15. pants

Tiesībsargs norāda, ka sods ir likumā valsts

noteikts ietekmēšanas un piespiedu līdzeklis, ko piemēro

personai, kura izdarījusi sodāmu tiesību pārkāpumu. Ja soda

izpilde skar personu, kura attiecīgo pārkāpumu nav izdarījusi,

tas esot Satversmes 92. panta otrajā teikumā un Konvencijas 6.

panta otrajā daļā nostiprinātās nevainīguma prezumpcijas

pārkāpums.

15.1. Nevainīguma prezumpcija ir konstitucionāla

pamattiesība, kas galvenokārt izpaužas kriminālprocesā. Tās

saturs ir atklāts Satversmes tiesas praksē (sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 4.

punktu). Nevainīguma prezumpcijas būtība ir tāda, ka

nodrošināt pietiekamus pierādījumus par personas vainu

attiecīgajā nodarījumā ir apsūdzības uzturētāja, nevis apsūdzētā

pienākums. Tomēr tas nenozīmē, ka likumā nav pieļaujams ietvert

prezumpciju par kādiem faktiskiem apstākļiem, kas savukārt norāda

uz kādas personas vai personu grupas vainu vai atbildību (sk.

Grabenwarter C. Europäische Menschenrechtskonvention. München: C.

H. Beck, 2005, 335. lpp.).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka personas

tiesības tikt uzskatītai par nevainīgu un likt apsūdzībai

pierādīt pret to vērstos apgalvojumus nav absolūtas. Tā kā fakta

legālā prezumpcija darbojas ikvienā tiesību sistēmā, Konvencija

to principā neaizliedz - ar nosacījumu, ka Konvencijas

dalībvalstis šo prezumpciju piemēro saprātīgi, ņemot vērā tās

piemērošanas riskus un saglabājot privātpersonai tiesības uz

aizstāvību (sk. ECT 1988. gada 7. oktobra sprieduma lietā

"Salabiaku v. France" 28. punktu). Turklāt konkrēti

saistībā ar ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem Eiropas

Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka fakta legālā prezumpcija var

būt pamatā pat transportlīdzekļa īpašnieka stingrajai atbildībai

jeb atbildībai bez vainas (sk. ECT 2004. gada 19. oktobra

lēmumu lietā "Falk v. the Netherlands").

Arī Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesības uz taisnīgu

tiesu nevar uzskatīt par absolūtām (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.1.

punktu). Nenoliedzot nevainīguma prezumpcijas sevišķo nozīmi

kriminālprocesā, pieņēmums, ka tā ir absolūta, nonāktu pretrunā

ar Satversmes vienotības principu un citām personām Satversmē

paredzētajām pamattiesībām, kā arī ar citām Satversmes normām

(sal. ar Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu). Tāpēc

pieteikumā ietvertais apgalvojums, ka Satversmes 92. pants paredz

valsts pienākumu katrā gadījumā noskaidrot konkrētu personu, kas

izdarījusi LAPK 149.8 panta pirmajā līdz divdesmit

ceturtajā pantā paredzētos pārkāpumus, nav pamatots.

Satversmes 92. panta otrajā teikumā

noteiktā pamattiesība - nevainīguma prezumpcija - nav absolūta un

noteiktos gadījumos ļauj likumdevējam paredzēt fakta legālo

prezumpciju arī tādās tiesiskajās attiecībās, uz kurām šī

pamattiesība attiecas.

