

būt tikai fiziskā persona, kas vadījusi transportlīdzekli.

7.2. Transportlīdzekļa īpašniekam varot rasties

mantisks zaudējums tikai tad, ja transportlīdzekļa vadītājs

nesamaksā uzlikto naudas sodu noteiktajā termiņā. Tiešas

mantiskas sekas transportlīdzekļa vadītāja izdarītā

administratīvā pārkāpuma dēļ transportlīdzekļa īpašniekam

nerodoties. Tātad transportlīdzekļa īpašnieks neesot nedz

persona, par kuru pieņemts lēmums administratīvā pārkāpuma lietā,

nedz arī cietušais LAPK 279. panta izpratnē.

7.3. Aizliegums līdz naudas soda samaksai veikt

valsts tehnisko apskati transportlīdzeklim, ar kuru izdarīts

pārkāpums, un reģistrēt to Reģistrā esot lēmuma piespiedu

izpildes sekas. Savukārt piespiedu izpilde esot veicama vienīgi

tad, kad lēmums par administratīvā soda uzlikšanu nav izpildīts

labprātīgi. Augstākā tiesa uzsver, ka transportlīdzekļa īpašnieks

ir atbildīgs par sava transportlīdzekļa nodošanu citām

personām.

Paziņojums par nesamaksāto naudas sodu pēc būtības esot par

administratīvo pārkāpumu uzlikta soda izpildes procesā pieņemts

lēmums. Tas tiešā veidā radot tiesiskas sekas transportlīdzekļa

īpašniekam tajos gadījumos, kad pārkāpumu izdarījusi cita

persona. Minētais paziņojums esot uzskatāms par administratīvo

aktu, un transportlīdzekļa īpašnieks to varot pārsūdzēt

tiesā.

8. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes lektore Anita Kovaļevska - norāda, ka

apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 92. pantam.

8.1. LAPK 149.10 pants tieši nosakot,

ka pie atbildības par apstāšanās un stāvēšanas noteikumu

pārkāpšanu saucams transportlīdzekļa vadītājs. Tātad

administratīvais sods tiekot piemērots tikai transportlīdzekļa

vadītājam, nevis īpašniekam. Savukārt naudas soda nesamaksāšana

likumā noteiktajā termiņā radot sekas transportlīdzekļa

īpašniekam. Neesot pareizi veicināt administratīvo pārkāpumu

lietvedības efektivitāti, pilnībā uzliekot transportlīdzekļa

īpašniekam atbildību par sodu, kas piemērots citai personai.

Apstrīdētajā regulējumā paredzētās negatīvās sekas varot skart

transportlīdzekļa īpašnieku pat tajos gadījumos, kad

transportlīdzekļa vadītājs ir klāt administratīvā pārkāpuma

konstatēšanas un protokola - paziņojuma sastādīšanas laikā.

Atzīmes ierakstīšana Reģistrā esot transportlīdzekļa

īpašniekam nelabvēlīgs administratīvais akts, tāpēc viņš esot

tiesīgs vērsties administratīvajā tiesā ar pieteikumu par tā

atcelšanu. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējai esot tiesību

aizsardzības līdzeklis, ko viņa varot izmantot attiecībā uz

atzīmes izdarīšanu Reģistrā. Transportlīdzekļa īpašnieks varot

prasīt, lai tiek pārbaudīts, vai naudas soda piedziņa pret viņu

ir vērsta un atzīme Reģistrā izdarīta atbilstoši apstrīdētajā

regulējumā noteiktajam.

8.2. No LAPK 279. panta izrietot, ka

transportlīdzekļa īpašniekam nav tiesību pārsūdzēt administratīvā

pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu, ja pārkāpumu ir izdarījusi cita

persona. Ceļu satiksmes likuma 43.2 pantā

paredzētie līdzekļi, kurus vērš pret transportlīdzekļa īpašnieku,

neesot uzskatāmi par administratīvo sodu. Tie neesot tiešas

pārkāpuma sekas, jo iestājoties tikai tad, ja pie atbildības

sauktā persona, proti, transportlīdzekļa vadītājs, naudas sodu

nesamaksā likumā noteiktajā termiņā.

Personas tiesības uz pieeju tiesai un tiesības tikt

uzklausītai neesot pašmērķīgas, proti, personai nebūtu jādod

iespēju piedalīties tiesas procesā un tikt uzklausītai, ja tas

nevar tieši ietekmēt šīs personas tiesības. Līdz ar to

transportlīdzekļa īpašniekam Satversmes 92. pantā garantētās

tiesības uz pieeju tiesai un tiesības tikt uzklausītam neesot

ierobežotas.

Turklāt no Satversmes 90. panta neizrietot pienākums

nodrošināt protokola - paziņojuma nosūtīšanu transportlīdzekļa

īpašniekam. Administratīvo aktu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas

kārtību nevajagot obligāti noteikt ar apstrīdēto regulējumu. Tā

jau esot reglamentēta Administratīvā procesa likumā.

Secinājumu

daļa

9. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Ceļu

satiksmes likuma 43.2 pants, ciktāl tas skar

transportlīdzekļa īpašnieka tiesības administratīvo pārkāpumu

lietvedībā, neatbilst Satversmes 92. pantam.

9.1. Ceļu satiksmes likuma 43.2 pantā

ietvertās tiesību normas reglamentē administratīvo pārkāpumu

lietvedību tajos gadījumos, kad pārkāpti transportlīdzekļu

apstāšanās vai stāvēšanas noteikumi. Šajās likuma normās noteikta

kārtība, kādā tiek uzlikts administratīvais sods par apstāšanās

vai stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu, ietverti šā soda samaksas

nosacījumi, kā arī paredzēta iespēja lēmumu par naudas soda

piemērošanu apstrīdēt augstākā iestādē (amatpersonai) un tās

lēmumu pārsūdzēt tiesā.

Minētie tiesību jautājumi, kas aptver administratīvā pārkāpuma

lietvedību no pārkāpuma konstatēšanas brīža līdz uzliktā naudas

soda samaksai, ir savstarpēji cieši saistīti. Arī Pieteikuma

iesniedzēja un Saeima Ceļu satiksmes likuma

43.2 panta regulējumu uzskata par vienotu normu

kopumu. Līdz ar to apstrīdētais regulējums, proti, Ceļu satiksmes

likuma 43.2 pants, ciktāl tas skar

transportlīdzekļa īpašnieka tiesības administratīvo pārkāpumu

lietvedībā, izskatāmajā lietā ir vērtējams kā vienots

regulējums.

