14. pants

Lai izvērtētu apstrīdētā regulējuma atbilstību

Satversmes 92. pantam, ir jānoskaidro, vai un kādas nelabvēlīgas

sekas personām tas var radīt.

14.1. Saskaņā ar CSL 43.6 panta trešo,

piekto un 5.2 daļu par automātiski fiksētu pārkāpumu

bez transportlīdzekļa vadītāja klātbūtnes tiek sastādīts

administratīvā pārkāpuma protokols-lēmums, kas ne vēlāk kā triju

darbdienu laikā pēc tā pieņemšanas tiek nosūtīts

transportlīdzekļa īpašniekam. Īpašniekam ir pienākums nodot šo

protokolu personai, kura pārkāpuma izdarīšanas brīdī vadīja

transportlīdzekli.

Apstrīdētajā regulējumā expressis verbis nav paredzēts

nedz tas, kam un par ko tiek uzlikts sods, nedz arī tas, kam un

kādā termiņā tas jāsamaksā. Savukārt LAPK 149.8 pants

paredz, ka attiecīgo administratīvo sodu uzliek transportlīdzekļa

vadītājam.

Atbilstoši CSL 43.6 panta septītajai daļai

gadījumā, kad ar protokolu-lēmumu uzliktais naudas sods nav

samaksāts LAPK noteiktajā termiņā, transportlīdzekļa īpašniekam

rodas nelabvēlīgas sekas. Proti, attiecīgajās valsts informācijas

sistēmās tiek izdarīta atzīme par aizliegumu līdz naudas soda

samaksai veikt valsts tehnisko apskati transportlīdzeklim, ar

kuru izdarīts pārkāpums, un reģistrēt to šajās sistēmās. Savukārt

atbilstoši CSL 43.6 panta astotajai daļai gadījumā,

kad uzliktais naudas sods nav samaksāts LAPK noteiktajā termiņā,

tas (izņemot vienīgi gadījumu, kad pārkāpuma izdarīšanas brīdī

transportlīdzeklis nav atradies īpašnieka valdījumā citas

personas prettiesisku darbību dēļ) tiek piedzīts no

transportlīdzekļa īpašnieka (turpmāk arī - apstrīdētajā

regulējumā paredzētās nelabvēlīgās sekas).

CSL 20. panta piektā daļa paredz, ka transportlīdzekļa

īpašniekam ir pienākums pēc Valsts policijas pieprasījuma sniegt

ziņas par personu, kura vadīja vai bija tiesīga lietot

transportlīdzekli. Tomēr, kaut arī transportlīdzekļa īpašniekam

minētie pienākumi ir uzlikti, atbilstoši apstrīdētajam

regulējumam pat tādā gadījumā, kad īpašnieks var ne vien uzrādīt

personu, kura attiecīgā pārkāpuma izdarīšanas brīdī vadīja

transportlīdzekli, bet arī pierādīt, ka transportlīdzeklis bija

nodots tieši šīs personas rīcībā, nav paredzēta kārtība, kādā

viņš pats pēc savas iniciatīvas var šo informāciju paziņot valsts

institūcijām un prasīt, lai nelabvēlīgās sekas uzreiz iestātos

attiecīgajam transportlīdzekļa vadītājam. Valsts policija savā

viedoklī norāda, ka tā, lemjot par soda uzlikšanu par automātiski

fiksētu pārkāpumu, pēc savas iniciatīvas neveic darbības, lai

noskaidrotu konkrētu fizisko personu, kura attiecīgā pārkāpuma

izdarīšanas brīdī vadījusi transportlīdzekli, kā arī nelūdz

transportlīdzekļa īpašnieku sniegt ziņas par personu, kura šo

transportlīdzekli vadīja. Pēc Valsts policijas ieskata,

apstrīdētais regulējums tai pēc būtības liedzot šādi rīkoties

(sk. lietas materiālu 143. lpp.).

14.2. Ievērojot minēto, apstrīdētajā regulējumā

paredzētās Procedūras piemērošanā var veidoties vairākas

faktiskās situācijas:

1) administratīvo pārkāpumu izdara transportlīdzekļa vadītājs,

kas ir arī tā īpašnieks. Šādā gadījumā vai nu sods, vai arī

apstrīdētajā regulējumā paredzētās nelabvēlīgās sekas skar

personu, kura ir vainīga pārkāpuma izdarīšanā;

2) administratīvo pārkāpumu izdara transportlīdzekļa vadītājs,

kas tiesiski lieto transportlīdzekli, bet nav tā īpašnieks.

Transportlīdzekļa īpašnieks protokolu-lēmumu nodod šai personai,

un tā labprātīgi, ievērojot LAPK noteikto termiņu, samaksā

uzlikto sodu. Šādā gadījumā sods skar personu, kura ir vainīga

administratīvajā pārkāpumā. Savukārt apstrīdētajā regulējumā

paredzētās nelabvēlīgās sekas nevienu personu neskar;

3) administratīvo pārkāpumu izdara transportlīdzekļa vadītājs,

kas tiesiski lieto transportlīdzekli, bet nav tā īpašnieks.

Transportlīdzekļa īpašnieks protokolu-lēmumu šai personai

nenodod. Šādā gadījumā apstrīdētajā regulējumā paredzētās

nelabvēlīgās sekas skar īpašnieku tāpēc, ka viņš nav izpildījis

savu pienākumu nodot protokolu-lēmumu personai, kura vadīja

transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas brīdī;

4) administratīvo pārkāpumu izdara transportlīdzekļa vadītājs,

kas tiesiski lieto transportlīdzekli, bet nav tā īpašnieks.

Transportlīdzekļa īpašnieks protokolu-lēmumu šai personai nodod,

taču tā nesamaksā sodu noteiktajā termiņā. Šādā gadījumā

apstrīdētajā regulējumā paredzētās nelabvēlīgās sekas īpašnieku

skar tāpēc, ka cita persona nav izpildījusi savu pienākumu

samaksāt administratīvo sodu. Tātad pēc būtības nelabvēlīgas

sekas skar personu, kura nav vainīga kāda priekšraksta

neievērošanā. Vienīgā iespēja, kā īpašnieks var izvairīties no

šīm nelabvēlīgajām sekām, ir samaksāt naudas sodu par citas

personas izdarītu pārkāpumu;

5) administratīvo pārkāpumu izdara transportlīdzekļa vadītājs,

kas nav tā īpašnieks, prettiesiski valdot transportlīdzekli.

Atbilstoši CSL 43.6 panta septītajai daļai

transportlīdzekļa īpašniekam šādā gadījumā nelabvēlīgas sekas

nerodas, jo attiecīgajās valsts informācijas sistēmās atzīmi par

aizliegumu līdz naudas soda samaksai veikt valsts tehnisko

apskati transportlīdzeklim, ar kuru izdarīts pārkāpums, dzēš, ja

tiek konstatēts, ka pārkāpuma izdarīšanas brīdī

transportlīdzeklis nav atradies īpašnieka valdījumā citas

personas prettiesisku darbību dēļ.

Līdz ar to ceturtajā norādītajā situācijā apstrīdētajā

regulējumā paredzētās nelabvēlīgās sekas var skart tādu

transportlīdzekļa īpašnieku, kurš nav vainojams prettiesiskā

rīcībā. Tāpēc Satversmes tiesa vispirms izvērtēs, vai tiesiskais

regulējums, kas pieļauj šādu situāciju, atbilst Satversmes 92.

panta otrajam teikumam.