15.2. Ņemot vērā minēto, lai izvērtētu, vai Satversmes

92. panta otrais teikums pieļauj atkāpes no prasības, ka personai

nav jāpierāda savs nevainīgums, un vai konkrētajos apstākļos ir

pieļaujama fakta legālā prezumpcija, kumulatīvi jānoskaidro, vai

fakta legālā prezumpcija:

1) ir pienācīgā kārtā noteikta likumā un tiek viennozīmīgi

attiecināta uz precīzi definētām, specifiskām situācijām. Proti,

jānoskaidro, vai šāda prezumpcija likumā ir paredzēta

expressis verbis un vai to ir paredzēts attiecināt uz

ierobežotu situāciju loku;

2) ir noteikta leģitīma mērķa sasniegšanai. Proti,

jāpārliecinās, vai šāda prezumpcija ir noteikta kādu būtisku

valsts, sabiedrības vai privātpersonu interešu aizsargāšanai;

3) tiek līdzsvarota, nodrošinot personai citas tiesību uz

taisnīgu tiesu saturā ietilpstošās procesuālās garantijas,

turklāt tādas, ko persona var pietiekami viegli īstenot. Proti,

ir jānoskaidro, vai personai, attiecībā uz kuru fakta legālā

prezumpcija tiek piemērota, vienlaikus tiek nodrošināta iespēja

ar tās rīcībā jau esošajiem vai tai vienkāršā veidā iegūstamiem

pierādījumiem atspēkot šo prezumpciju un tādējādi tomēr pierādīt

savu nevainīgumu (sal. ar ECT 1988. gada 7. oktobra sprieduma

lietā "Salabiaku v. France" 26.-30. punktu un 2004.

gada 30. marta sprieduma lietā "Radio France and Others v.

France" 24. punktu).

Līdz ar to izvērtējams, vai apstrīdētais regulējums skar

nevainīguma prezumpciju un atbilst visiem minētajiem

kritērijiem.

15.3. Lietas materiālos atrodami atšķirīgi viedokļi par

to, kāda veida atbildība paredzēta transportlīdzekļa īpašniekam,

uz kāda juridiskā pamata iestājas apstrīdētajā regulējumā

paredzētās nelabvēlīgās sekas un vai apstrīdētais regulējums

paredz fakta legālo prezumpciju.

Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētajā regulējumā

transportlīdzekļa īpašnieka vaina attiecīgo Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzēto pārkāpumu izdarīšanā

tiek prezumēta, nenoskaidrojot, vai tas vienlaikus ir arī

transportlīdzekļa vadītājs, kurš faktiski izdarījis pārkāpumu.

Taču transportlīdzekļa īpašnieks var būt arī juridiskā persona,

bet juridiskā persona kā juridiska fikcija nevar vadīt

transportlīdzekli.

Augstākās tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka

administratīvā pārkāpuma protokols-lēmums ir administratīvais

akts, kas tiek izdots attiecībā uz individuāli noteiktu fizisko

personu - konkrēto transportlīdzekļa vadītāju, kas ir zināms

transportlīdzekļa īpašniekam (sk. Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 26. janvāra lēmuma

lietā Nr. SKA-107 11. punktu).

Savukārt, pēc Iekšlietu ministrijas ieskata, transportlīdzekļa

īpašnieka atbildība izriet no Civillikuma 2347. panta otrās daļas

un ir saistīta ar viņa kā rūpīga un gādīga saimnieka pienākumu

zināt, kas attiecīgajā gadījumā bijis transportlīdzekļa vadītājs.

Tomēr šis Civillikuma pants paredz īpašnieka civiltiesisko, nevis

administratīvo atbildību.

CSL 20. panta otrajā un trešajā daļā noteikts, ka

transportlīdzekļa īpašnieks nedrīkst dot atļauju vadīt

transportlīdzekli personai, kura ir alkoholisko dzērienu vai

apreibinošu vielu ietekmē vai kurai nav atbilstošas kategorijas

transportlīdzekļa vadītāja apliecības. Savukārt minētās normas

piektā daļa paredz, ka transportlīdzekļa īpašniekam ir pienākums

pēc Valsts policijas pieprasījuma sniegt ziņas par personu, kura

vadīja vai bija tiesīga lietot transportlīdzekli. Taču ne CSL 20.

pants, ne citas CSL normas, ne arī citi normatīvie akti neparedz

nedz administratīvā soda uzlikšanu transportlīdzekļa īpašniekam,

nedz arī prezumpciju, ka transportlīdzekļa īpašnieks bijis tā

vadītājs automātiski fiksēta pārkāpuma izdarīšanas brīdī.

