12. pants

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka

starptautiskās cilvēka pamattiesību normas un to piemērošanas

prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas

līdzekli pamattiesību un tiesiskas valsts principu satura un

apjoma noteikšanai, ciktāl tas nenoved pie Satversmē nostiprināto

pamattiesību aizsardzības apjoma samazināšanas vai šo tiesību

ierobežošanas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu,

2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 12.1.

punktu un 2012. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-02-0106

11.2. punktu).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 92. panta

pirmais un otrais teikums visupirms interpretējami kopsakarā ar

Konvencijas 6. pantu un tās Septītā protokola 2. pantu.

Vienlaikus Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka

Satversmes 92. pantā ietvertais jēdziens "savas tiesības un

likumiskās intereses" ir plašāks nekā Konvencijas 6. panta

pirmajā daļā paredzētās tiesības uz taisnīgu tiesu saistībā ar

"izvirzītās apsūdzības pamatotību", piemēram, ciktāl

tas attiecas uz tādiem tiesību uz taisnīgu tiesu elementiem kā

tiesas pieejamība vai tiesības tikt uzklausītam (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā 2001-10-01

5. punktu un 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr.

2008-04-01 10.2. punktu). Savukārt citi tiesību uz taisnīgu

tiesu elementi, tajā skaitā Satversmes 92. panta otrajā teikumā

paredzētā nevainīguma prezumpcija, pieder pie tādām Satversmes

92. pantā ietvertajām tiesībām, kuras nodrošināmas tikai,

izskatot lietas par "izvirzītās apsūdzības pamatotību"

(sal. ar Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma

lietā Nr. 2008-04-01 10.3. punktu).

Tātad, lai noskaidrotu Satversmes

92. pantā ietverto pamattiesību aizsardzības līmeni konkrētajā

gadījumā, Satversmes tiesa vispirms izvērtēs, vai apstrīdētais

regulējums ir uzskatāms par daļu no tāda procesa, kas ietilpst

Konvencijas 6. panta tvērumā.