9.2. Satversmes 92. pants nosaka:

"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams

viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību

aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu

atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta

palīdzību."

No pieteikuma satura secināms, ka Pieteikuma iesniedzēja

uzskata apstrīdēto regulējumu par neatbilstošu tikai Satversmes

92. panta pirmajam teikumam. Viņai kā transportlīdzekļa

īpašniecei neesot iespēju administratīvā pārkāpuma lietvedības

ietvaros tikt uzklausītai un aizstāvēt savas tiesības iestādē un

tiesā. Pieteikumā nav ietverti tādi argumenti, kas pamatotu

apstrīdētā regulējuma iespējamo neatbilstību Satversmes 92. panta

otrajam, trešajam vai ceturtajam teikumam.

Turklāt Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētais

regulējums nesamērīgi ierobežo viņai Satversmes 90. pantā

noteiktās tiesības zināt savas tiesības un Satversmes

105. pantā paredzētās tiesības uz īpašumu. Taču viņa nav

lūgusi izvērtēt apstrīdētā regulējuma atbilstību minētajiem

Satversmes pantiem. Argumentus par apstrīdētā regulējuma

neatbilstību Satversmes 90. un 105. pantam Pieteikuma

iesniedzēja sniegusi, lai pamatotu to, ka apstrīdētais regulējums

ir pretrunā ar Satversmes 92. pantu (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 47. - 48. lpp.). Arī Saeima norāda uz

minētajiem apsvērumiem (sk. lietas materiālu 2. sēj. 41. - 42.

lpp.).

Līdz ar to Satversmes tiesa

izskatāmās lietas ietvaros izvērtēs apstrīdētā regulējuma

atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

10. Saeima, pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, ir lūgusi

izbeigt tiesvedību lietā, jo pieteikumā ietvertais prasījums esot

tiesību normu interpretācijas un piemērošanas jautājums, kura

izvērtēšana neietilpstot Satversmes tiesas kompetencē. Atziņa, ka

transportlīdzekļa īpašniekam nav tiesību apstrīdēt un pārsūdzēt

lēmumu (protokolu - paziņojumu) par naudas soda piemērošanu, esot

radusies tiesu praksē (sk. lietas materiālu 1. sēj.

36. - 38. lpp.).

Ja lietā izteikts lūgums izbeigt tiesvedību, Satversmes tiesa

parasti to izlemj visupirms, ja vien šā lēmuma pieņemšanai nav

nepieciešams izvērtēt atsevišķus lietas aspektus pēc būtības

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01

11. - 14. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tai atbilstoši Satversmē un

Satversmes tiesas likumā noteiktajai kompetencei nav paredzētas

tiesības izvērtēt ne valsts pārvaldes iestāžu veikto tiesību

normu piemērošanu, nedz arī vispārējās jurisdikcijas tiesu

nolēmumu tiesiskumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 7. punktu un

2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2008-43-0106 12. punktu).

Lai izvērtētu, vai tiesvedība lietā ir izbeidzama, jānoskaidro

Ceļu satiksmes likuma 43.2 panta saturs.

11. Ceļu satiksmes likuma

43.2 pants paredz, ka atbildīgā amatpersona,

konstatējot transportlīdzekļa apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu

pārkāpumu, sastāda protokolu - paziņojumu par soda uzlikšanu

atbilstoši šā panta pirmajā daļā un Ministru kabineta

2006. gada 7. marta noteikumos

Nr. 182 "Kārtība, kādā noformējams administratīvā

pārkāpuma protokols - paziņojums par transportlīdzekļu apstāšanās

un stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu" (turpmāk -

Noteikumi Nr. 182) ietvertajām prasībām. Ceļu satiksmes

likuma 43.2 panta septītajā daļā ir noteikts, ka

šo lēmumu var apstrīdēt, iesniedzot attiecīgu iesniegumu

augstākai iestādei (amatpersonai), kuras lēmumu var pārsūdzēt

tiesā.

Ja uzliktais naudas sods netiek samaksāts Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktajā termiņā, tad

transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā norādītajam turētājam

vai, ja transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā turētājs nav

norādīts, - transportlīdzekļa īpašniekam tiek nosūtīts paziņojums

par nesamaksāto naudas sodu. Paziņojumā norādāms, ka to var

apstrīdēt viena mēneša laikā, iesniedzot attiecīgu iesniegumu

augstākai iestādei (amatpersonai), kuras lēmumu var pārsūdzēt

tiesā.

Tātad tiesību normas ne vien ietver prasības attiecībā uz

protokolu - paziņojumu un paziņojumu par nesamaksāto naudas sodu,

bet arī paredz iespēju tos apstrīdēt augstākā iestādē

(amatpersonai) un tās lēmumu pārsūdzēt tiesā. Taču likumdevējs

Ceļu satiksmes likuma 43.2 pantā nav tieši

minējis personas, kurām ir tiesības šos procesuālos dokumentus

apstrīdēt augstākā iestādē (amatpersonai) un pārsūdzēt tiesā.

Pieteikuma iesniedzēja pauž uzskatu, ka Ceļu satiksmes likuma

43.2 pants ir neskaidrs, jo transportlīdzekļa

īpašniekam neesot drošas pārliecības par viņa tiesībām apstrīdēt

un pārsūdzēt lēmumu (protokolu - paziņojumu) par naudas soda

piemērošanu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 2. -

3. lpp.).

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, kāds ir

transportlīdzekļa īpašnieka tiesību un pienākumu saturs

administratīvā pārkāpuma lietvedībā, ciktāl runa ir par

transportlīdzekļa apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu

neievērošanu.

12. Ceļu satiksmes likuma

43.2 pantā expressis verbis netiek

norādītas personas, kurām ir tiesības: 1) apstrīdēt

protokolu - paziņojumu un paziņojumu par nesamaksāto naudas sodu;

2) pārsūdzēt tiesā augstākas iestādes (amatpersonas) lēmumu

par protokolu - paziņojumu, kā arī paziņojumu par nesamaksāto

naudas sodu. Tāpēc jānoskaidro, vai no minētā Ceļu satiksmes

likuma panta kopsakarā ar citām tiesību normām ir secināms, kurām

personām ir šādas tiesības.