CSL 43.6 panta astotajā daļā ir paredzēts, ka tad,

ja transportlīdzekļa vadītājam uzliktais naudas sods nav

samaksāts norādītajā termiņā, tas piedzenams no transportlīdzekļa

īpašnieka. Tādējādi šī tiesību norma paredz transportlīdzekļa

īpašniekam atbildību par vadītājam uzliktā naudas soda samaksas

termiņa neievērošanu. Tomēr šo normu nevar uzskatīt par tādu, kas

paredzētu transportlīdzekļa īpašnieka atbildību par ceļu

satiksmes noteikumu pārkāpumiem, kuri izdarīti ar tam piederošu

transportlīdzekli.

Līdz ar to normatīvajos aktos nav

paredzēta transportlīdzekļa īpašnieka vaina vai atbildība par

administratīvajiem pārkāpumiem, kurus cita persona izdarījusi ar

tā īpašumā esošu transportlīdzekli.

15.4. Tiesībsargs uzskata, ka LAPK 272. pantā ir

noteikts vispārējs valsts pienākums veikt izmeklēšanu vainīgās

personas noskaidrošanai, tātad arī pienākums noskaidrot konkrētu

personu, kura izdarījusi LAPK 149.8 pantā paredzēto

pārkāpumu. Pretrunā ar šo pienākumu esot apstrīdētais regulējums,

kas pārkāpuma automātiskas fiksēšanas gadījumā neparedz konkrētas

personas noskaidrošanu.

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka Saeimai ir rīcības brīvība

izvēlēties, kurā no vairākiem likumiem tā iekļauj attiecīgu

regulējumu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. aprīļa lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 17. punktu).

Tāpēc pats par sevi fakts, ka likumdevējs CSL speciālajās tiesību

normās ir paredzējis transportlīdzekļa īpašniekam pienākumus,

piemēram, pienākumu zināt, kuras personas valdījumā atrodas vai

ir atradies transportlīdzeklis konkrētā laika posmā, vai

pienākumu nodot protokolu-lēmumu personai, kura konkrētajā brīdī

ir vadījusi transportlīdzekli, nenonāk pretrunā ar Satversmes 92.

pantu. Transportlīdzeklis ir uzskatāms par paaugstinātas

bīstamības avotu, un tā īpašniekam valsts var noteikt sevišķus

pienākumus un paredzēt sodu par šo pienākumu nepildīšanu. Šādu

pienākumu nastas samērīgums no konstitucionāli tiesiskā viedokļa

būtu izvērtējams galvenokārt Satversmes 105. panta kontekstā.

Tomēr izskatāmajā lietā apstrīdētā regulējuma konstitucionalitāte

šādā aspektā netiek apšaubīta.

Pretrunā ar Satversmes 92. pantu nav arī fakts, ka Ceļu

satiksmes likumā ietvertas speciālas tiesību normas, kurās

atbildība un soda uzlikšana par administratīvajiem pārkāpumiem

ceļu satiksmē ir regulēta citādi nekā Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksā ietvertajās vispārējās tiesību normās. LAPK

normas ir ietvertas likumā, un tām ir tāds pats juridiskais spēks

kā CSL normām. Vienāda juridiskā spēka tiesību normu savstarpējās

atbilstības izvērtēšana nav Satversmes tiesas kompetencē. Turklāt

LAPK 9. panta trešajā daļā ir tieši paredzēts, ka paaugstinātas

bīstamības avota - tātad arī mehanizēta transportlīdzekļa -

īpašnieka administratīvās atbildības īpatnības var noteikt citos

likumos.

