13. pants

Lietas materiālos pamatots gan viedoklis, ka LAPK

normās paredzētie administratīvie pārkāpumi, par kuriem piemēro

sodu saskaņā ar apstrīdēto regulējumu, ietilpst Konvencijas 6.

panta pirmās un otrās daļas tvērumā (sk. lietas materiālu

7.-8., 137. un 154.-155. lpp.), gan arī viedoklis, ka šādi

pārkāpumi Konvencijas tvērumā neietilpst, jo tiem nav

krimināltiesiska rakstura (sk. lietas materiālu 46. un 146.

lpp.).

Konvencijas 6. pantā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu

kopumā attiecas tikai uz tādu procesu, kas saistīts ar personai

"izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā"

(Konvencijas 6. panta pirmā daļa) jeb tās apsūdzēšanu

"noziedzīgā nodarījumā" (Konvencijas 6. panta otrā

daļa) vai šādas personas "civilo tiesību un pienākumu

noteikšanu" (Konvencijas 6. panta pirmā daļa). Satversmes

tiesa jau vairākkārt norādījusi, ka Konvencijas 6. pantā

ietvertie jēdzieni "krimināllieta" un "noziedzīgs

nodarījums" ir interpretējami autonomi un šādas

interpretācijas rezultāts var atšķirties no šā jēdziena izpratnes

Latvijas nacionālajās tiesībās (sk. Satversmes tiesas 2002.

gada 20. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-17-0106 6.1. punktu un

2012. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-02-0106 13.

punktu).

13.1. Satversmes tiesa ir norādījusi trīs alternatīvus

kritērijus, kurus piemērojot var konstatēt, vai attiecīgā

situācija ietilpst Konvencijas 6. pantā lietoto jēdzienu

"izvirzītās apsūdzības pamatotība krimināllietā" un

"apsūdzība noziedzīgā nodarījumā" tvērumā. Šie

kritēriji ir šādi:

1) konkrētā nodarījuma kvalifikācija valsts tiesību aktos, to

saistot ar krimināltiesībām;

2) konkrētā nodarījuma raksturs un smagums;

3) attiecīgajai personai par konkrēto nodarījumu potenciāli

draudošā soda bardzība.

Lai pārkāpumu atzītu par "noziedzīgu nodarījumu"

Konvencijas 6. panta izpratnē, pietiek ar to, ka šāds pārkāpums

atbilst vismaz vienam no minētajiem kritērijiem (sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr.

2008-04-01 10.1. punktu). Šos kritērijus Satversmes tiesa

definējusi, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk

arī - ECT) judikatūru (sk. ECT 1976. gada 8. jūnija sprieduma

lietā "Engel and Others v. the Netherlands" 82.

punktu). Lai arī laikā pēc minētā Satversmes tiesas sprieduma

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra attīstījusies, minētie

kritēriji pēc būtības palikuši nemainīgi (sk., piemēram, ECT

2009. gada 10. februāra sprieduma lietā "Sergey Zolotukhin

v. Russia" 52.-56. punktu).

13.2. Ievērojot minētos kritērijus, Satversmes tiesa

izvērtēs, vai soda piemērošana par LAPK 149.8 panta

pirmajā līdz divdesmit ceturtajā daļā paredzētajiem

administratīvajiem pārkāpumiem ietilpst Konvencijas 6. panta

tvērumā.

13.2.1. Apstrīdētais regulējums ir ietverts speciālā

likumā - Ceļu satiksmes likumā, savukārt attiecīgais

administratīvais sods - Latvijas Administratīvo pārkāpumu

kodeksā. Tādējādi, raugoties no Latvijas nacionālo tiesību

viedokļa, šāds administratīvais sods neietilpst krimināltiesību

sfērā. Līdz ar to šāda soda piemērošana neatbilst pirmajam

kritērijam.

13.2.2. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūru pārkāpuma raksturs var būt izsecināms gan no tiesību

normā paredzētā pārkāpuma būtības, gan no tā tiesiskajām sekām.

Ja runa ir par pārkāpuma būtību, tad sevišķi svarīgi ir tas, uz

kādu personu loku regulējums tiek attiecināts. Fakts, ka

regulējums ir vērsts uz sabiedrību kopumā, norāda uz šā

regulējuma krimināltiesisko raksturu. Savukārt attiecībā uz

pārkāpuma tiesiskajām sekām ir svarīgs regulējuma raksturs un

funkcijas, kas sankcijai piemīt tiesību sistēmā kopumā (sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr.

2008-04-01 10.1.2. punktu).

Attiecībā uz vairākām LAPK normām Satversmes tiesa jau

secinājusi, ka tajās paredzētie sodi uzskatāmi par kriminālsodu

Konvencijas izpratnē, un īpaši uzsvērusi, ka tiem piemīt gan

sodošā, gan preventīvā funkcija, kas atbilst arī kriminālsoda

piemērošanas mērķiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20.

jūnija spriedumu lietā Nr. 2001-17-0106 un 2012. gada 18. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2012-02-0106 16. punktu). Ja attiecīgais

sods pēc sava rakstura un būtības atbilst otrajam kritērijam, tā

smagumam nav jāsasniedz trešajā kritērijā paredzētais apmērs.

Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir izveidojusies

judikatūra lietās par taisnīga tiesas procesa nodrošināšanu

saistībā ar tādiem pārkāpumiem ceļu satiksmē, kuri nav bijuši

paredzēti attiecīgo valstu krimināllikumos un par kuriem

uzliktais sods nav bijis ievērojams vai būtisks (sk.,

piemēram, ECT 2010. gada 18. marta spriedumu lietā

"Krumpholz v. Austria"). Turklāt Eiropas

Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka arī nelieli ceļu satiksmes

noteikumu pārkāpumi ir uzskatāmi par noziedzīgu nodarījumu

Konvencijas 6. panta izpratnē (sk. ECT 1984. gada 21. februāra

sprieduma lietā "Öztürk v. Germany" 46.-54. punktu un

1987. gada 25. augusta sprieduma lietā "Lutz v.

Germany" 182. punktu), un secinājusi, ka arī par šādu

pārkāpumu nosakāmā soda uzlikšanas procedūra ietilpst Konvencijas

6. panta tvērumā (sk. ECT 2004. gada 19. oktobra lēmumu lietā

"Falk v. the Netherlands").

Arī tiesību zinātnē norādīts, ka "administratīvā

pārkāpuma lietas pēc savas būtības ir pielīdzināmas

krimināllietām" (Litvins G., Aperāne K. Administratīvā

pārkāpuma lietvedība ceļu satiksmē. Rīga, 2011, 7. lpp.) un

ka "administratīvā pārkāpuma lietas ir uzskatāmas par

krimināllietām Konvencijas 6. panta izpratnē, jo saistītas ar

krimināltiesiskai sankcijai pielīdzināma soda - naudas soda vai

aresta - piemērošanu. Gan naudas sodam, gan arestam piemīt

kriminālsfēras sankcijai raksturīgais sodošais raksturs, līdz ar

to šīs sankcijas atbilst krimināllietas sankcijai"

(Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa.

Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža

zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 144.-145.

lpp.).

Līdz ar to sods, ko piemēro par LAPK

149.8 panta pirmajā līdz divdesmit ceturtajā daļā

paredzētajiem administratīvajiem pārkāpumiem, ir pielīdzināms

kriminālsodam Konvencijas izpratnē un no Satversmes 92. panta

izriet valsts pienākums noteikt tādu šā soda piemērošanas

procedūru, kas atbilst šajā pantā paredzētajam pamattiesību

aizsardzības līmenim.