12.1. Likumdevējs Ceļu satiksmes likuma

43.2 panta astotajā daļā ir deleģējis Ministru

kabinetam uzdevumu noteikt kārtību, kādā noformējams protokols -

paziņojums par uzlikto naudas sodu un nosūtāma informācija

transportlīdzekļa īpašniekam (valdītājam, turētājam), kā arī

naudas soda iekasēšanas un kontroles kārtību. Ievērojot minēto,

Ministru kabinets Noteikumu Nr. 182 1. pielikumā noteicis,

ka transportlīdzekļa vadītājs, kurš neatrodas pārkāpuma

izdarīšanas vietā, ir izdarījis administratīvo pārkāpumu, par

kuru viņam uzliekams naudas sods.

Augstākā tiesa ir atzinusi, ka administratīvā pārkāpuma

protokols - lēmums ir administratīvais akts, kas tiek izdots

attiecībā uz individuāli noteiktu fizisko personu - konkrēto

transportlīdzekļa vadītāju, kurš ir zināms transportlīdzekļa

īpašniekam (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

lietu departamenta 2007. gada 26. janvāra lēmuma lietā

Nr. SKA-107 11. punktu).

Arī administratīvā pārkāpuma lietvedībā, kura norādīta

pieteikumā un kurā konstatēts LAPK 149.10 panta

ceturtās daļas 1. punktā minētais pārkāpums, protokols -

paziņojums tika sastādīts, adresējot to transportlīdzekļa

vadītājam. Šī LAPK norma noteic, ka par administratīvo pārkāpumu

uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam trīsdesmit

euro apmērā.

Tātad gan normatīvais regulējums, gan tiesu prakse apstiprina

to, ka par administratīvā pārkāpuma izdarītāju uzskatāms nevis

transportlīdzekļa īpašnieks, bet gan transportlīdzekļa vadītājs,

kuram tiek uzlikts administratīvais sods.

Savukārt tiesības administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto

institūcijas (amatpersonas) lēmumu apstrīdēt augstākā iestādē un,

ja tādas nav, - pārsūdzēt rajona (pilsētas) tiesā atbilstoši LAPK

279. panta pirmajai daļai ir personai, kura saukta pie

administratīvās atbildības, kā arī cietušajam administratīvā

pārkāpuma lietā. Saskaņā ar LAPK 261. panta pirmo daļu

cietušais administratīvā pārkāpuma lietā var būt fiziskā vai

juridiskā persona, kurai ar administratīvo pārkāpumu nodarīts

kaitējums, proti, morāls aizskārums, fiziskas ciešanas vai

mantisks zaudējums. Tātad transportlīdzekļa īpašniekam, kurš

administratīvā pārkāpuma izdarīšanas brīdī nebija

transportlīdzekļa vadītājs un nebija arī cietušais, nav tiesību

apstrīdēt un pārsūdzēt protokolu - paziņojumu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Ceļu satiksmes likumā

ietvertas speciālas, savukārt Latvijas Administratīvo pārkāpumu

kodeksā - vispārējas tiesību normas. Turklāt tās ir vienāda

juridiskā spēka tiesību normas (sk. Satversmes

tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā

Nr. 2012-15-01 15.4. punktu). Tātad likumdevējs

bija tiesīgs Ceļu satiksmes likumā noteikt no vispārējā

regulējuma - LAPK - atšķirīgu kārtību. Tomēr attiecībā uz

protokola - paziņojuma apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību nav

atšķirību starp Ceļu satiksmes likuma un LAPK normām. Līdz ar to

ir nepamatots Saeimas apgalvojums, ka situācijās, uz kurām

attiecas apstrīdētais regulējums, nav piemērojams LAPK 279.

pants.

Likumdevējs ir noteicis, ka tiesības apstrīdēt protokolu -

paziņojumu augstākā iestādē (amatpersonai) un tās lēmumu

pārsūdzēt tiesā ir personai, kura saukta pie administratīvās

atbildības, proti, transportlīdzekļa vadītājam un cietušajam

administratīvā pārkāpuma lietā. Turpretī transportlīdzekļa

īpašniekam apstrīdētais regulējums šādas tiesības neparedz.

12.2. Paziņojums par nesamaksāto naudas sodu tiek

adresēts transportlīdzekļa turētājam vai, ja turētājs nav

norādīts transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā, -

transportlīdzekļa īpašniekam.

No apstrīdētā regulējuma izriet, ka minētais paziņojums kalpo

vairākiem šādiem mērķiem:

1) informēt paziņojuma adresātu par to, ka ar viņa

turējumā vai īpašumā esošo transportlīdzekli ir izdarīts

administratīvais pārkāpums un pie atbildības sauktā persona -

transportlīdzekļa vadītājs - nav samaksājusi tai uzlikto naudas

sodu likumā noteiktajā termiņā;

2) darīt zināmu, ka par administratīvo pārkāpumu

uzliktais naudas sods ir piedzenams no transportlīdzekļa

reģistrācijas apliecībā norādītā turētāja vai no

transportlīdzekļa īpašnieka (valdītāja). Šāda piedziņa nenotiek

tad, ja pārkāpuma izdarīšanas brīdī transportlīdzeklis nav

atradies īpašnieka (turētāja, valdītāja) valdījumā citas personas

prettiesisku darbību dēļ;

3) informēt, ka līdz naudas soda samaksai Reģistrā tiek

izdarīta atzīme par aizliegumu veikt valsts tehnisko apskati

transportlīdzeklim, ar kuru izdarīts pārkāpums, un reģistrēt to

Reģistrā.

Tātad administratīvo pārkāpumu izdarījušās personas -

pārkāpēja - pienākums samaksāt tai uzlikto naudas sodu tā

neizpildes gadījumā gulstas uz transportlīdzekļa turētāju vai

īpašnieku (valdītāju). Turklāt Reģistrā tiek izdarīta atzīme, kas

transportlīdzekļa turētājam vai īpašniekam (valdītājam) rada

nelabvēlīgas sekas.

Administratīvā procesa likuma 76. panta pirmā daļa

noteic, ka tiesības apstrīdēt administratīvo aktu ir tā

adresātam. Ņemot vērā to, ka paziņojuma par nesamaksāto naudas

sodu adresāts neapšaubāmi ir transportlīdzekļa turētājs vai

īpašnieks, viņam ir tiesības paziņojumu apstrīdēt augstākā

iestādē (amatpersonai) un pārsūdzēt tiesā.

Arī Augstākā tiesa ir atzinusi, ka paziņojums par nesamaksāto

naudas sodu uzskatāms par administratīvo aktu un

transportlīdzekļa īpašnieks to var pārsūdzēt tiesā

(sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2007. gada 26. janvāra lēmuma lietā

Nr. SKA-107 8. un 9. punktu).