Tas, kāda skaidrības pakāpe tiesību normai jāsasniedz

gadījumā, kad personai tiek piemērots sods, kas pielīdzināms

kriminālsodam, izvērtējams, galvenokārt ņemot vērā Satversmes 92.

panta otrajā teikumā paredzētās specifiskās prasības.

15.5. Kā norādīts šā sprieduma 11. punktā, no

Satversmes 92. panta otrā teikuma vārdiem "saskaņā ar

likumu" izriet princips nullum crimen, nulla poena sine

lege (personu var atzīt par vainīgu un sodu var piemērot

tikai par tādu personas rīcību, kas saskaņā ar likumu ir atzīta

par sodāmu).

Turklāt Satversmes 92. panta normas šajā aspektā

interpretējamas kopsakarā ar Satversmes 90. pantu. Satversme

paredz personas subjektīvās publiskās tiesības tikt informētai

par tās tiesībām un arī pienākumiem. Likumdevēja pieņemtajai

normai jābūt formulētai tā, lai indivīds, nepieciešamības

gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu šo normu saprast un

regulēt savu rīcību (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30.

marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu un 2012. gada

1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 7.2. punktu).

15.6. Ja Ceļu satiksmes likumā būtu paredzēta

transportlīdzekļa īpašnieka atbildība par ceļu satiksmes

noteikumu pārkāpumiem, tad Satversmes 92. pants kopsakarā ar 90.

pantu prasītu, lai šāds pienākums un atbildība Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Ceļu satiksmes likumā būtu

noteikta atbilstoši principam nullum crimen, nulla poena sine

lege. Jāatzīmē, ka CSL 43.6 panta otrā daļa 2005.

gada 26. maija likuma redakcijā paredzēja, ka administratīvo sodu

par automātiski fiksētu pārkāpumu piemēro transportlīdzekļa

īpašniekam, izņemot gadījumu, kad pārkāpuma izdarīšanas brīdī

transportlīdzeklis nav atradies īpašnieka valdījumā citas

personas prettiesisku darbību dēļ. Tādējādi iepriekš spēkā

bijušais regulējums paredzēja transportlīdzekļa īpašnieka

atbildību par pārkāpumiem, kas izdarīti ar viņam piederošu

transportlīdzekli.

Apstrīdētais regulējums ir paredzēts sodīšanai par LAPK

149.8 pantā norādītajiem pārkāpumiem. Savukārt LAPK

149.8 panta pirmā līdz divdesmit ceturtā daļa paredz,

ka attiecīgo administratīvo sodu uzliek transportlīdzekļa

vadītājam. Apstrīdētā regulējuma mērķis ir izveidot procesu soda

piemērošanai gadījumos, kad pārkāpums fiksēts specifiskā veidā.

Apstrīdētais regulējums paredz transportlīdzekļa īpašniekam

pienākumu saņemto lēmumu nodot konkrētajam transportlīdzekļa

vadītājam. Tomēr nedz LAPK, nedz arī CSL normas neparedz sodu par

šā pienākuma neizpildi.

Eiropas Komisijas vadībā veiktajā pētījumā par kopējo

transporta attīstības politiku, uz kuru atsaukusies Satiksmes

ministrija, norādīts, ka "braukšanas ātruma kontrole ar

tehniskiem līdzekļiem ir jāattīsta tālāk un jāveicina tās plašāka

izmantošana. Lai uzlabotu šīs automātiskās kontroles darbības un

izmaksu efektivitāti, dažās valstīs ir nepieciešams izdarīt

attiecīgas izmaiņas tiesību aktos, lai par ātruma pārkāpumiem

atbildību varētu noteikt transportlīdzekļa īpašniekam"

(sk. CORDIS. Managing Speeds of Traffic on European Roads,

http://cordis.europa.eu/transport/src/masterrep.htm#3.7, aplūkots

2013. gada 6. martā). Proti, šajā pētījumā ir rekomendēts

pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas expressis verbis

paredzētu īpašnieka atbildību par pārkāpumiem, kuri izdarīti ar

viņam piederošo transportlīdzekli. Pretēji Satiksmes ministrijas

apgalvotajam Latvija šim ieteikumam nav sekojusi, jo atbildība

par attiecīgajiem pārkāpumiem paredzēta nevis transportlīdzekļa

īpašniekam, bet gan tā vadītājam.

