11. pants

Satversmes 92. pants nosaka: "Ikviens var

aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta

saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā

ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir

tiesības uz advokāta palīdzību."

Atbilstoši pieteikumā formulētajam prasījumam lieta ierosināta

par apstrīdēto normu atbilstību visam Satversmes 92. pantam.

Satversmes tiesas praksē jau ir noskaidrots katra šā panta

teikuma saturs un tvērums.

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ir nostiprinātas ikvienas

personas tiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā. Tajā minētais jēdziens "taisnīga

tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga

tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata

lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai

valstij atbilstošs process, kura ietvaros lieta tiek izskatīta

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr.

2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2012. gada 18. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2012-02-0106 11.1. punktu).

Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs

tiesas process aptver vairākus savstarpēji saistītus elementus,

piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdztiesības principu,

tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz motivētu tiesas nolēmumu,

tiesības uz pieņemtā nolēmuma pārsūdzību. Tās ir savstarpēji

saistītas tiesības (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5.

novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu un 2010. gada

17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3. punktu).

Savukārt Satversmes 92. panta otrais teikums paredz, ka

ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta

saskaņā ar likumu. Šajā normā ir nostiprināts viens no tiesiskas

valsts pamatprincipiem - nevainīguma prezumpcija (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr.

2005-22-01 4. punktu). No Satversmes 92. panta otrā teikuma

vārdiem "saskaņā ar likumu" izriet arī princips

nullum crimen, nulla poena sine lege: atzīt personu par

vainīgu un piemērot tai sodu var tikai sakarā ar tādu personas

rīcību, kas saskaņā ar likumu ir atzīta par prettiesisku (sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr.

2008-09-0106 4.2. punktu).

Pieteikumā, kā arī pieaicināto personu viedokļos un lietas

materiālos atrodami argumenti tam, ka apstrīdētais regulējums

neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam saistībā ar

tādiem tiesību uz taisnīgu tiesu aspektiem kā personas tiesības

uz pieeju tiesai un tiesības tikt uzklausītai. Savukārt atbildes

rakstā un vairāku citu pieaicināto personu viedokļos galvenokārt

vērtēta apstrīdētā regulējuma atbilstība nevainīguma

prezumpcijai, proti, Satversmes 92. panta otrajam teikumam.

Tā Tiesībsargs pieteikumā citastarp norāda uz to, ka

Satversmes 92. pantā garantētās tiesības esot atkarīgas no

iespējām pieņemto lēmumu apstrīdēt (sk. lietas materiālu 9.

lpp.), bet transportlīdzekļa īpašniekam, ja viņš nav

pārkāpumu izdarījusī persona, neesot paredzētas tiesības

apstrīdēt tam nelabvēlīgas sekas izraisošu lēmumu (sk. lietas

materiālu 9.-10. lpp.). Savukārt Saeima uzskata, ka

pieteikumā ir sniegts juridiskais pamatojums tikai par apstrīdētā

regulējuma neatbilstību nevainīguma prezumpcijai (sk. lietas

materiālu 44. lpp.).

Tomēr izlemt, attiecībā uz kuru tiesību normu pieteikumā

sniegts juridiskais pamatojums, ir nevis institūcijas, kas

izdevusi apstrīdēto aktu, bet Satversmes tiesas kompetencē.

Lietas ierosināšanas stadijā to izlemj Satversmes tiesas

kolēģija. Taču arī tad, ja Satversmes tiesas kolēģija atteikusies

ierosināt lietu par pieteikumā formulēto prasījumu kādā tā daļā,

Satversmes tiesa, ņemot vērā Satversmes tiesas procesa principus,

ja tas nepieciešams sistēmiskai apstrīdēto normu interpretācijai,

var pārbaudīt apstrīdēto normu atbilstību augstāka juridiskā

spēka normām arī tajā prasījuma daļā, par kuru lieta nav

ierosināta (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra

sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14. punktu). Satversmes tiesa

neatkarīgi no institūcijas, kura izdevusi apstrīdēto aktu,

izteiktā viedokļa par prasījuma robežām ir tiesīga pārbaudīt

apstrīdētā regulējuma atbilstību tādai augstāka juridiskā spēka

normas daļai, par kuru lieta ir ierosināta. Turklāt lietas

sagatavošanas gaitā Saeimai attiecībā uz šo prasījuma daļu uzdoti

papildu jautājumi (sk. lietas materiālu 130.-134. lpp.),

tā ir iepazinusies ar lietas materiāliem un atbilstoši Satversmes

tiesas likuma 28.1 panta otrajai daļai tai bija

tiesības izteikt savu viedokli. Tomēr Saeima šīs tiesības nav

izmantojusi.

Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs

apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam un

otrajam teikumam, ņemot vērā, ka šajos teikumos paredzētas

savstarpēji cieši saistītas tiesības.