12.3. Ceļu satiksmes likuma

43.2 pants kopsakarā ar LAPK normām nosaka

transportlīdzekļa īpašnieka tiesību saturu administratīvā

pārkāpuma - respektīvi, apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu

neievērošanas - lietvedības ietvaros. Proti, transportlīdzekļa

īpašniekam ir tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt paziņojumu par

nesamaksāto naudas sodu, jo viņš ir šā administratīvā akta

adresāts. Savukārt protokola - paziņojuma adresāts ir

transportlīdzekļa vadītājs, kurš izdarījis administratīvo

pārkāpumu. Spēkā esošais normatīvais regulējums neparedz

transportlīdzekļa īpašniekam tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt

protokolu - paziņojumu, ar kuru pieņemts lēmums par naudas soda

piemērošanu.

Tātad nav pamatots Saeimas viedoklis, ka normatīvais

regulējums, citastarp Ceļu satiksmes likuma

43.2 pants, apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu

pārkāpuma gadījumā ļauj transportlīdzekļa īpašniekam apstrīdēt un

pārsūdzēt lēmumu par naudas soda piemērošanu. Lai pārliecinātos

par to, vai tiek nodrošinātas gan Pieteikuma iesniedzējas, gan

citu personu tiesības uz taisnīgu tiesu, ir nepieciešams turpināt

tiesvedību lietā.

Tādējādi ir noraidāms Saeimas lūgums

izbeigt tiesvedību lietā saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 6. punktu un tiesvedība lietā ir

turpināma.

13. Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ir

nostiprinātas ikvienas personas tiesības aizstāvēt savas tiesības

un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Tajā minētais jēdziens

"taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti,

"taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija,

kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs,

tiesiskai valstij atbilstošs process, kura ietvaros lieta tiek

izskatīta (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu

daļas 2. punktu un 2012. gada 18. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2012-02-0106 11.1. punktu).

13.1. Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai

valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus savstarpēji

saistītus elementus, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu

līdztiesības principu, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz

motivētu tiesas nolēmumu, tiesības uz pieņemtā nolēmuma

pārsūdzību. Tās ir savstarpēji saistītas tiesības

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra

sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu un

2010. gada 17. maija sprieduma lietā

Nr. 2009-93-01 8.3. punktu). Savukārt valsts

pienākums ir paredzēt tiesiskās garantijas tiesiskuma un

taisnīguma principu ievērošanai lietu izspriešanā (sk.

Satversmes tiesas 2012. gada 18. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2012-02-0106 11.1. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz brīvu pieeju

tiesai ir nesaraujami saistītas ar taisnīgas tiesas prasību.

Nebūtu nozīmes tiesas taisnīgumam, ja netiktu nodrošināta tiesas

pieejamība, un otrādi - tiesas pieejamība būtu lieka, ja netiktu

nodrošināts tiesas taisnīgums (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2005-18-01 8. punktu).

Savukārt tāpēc, lai lietu izskatīšanas procedūra būtu

taisnīga, jāievēro prasība nodrošināt personai tiesības tikt

uzklausītai izskatāmajā jautājumā, tiesības uz procesuālo

vienlīdzību jeb līdzvērtīgu iespēju garantijas, iespēja izteikt

argumentus attiecībā uz pretējās puses iesniegtajiem

pierādījumiem, kā arī tiesības pilnvērtīgi izmantot iespēju

iesniegt pierādījumus (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01

12. punktu).

13.2. Pieteikuma iesniedzēja norādījusi vairākus

iemeslus, kuru dēļ tiekot nesamērīgi ierobežotas viņai kā tāda

transportlīdzekļa īpašniecei, ar kuru cita persona izdarījusi

administratīvo pārkāpumu, Satversmes 92. pantā noteiktās

pamattiesības, proti:

1) apstrīdētais regulējums neparedzot transportlīdzekļa

īpašniekam tiesības saņemt protokolu - paziņojumu;

2) apstrīdētais regulējums neparedzot transportlīdzekļa

īpašniekam tiesības apstrīdēt protokolu - paziņojumu augstākai

iestādei (amatpersonai) un pārsūdzēt tās lēmumu tiesā. Tādējādi

transportlīdzekļa īpašnieks netiekot uzklausīts pirms vai pēc

administratīvā soda uzlikšanas;

3) apstrīdētais regulējums neparedzot transportlīdzekļa

īpašniekam iespēju norādīt personu, kura bija transportlīdzekļa

vadītājs un ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu;

4) gadījumos, kad uzliktais naudas sods nav samaksāts,

transportlīdzekļa īpašniekam iestājoties nelabvēlīgas sekas -

nesamaksātais naudas sods ir piedzenams no transportlīdzekļa

turētāja vai īpašnieka (valdītāja), kā arī Reģistrā tiek izdarīta

atzīme par aizliegumu līdz soda samaksai veikt valsts tehnisko

apskati transportlīdzeklim, ar kuru izdarīts pārkāpums, un

reģistrēt to Reģistrā.

Ceļu satiksmes likuma 43.2 pantā paredzētās

nelabvēlīgās sekas skar transportlīdzekļa īpašnieku, ja cita

persona - transportlīdzekļa vadītājs - noteiktajā termiņā

nesamaksā administratīvo sodu par tās izdarīto administratīvo

pārkāpumu. Proti, no transportlīdzekļa īpašnieka piedzenams

transportlīdzekļa vadītāja nesamaksātais sods, kā arī Reģistrā

ierakstāms aizliegums veikt valsts tehnisko apskati

transportlīdzeklim, ar kuru izdarīts pārkāpums, un reģistrēt to

Reģistrā. Minētās nelabvēlīgās sekas rodas transportlīdzekļa

īpašniekam, taču viņam nav tiesību aizsardzības līdzekļu, ar

kuriem šādu seku iestāšanos varētu novērst.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tādējādi transportlīdzekļa

īpašniekam nav iespējams apstrīdēt uzlikto sodu un norādīt uz

pārkāpuma apstākļiem vai patieso pārkāpuma izdarītāju pat tad, ja

viņam ir pamatota pārliecība, ka pārkāpumu izdarījusī persona

sodu nesamaksās (piemēram, šī persona mirusi, atzīta par

rīcībnespējīgu vai izbraukusi no valsts) vai ka samaksātā naudas

soda atgūšana no šīs personas nebūs iespējama (piemēram, persona

atzīta par maksātnespējīgu) (sk. Satversmes tiesas

2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 17.

punktu).