Tā kā nedz apstrīdētais regulējums vai citas CSL normas, nedz

LAPK 149.8 pants, nedz arī citi tiesību akti neparedz,

ka par šajā LAPK pantā minētā pārkāpuma izdarīšanu pie atbildības

būtu saucams transportlīdzekļa īpašnieks, tāds pieņēmums, ka

transportlīdzekļa īpašnieks ir atbildīgs par minētajā normā

paredzēto pārkāpumu, visupirms nonāktu pretrunā ar principu

nullum crimen, nulla poena sine lege.

Tātad apstrīdētajā regulējumā

paredzētās nelabvēlīgās sekas transportlīdzekļa īpašniekam, ja

viņš nav vadījis transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas brīdī,

iestājas sakarā ar citas personas izdarītu administratīvo

pārkāpumu.

15.7. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savulaik, izskatot

lietu par transportlīdzekļa īpašnieka atbildību Austrijā tādā

situācijā, ja ar tam piederošu transportlīdzekli izdarīts ceļu

satiksmes noteikumu pārkāpums, bet īpašnieks atsakās uzrādīt

transportlīdzekļa vadītāju, konstatēja, ka Austrijas tiesību

aktos nebija ietverta prezumpcija, ka transportlīdzekļa īpašnieks

uzskatāms par personu, kas šo transportlīdzekli vadījusi

pārkāpuma izdarīšanas brīdī, ja vien viņš nepierāda pretējo.

Tāpat Austrijas tiesību aktos nebija paredzēta īpašnieka

atbildība par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, kas izdarīti

ar viņam piederošu transportlīdzekli. Ņemot vērā šos apstākļus,

Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka Austrijas valsts

institūcijas, šādu prezumpciju tomēr piemērojot, ir pārlikušas

pierādīšanas pienākumu no apsūdzības uz privātpersonu.

Šādas situācijas pieļaujamību no nevainīguma prezumpcijas

viedokļa Eiropas Cilvēktiesību tiesa izvērtēja kopsakarā ar

personai pieejamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Konstatējot,

ka konkrētajā gadījumā nav bijuši nodrošināti tādi tiesību

aizsardzības līdzekļi, kas personai ļautu pierādīt tās

nevainīgumu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka, piemērojot

minēto prezumpciju iepriekš norādītajos apstākļos, ne vien

pierādīšanas pienākums, bet arī atbildība par pārkāpuma

izmeklēšanas procesu ir pārlikta uz privātpersonas pleciem, un

atzina, ka tādējādi ir noticis Konvencijas 6. panta pirmās un

otrās daļas pārkāpums (sk. ECT 2010. gada 18. marta sprieduma

lietā "Krumpholz v. Austria" 40. un 41.

punktu).

Arī izskatāmajā lietā apstrīdētais regulējums pēc būtības

paredz nevis fakta legālo prezumpciju (pieņēmumu, ka īpašnieks

vadījis transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas brīdī), bet gan

pārliek pienākumus (identificēt vainīgo personu un panākt, ka tā

samaksā sodu) no valsts institūcijām uz privātpersonu -

transportlīdzekļa īpašnieku.

Šādā gadījumā izvērtējama nevis

apstrīdētā regulējuma atbilstība nevainīguma prezumpcijai, bet

gan tas, vai apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā paredzētajām procesuālajām garantijām, proti,

tiesībām tikt uzklausītam un tiesībām uz pieeju tiesai.