Līdz ar to apstrīdētais regulējums

ierobežo Pieteikuma iesniedzējas tiesības uz pieeju tiesai un

tiesības tikt uzklausītai.

14. Satversmes tiesa jau vairākkārt norādījusi, ka

Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu

tiesu varētu ierobežot, tomēr šīs tiesības nevar uzskatīt par

absolūtām. Tā kā tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no

vissvarīgākajām personas tiesībām, ierobežojumi tām nosakāmi

tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2004-16-01 7.1. punktu, 2006. gada

14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01

10. punktu un 2008. gada 5. novembra sprieduma

lietā Nr. 2008-04-01 13. punktu).

Ja šāds ierobežojums tomēr ir noteikts, tad jāizvērtē, vai tas

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, vai ierobežojumam

ir leģitīms mērķis un vai ierobežojums ir samērīgs ar šo mērķi

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

1.2. punktu, 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 12. punktu un 2012. gada

20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01

9. punktu).

Satversmes tiesas praksē ir izskatītas lietas, kurās vērtētas

transportlīdzekļa īpašnieka tiesības administratīvā pārkāpuma

lietvedībā gadījumos, kad administratīvo pārkāpumu ar

transportlīdzekļa īpašniekam piederošu transportlīdzekli

izdarījusi cita persona (sk. Satversmes tiesas 2013. gada

28. marta spriedumu lietā Nr. 2012-15-01 un 2013. gada

24. oktobra spriedumu lietā Nr. 2012-23-01).

Kā atzinusi Satversmes tiesa, Ceļu satiksmes likuma

regulējums, ciktāl tas neparedz transportlīdzekļa īpašniekam

tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt protokolu - lēmumu gadījumā, kad

automātiski fiksētu pārkāpumu izdarījis šā transportlīdzekļa

vadītājs, kura valdījumā transportlīdzeklis atradies uz tiesiska

pamata, neatbilst Satversmes 92. pantam, jo nesamērīgi

ierobežo transportlīdzekļa īpašnieka tiesības tikt uzklausītam un

tiesības uz pieeju tiesai (sk. Satversmes tiesas

2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01

18.3.3.2. punktu).

Tāpat Satversmes tiesa ir norādījusi, ka transportlīdzeklis ir

paaugstinātas bīstamības avots un tā īpašniekam valsts var

noteikt sevišķus pienākumus un paredzēt sodu par šo pienākumu

neizpildi. Taču gan šāda veida pienākumam, gan arī atbilstošam

sodam par tā neizpildi jābūt pietiekami skaidri noteiktam likumā

(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 24. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2012-23-01 13.2. punktu un

2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01

15.4. - 15.5. punktu).

15. Pieteikuma iesniedzēja ir paudusi viedokli, ka

apstrīdētais regulējums ir neskaidrs un tādēļ nav uzskatāms, ka

tajā ietvertais pamattiesību ierobežojums noteikts ar likumu.

Ceļu satiksmes likuma 43.2 pantā neesot noteikta

protokola - paziņojuma un paziņojuma par nesamaksāto naudas sodu

paziņošanas kārtība, kā arī neesot norādītas personas, kurām ir

tiesības minētos administratīvā pārkāpuma lietvedības dokumentus

apstrīdēt un pārsūdzēt (sk. lietas materiālu

1. sēj. 11. lpp.).

Satversme paredz personai subjektīvas tiesības tikt informētai

par tās tiesībām un arī pienākumiem. Likumdevēja pieņemtajai

normai jābūt formulētai tā, lai indivīds, nepieciešamības

gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu šo normu saprast un

regulēt savu rīcību (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 30. marta sprieduma lietā

Nr. 2010-60-01 15.2. punktu un 2012. gada

1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01

7.2. punktu).

Satversmes tiesa šā sprieduma 12.1. un 12.2. punktā jau

secināja, ka Ceļu satiksmes likuma 43.2 pants

nosaka subjektu, kuram ir tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt

Pieteikuma iesniedzējas norādītos aktus. Proti, transportlīdzekļa

vadītājam ir tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt protokolu -

paziņojumu, bet transportlīdzekļa īpašniekam ir tiesības

apstrīdēt un pārsūdzēt paziņojumu par nesamaksāto naudas sodu.

Turklāt paziņojuma par nesamaksāto naudas sodu un protokola -

paziņojuma paziņošanas kārtība, ievērojot deleģējumu, kas

Ministru kabinetam piešķirts Ceļu satiksmes likuma

43.2 pantā, ir reglamentēta Noteikumos

Nr. 182. Tātad nav pamatots Pieteikuma iesniedzējas uzskats,

ka apstrīdētais regulējums ir neskaidrs un transportlīdzekļa

īpašniekam neparedzams.

Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētais regulējums ir

pieņemts un izsludināts Satversmē un Saeimas kārtības rullī

paredzētajā kārtībā.

Līdz ar to no apstrīdētā regulējuma

izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

16. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir

jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojumam ir jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma

mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2006. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2005-18-01 13. punktu). Pamattiesības saskaņā

ar Satversmes 116. pantu var ierobežot, lai aizsargātu citu

cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības

drošību, labklājību un tikumību.

Nosakot tiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot

šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir

institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma

lietā Nr. 2012-06-01 12. punktu). Saeima atbildes

rakstā un tā papildinājumos šādu mērķi nav norādījusi. Savukārt

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajam regulējumam nav

leģitīma mērķa (sk. lietas materiālu 1. sēj. 5. - 6.

lpp.). Līdz ar to Satversmes tiesai nepieciešams noskaidrot,

vai apstrīdētajā regulējumā noteiktajam pamattiesību

ierobežojumam ir leģitīms mērķis.

Saskaņā ar LAPK 149.10 pantu par apstāšanās un

stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu pie administratīvās atbildības

saucams transportlīdzekļa vadītājs, proti, persona, kura ir

izdarījusi administratīvo pārkāpumu, un viņam uzliekams

administratīvais sods - naudas sods. Administratīvais sods ir

atbildības līdzeklis, kura mērķis ir panākt, lai persona, kura

izdarījusi administratīvo pārkāpumu, tiktu audzināta likumu

ievērošanas garā. Turklāt tā mērķis ir arī veicināt to, lai

tiesību pārkāpējs un citas personas neizdarītu jaunus pārkāpumus

(sk. LAPK 22. pantu).

Ceļu satiksmes likuma 43.2 pantā noteiktā

kārtība, kas paredz transportlīdzekļa vadītāja sodīšanu par

apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu, būtībā tika

ieviesta jau ar Saeimas 2003. gada 8. jūlijā pieņemto

likumu "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā", kas stājās

spēkā 2004. gada 1. janvārī. Šāds regulējums bija

nepieciešams, jo vajadzēja rast risinājumu situācijām, kurās

nebija iespējams pie atbildības saukt personu, kura izdarījusi

transportlīdzekļu apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu pārkāpumu

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 86. lpp. un

2. sēj. 58. - 59. lpp.). Tāpat, izstrādājot apstrīdēto

regulējumu, bija nepieciešams saskaņot Ceļu satiksmes likuma

normas par transportlīdzekļu apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu

pārkāpšanu ar Administratīvā procesa likumā noteiktajiem

principiem (sk. lietas materiālu 1. sēj.

106. lpp.).

Neparedzot transportlīdzekļa īpašniekam tiesības apstrīdēt un

pārsūdzēt protokolu - paziņojumu, tiek nodrošināta ātrāka

administratīvo pārkāpumu lietvedība gadījumos, kad pārkāpti

transportlīdzekļu apstāšanās vai stāvēšanas noteikumi.

Administratīvā pārkāpuma lietvedības ietvaros tiek noskaidroti

lietas faktiskie apstākļi, uzklausīta pie atbildības sauktā

persona un izvērtēti lietā savāktie pierādījumi. Paredzot iespēju

minētajā procesā iesaistīties arī transportlīdzekļa īpašniekam,

lietas, visticamāk, tiktu izskatītas ilgāk, bet atbildīgajai

iestādei (amatpersonai) un tiesai būtu paredzami papildu

pienākumi, kas sarežģītu administratīvā pārkāpuma lietas

izskatīšanu. Turklāt kārtība, kas sekmē procesuālo ekonomiju un

ļauj ātrāk pabeigt administratīvā pārkāpuma lietvedību, atbilst

sabiedrības interesēm.

Minētie apsvērumi ir cieši saistīti ar iespēju nodrošināt

efektīvāku un pilnīgāku administratīvo sodu piedziņu. Ceļu

satiksmes likuma 43.2 pantā ietvertais regulējums

motivē transportlīdzekļa īpašnieku rūpīgi izvēlēties personu,

kurai transportlīdzekli var uzticēt. Jo vairāk transportlīdzekļu

īpašnieki, kas nodod transportlīdzekļus lietošanā citām personām,

apzināsies atbildību par savu rīcību, jo retāk tiks pārkāpti

transportlīdzekļu apstāšanās vai stāvēšanas noteikumi un

apdraudēta citu cilvēku dzīvība, veselība vai manta.

Tādējādi pamattiesību ierobežojums ar apstrīdēto

regulējumu ir noteikts, lai aizsargātu citu cilvēku

tiesības.

17. Lai noskaidrotu, vai, ierobežojot transportlīdzekļa

īpašnieka tiesības uz pieeju tiesai un tiesības tikt uzklausītam,

ir ievērots samērīguma princips, Satversmes tiesai jāizvērtē:

1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai;

2) vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa

sasniegšanai;

3) vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par

indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut

vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma

principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un

2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2011-16-01 12. punktu).

18. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto tiesisko regulējumu

šis mērķis tiek sasniegts (sk. Satversmes tiesas 2010.

gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01

13. punktu).

Apstrīdētajā regulējumā ir noteikta tāda kārtība, ar kuru tiek

ierobežotas transportlīdzekļa īpašnieka tiesības uz pieeju tiesai

un tiesības tikt uzklausītam. Taču vienlaikus apstrīdētais

regulējums citu personu interesēs sekmē administratīvās

lietvedības un administratīvo sodu izpildes efektivitāti.

Minēto apstiprina arī Satiksmes ministrija, kas sniegusi

informāciju par apstāšanās un stāvēšanas noteikumu pārkāpumu

skaitu un uzlikto naudas sodu izpildi pēdējos gados. Piemēram,

2010. gadā naudas sodu izpilde tika īstenota par

90 procentiem, savukārt 2011. un 2012. gadā - attiecīgi

par 89 un 86 procentiem (sk. lietas materiālu

2. sēj. 59. - 60. lpp.). Apstrīdētais regulējums

ļauj efektīvi aizsargāt citu cilvēku tiesības.

Līdz ar to apstrīdētais regulējums

ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

19. Ar apstrīdēto regulējumu noteiktais

pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu,

kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties konkrētās

pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr.

2012-06-01 13.2. punktu).

Satversmes tiesa jau vairākkārt savos spriedumos ir

secinājusi, ka tai nav jāizvērtē, ciktāl kādi alternatīvie

līdzekļi būtu vai nebūtu labāk piemēroti situācijas risinājumam

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada

8. marta sprieduma lietā Nr. 2005-16-01

15.8. punktu un 2009. gada 13. februāra sprieduma

lietā Nr. 2008-34-01 22. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja kā iespējamu alternatīvo līdzekli ir

minējusi tādas kārtības ieviešanu, kas paredzētu

transportlīdzekļa īpašniekam tiesības norādīt personu, kura bija

transportlīdzekļa vadītājs un ir izdarījusi administratīvo

pārkāpumu.

Minētā kārtība, iespējams, nodrošinātu to, ka naudas soda

piedziņu varētu vērst tikai pret personu, kura pārkāpusi

transportlīdzekļu apstāšanās vai stāvēšanas noteikumus. Tādējādi

tieši pārkāpējs maksātu viņam uzlikto sodu. Taču šāds regulējums

sarežģītu administratīvo pārkāpumu lietvedību un apgrūtinātu sodu

piedziņu, kā arī varētu mazināt transportlīdzekļa īpašnieka

motivāciju uzticēt transportlīdzekli tādām personām, kuras

atbildīgi piedalās ceļu satiksmē.

Turklāt Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2012-15-01,

izvērtējot regulējumu par ceļu satiksmes pārkāpuma fiksēšanu ar

tehniskiem līdzekļiem (fotoiekārtām vai videoiekārtām), neapturot

transportlīdzekli, jau norādīja uz atsevišķu citu valstu praksi,

kas paredz transportlīdzekļa īpašniekam tiesības vērsties

policijā un sniegt informāciju par patieso transportlīdzekļa

vadītāju. Minētajā spriedumā atzīts: nav pietiekama pamata

secināt, ka šāds regulējums sasniegtu leģitīmo mērķi - citu

personu tiesību aizsardzība - tādā pašā kvalitātē (sk.

Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā

Nr. 2012-15-01 18.3.2. punktu). Arī izskatāmajā

lietā Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka Pieteikuma

iesniedzējas norādītais iespējamais alternatīvais līdzeklis ļautu

sasniegt apstrīdētā regulējuma leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā

kvalitātē.

Līdz ar to nepastāv tādi alternatīvi

līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā

kvalitātē.

20. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma

atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai

nelabvēlīgās sekas, kas transportlīdzekļa īpašniekam rodas tā

pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko

no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

20.1. Tiesību zinātnē norādīts, ka

"administratīvā pārkāpuma lietas pēc savas būtības ir

pielīdzināmas krimināllietām" (Litvins G.,

Aperāne K. Administratīvā pārkāpuma lietvedība ceļu

satiksmē. Rīga: SIA "Nordik", 2011,

7. lpp.). Attiecībā uz vairākām LAPK normām Satversmes

tiesa jau secinājusi, ka tajās paredzētie sodi pielīdzināmi

kriminālsodam Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas izpratnē, un īpaši uzsvērusi, ka tiem

piemīt gan sodošā, gan preventīvā funkcija, kas atbilst arī

kriminālsoda piemērošanas mērķiem (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 20. jūnija spriedumu lietā

Nr. 2001-17-0106 un 2012. gada 18. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2012-02-0106 16. punktu).

Administratīvā atbildība par transportlīdzekļu apstāšanās vai

stāvēšanas noteikumu pārkāpumu iestājas transportlīdzekļa

vadītājam, kuram par to tiek uzlikts naudas sods. Apstrīdētais

regulējums pieļauj iespēju, ka pārkāpējam uzliktais pienākums

samaksāt sodu ir jāpilda transportlīdzekļa īpašniekam, kurš nav

saukts pie administratīvās atbildības. Transportlīdzekļa

īpašniekam minētais pienākums uzliekams gadījumos, kad tiek

konstatēts, ka: 1) ar viņa īpašumā esošu transportlīdzekli

ir izdarīts administratīvais pārkāpums; 2) pārkāpējs

(transportlīdzekļa vadītājs) nav samaksājis viņam uzlikto naudas

sodu likumā noteiktajā termiņā. Tātad transportlīdzekļa

īpašniekam ir jāuzņemas citas personas izdarīta pārkāpuma sekas.

Savukārt pārkāpējam ir iespējams izvairīties no atbildības par

naudas soda nesamaksāšanu, ja vien transportlīdzekļa īpašnieks

nevēršas tiesā, lūdzot atgūt samaksāto naudas sodu civiltiesiskā

kārtībā.

Šā sprieduma 12.2. un 13.2. punktā jau

norādīts uz būtiskām nelabvēlīgajām sekām, kas rodas

transportlīdzekļa īpašniekam sakarā ar citas personas izdarītu

administratīvo pārkāpumu. Proti, uzliekot transportlīdzekļa

īpašniekam pienākumu samaksāt pārkāpējam piemēroto naudas sodu,

Reģistrā vienlaikus tiek ierakstīts aizliegums veikt valsts

tehnisko apskati transportlīdzeklim, ar kuru izdarīts pārkāpums,

un reģistrēt to Reģistrā. Taču apstrīdētais regulējums

nenodrošina to, ka transportlīdzekļa īpašnieks, kurš nebija

transportlīdzekļa vadītājs administratīvā pārkāpuma izdarīšanas

brīdī, varētu pirms nelabvēlīgo seku iestāšanās tikt

uzklausīts.

20.2. Ja transportlīdzekļa īpašnieks paziņojumu

par transportlīdzekļa vadītāja nesamaksāto naudas sodu apstrīd

augstākā iestādē (amatpersonai) un vēlāk pārsūdz tiesā, tad

augstākas iestādes (amatpersonas) un tiesas kompetencē ir tikai

pārliecināšanās par to, vai: 1) personas īpašumā ir

transportlīdzeklis, ar kuru izdarīts administratīvais pārkāpums;

2) naudas sods par pārkāpuma izdarīšanu nav samaksāts likumā

noteiktajā termiņā. Konstatējot minētos apstākļus, augstāka

iestāde (amatpersona) un tiesa nav tiesīga atbrīvot

transportlīdzekļa īpašnieku no paziņojumā par nesamaksāto naudas

sodu uzliktā pienākuma izpildes.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesību normās noteiktais

transportlīdzekļa īpašnieka pienākums atbildēt par

transportlīdzekļa vadītājam uzliktā naudas soda samaksas termiņa

neievērošanu nav identificējams ar atbildību par vadītāja

izdarītajiem ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem. Proti,

normatīvajos aktos nav paredzēta transportlīdzekļa īpašnieka

atbildība par administratīvajiem pārkāpumiem, kurus cita persona

izdarījusi ar tā īpašumā esošu transportlīdzekli

(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta

sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15.3. punktu).

Arī transportlīdzekļu apstāšanās un stāvēšanas noteikumu

pārkāpuma gadījumos, kad vadītājs nesamaksā naudas sodu

labprātīgi, administratīvā atbildība būtībā tiek pārnesta no

pārkāpēja uz transportlīdzekļa īpašnieku, kuram nav iespēju tikt

uzklausītam.

Tā kā transportlīdzekļa īpašniekam nav iespēju apstrīdēt un

pārsūdzēt tiesā protokolu - paziņojumu, viņam nav arī tiesību

paust viedokli par tajā norādītajiem apstākļiem pirms

transportlīdzekļa vadītājam uzliktā naudas soda samaksas termiņa

notecējuma. Tādējādi viņam nav iespēju pārliecināties par

atbildīgās iestādes (amatpersonas) sastādīto procesuālo dokumentu

tiesiskumu.

Prasība uzklausīt personu administratīvā pārkāpuma lietvedības

ietvaros nodrošina to, ka ir iespējams noskaidrot visas

domstarpības un atrast pareizāko risinājumu. Ievērojot LAPK

260. pantā noteikto, šādas tiesības ir personai, kura tiek

saukta pie administratīvās atbildības, proti, transportlīdzekļa

vadītājam, kurš izdarījis administratīvo pārkāpumu. Taču tādas

tiesības likumdevējs nav paredzējis transportlīdzekļa īpašniekam,

lai gan to var skart vēl nelabvēlīgākas sekas kā pārkāpēju.

20.3. Pieteikuma iesniedzēja vērš uzmanību uz to,

ka transportlīdzekļa īpašniekam netiek nosūtīts protokols -

paziņojums un tāpēc viņš nevarot uzzināt par izdarīto

administratīvo pārkāpumu (sk. lietas materiālu

1. sēj. 4. - 7. lpp. un 2. sēj. 47. -

49. lpp.).

No Ceļu satiksmes likuma 43.2 panta

nepārprotami izriet, ka transportlīdzekļa īpašniekam netiek

nosūtīta informācija par apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu

pārkāpumu, kas izdarīts ar viņam piederošo transportlīdzekli.

Atbilstoši Noteikumu Nr. 182 5. punktam viens no

protokola - paziņojuma eksemplāriem tiek piestiprināts pie

transportlīdzekļa priekšējā vējstikla vadītāja pusē tā, lai tas

nepazustu vai netiktu sabojāts meteoroloģisko apstākļu dēļ un

transportlīdzekļa vadītājam būtu viegli pamanāms. Otrs tā

eksemplārs tiek glabāts institūcijā, kuras amatpersona pieņēmusi

lēmumu par naudas soda uzlikšanu. Tātad Noteikumos Nr. 182

paredzētā kārtība nodrošina to, ka persona, kura izdarījusi

administratīvo pārkāpumu, - transportlīdzekļa vadītājs - ir

informēta par tai uzlikto naudas sodu un tā nesamaksāšanas

sekām.

Ja transportlīdzekļa vadītājs nepaziņo par pārkāpumu un

uzlikto sodu transportlīdzekļa īpašniekam, tad pēdējais

informāciju par izdarīto administratīvo pārkāpumu, citastarp par

tā izdarīšanas vietu, datumu un laiku, kā arī naudas soda apmēru,

var iegūt, izmantojot CSDD e-pakalpojumus, kas pieejami bez

maksas tās mājaslapā

(sk. https://e.csdd.lv/).

Transportlīdzekļa īpašniekam ir iespēja pēc savas iniciatīvas

iegūt minēto informāciju, bet Ceļu satiksmes likuma

43.2 pants neparedz valsts pienākumu rakstveidā

informēt transportlīdzekļa īpašnieku par izdarīto apstāšanās vai

stāvēšanas noteikumu pārkāpumu. Šāda paziņojuma nosūtīšana

transportlīdzekļa īpašniekam būtu nepieciešama, lai tas varētu

aizstāvēt savas tiesības, apstrīdot un, ja nepieciešams,

pārsūdzot protokolu - paziņojumu.

20.4. Satversmes tiesa jau ir atzinusi par

Satversmes 92. pantam neatbilstošu tādu situāciju, ka

transportlīdzekļa īpašnieks, kas nav bijis tā vadītājs pārkāpuma

izdarīšanas brīdī, pirms sev nelabvēlīgo seku iestāšanās netiek

uzklausīts un viņam nav tiesību apstrīdēt protokolu - lēmumu.

Labums, ko sabiedrība gūst, uzliekot transportlīdzekļa īpašniekam

pienākumu nodrošināt naudas soda samaksu par pārkāpumu, kuru viņš

nav izdarījis, izpaužas kā valsts iestādē notiekoša procesa

vienkāršošana, tā izmaksu samazināšana un valsts budžeta

papildināšana ar iekasētajiem administratīvajiem sodiem. Taču šis

labums neatsver to, ka personai tiesības uz taisnīgu tiesu ir

atņemtas pēc būtības (sk. Satversmes tiesas

2013. gada 28. marta sprieduma lietā

Nr. 2012-15-01 18.3.3.2. punktu).

Arī izskatāmajā lietā nav atzīstams, ka labums, ko sabiedrība

gūst no apstrīdētā regulējuma, būtu lielāks par transportlīdzekļa

īpašniekam nodarīto kaitējumu.

Tādējādi apstrīdētais regulējums,

ciktāl tas neparedz transportlīdzekļa īpašniekam tiesības

apstrīdēt un pārsūdzēt protokolu - paziņojumu gadījumā, kad

pārkāpumu izdarījis transportlīdzekļa vadītājs, kura valdījumā

transportlīdzeklis atradies uz tiesiska pamata, neatbilst

samērīguma principam un līdz ar to Satversmes 92. pantam.

21. Satversmes tiesas likuma 32. panta trešā

daļa noteic, ka tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa

var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā

tiesību norma (akts), kas atzīta par neatbilstošu augstāka

juridiska spēka tiesību normai.

21.1. Likumdevējam ir ne tikai tiesības, bet arī

pienākums izstrādāt un pieņemt regulējumu, kas izšķir nozīmīgus

valsts un sabiedriskās dzīves jautājumus (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2009-43-01 35.3. punktu).

Saeimai ir plaša rīcības brīvība gan izvēloties, kurā no

vairākiem likumiem tā iekļauj attiecīgu regulējumu (sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 16. aprīļa lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 17. punktu), gan

arī jautājumos, kas saistīti ar likumdošanas tehniku viena likuma

ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 9.4.2. punktu).

Līdz ar to Saeimai ir pienākums izvēlēties piemērotāko

risinājumu, kas nodrošinātu apstrīdētā regulējuma atbilstību

Satversmei. Izpildot šo pienākumu, Saeimai ir jāņem vērā

Satversmes tiesas spriedumos paustās atziņas. Tā kā likumdevējam

nepieciešams laiks Satversmei atbilstoša normatīvā regulējuma

izstrādei un pieņemšanai, Satversmes tiesa uzskata, ka apstrīdētā

regulējuma nepilnības novēršamas līdz 2014. gada

1. novembrim.

Tātad Saeimai, lai nodrošinātu

apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmei, līdz 2014. gada

1. novembrim jāizdara grozījumi normatīvajos aktos.

21.2. Satversmes tiesai, izmantojot Satversmes

tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības,

iespēju robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu

veidoties no brīža, kad apstrīdētās normas tiek atzītas par spēku

zaudējušām, līdz brīdim, kad likumdevējs to vietā pieņems jaunas

normas, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību

aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai

sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2013. gada

31. janvāra sprieduma lietā Nr. 2012-09-01

16.1. punktu).

Šā sprieduma 12. punktā jau secināts, ka normatīvais

regulējums nosaka to, kurām personām ir tiesības apstrīdēt un

pārsūdzēt administratīvā pārkāpuma lietvedības ietvaros pieņemtos

lēmumus. Tiesiskie strīdi, kuru izšķiršanai likumdevējs tiesību

normās noteicis konkrētu kārtību, nevar tikt risināti,

neievērojot šo kārtību un piemērojot vienīgi Satversmes VIII