17. pants

Tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē arī to, ka

personai ir tiesības uz pieeju tiesai (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.

2005-18-01 8. punktu). Turklāt Satversmes 90. pants kopsakarā

ar 92. panta pirmo teikumu noteic, ka likumdevēja pieņemtajām

procesuālajām tiesību normām, kas regulē pieeju tiesai, ir jābūt

pietiekami skaidrām un nepārprotamām (sk. Satversmes tiesas

2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 7.3.

punktu).

Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētajā regulējumā paredzētās

nelabvēlīgās sekas rodas transportlīdzekļa īpašniekam, taču viņam

neesot pieejami tiesību aizsardzības līdzekļi, ar kuriem šādas

sekas varētu novērst. Savukārt Saeima un vairākas pieaicinātās

personas uzskata, ka administratīvo procesu iestādē un tiesā

transportlīdzekļa īpašniekam pietiekamā apmērā nodrošina iespēja

apstrīdēt un pārsūdzēt paziņojumu par nesamaksāto naudas sodu, kā

arī netipisko gadījumu regulējums CSL 43.6 panta

septītajā un astotajā daļā.

Kā secināts šā sprieduma 16.1. punktā, apstrīdētajā regulējumā

nav paredzēta kārtība, kādā transportlīdzekļa īpašnieks varētu

informēt valsts varas institūcijas, ka viņš nav vadījis

transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas brīdī, un norādīt

personu, kura to ir darījusi.

CSL 43.6 panta ceturtā daļa 2005. gada 26. maija

likuma redakcijā paredzēja: "Ja transportlīdzekļa īpašnieks

(valdītājs, turētājs) apstrīd vai pārsūdz pieņemto lēmumu un,

izskatot iesniegumu vai sūdzību, ir noskaidrots transportlīdzekļa

vadītājs, sodu par izdarīto pārkāpumu piemēro transportlīdzekļa

vadītājam." Šī norma ar spēkā esošo regulējumu tika aizstāta

pēc Satiksmes ministrijas parlamentārā sekretāra priekšlikuma

likumprojekta "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā" trešajā

lasījumā 2005. gada 15. decembrī (sk. Latvijas Republikas 8.

Saeimas likumprojektu Nr. 1356,

http://helios-web.saeima.lv/saeima8/mek_reg.fre, aplūkots 2013.

gada 6. martā).

Spēkā esošajā CSL 43.6 panta piektajā daļā

noteikts, ka protokolu-lēmumu var apstrīdēt un pārsūdzēt

transportlīdzekļa vadītājs, kurš pārkāpuma fiksēšanas brīdī

vadīja transportlīdzekli. Savukārt transportlīdzekļa īpašniekam,

kurš nav izdarījis pārkāpumu, bet kuram naudas soda samaksas

termiņa neievērošanas gadījumā iestājas nelabvēlīgas sekas, šādu

tiesību nav.

Saskaņā ar LAPK 279. panta pirmo daļu persona, kura saukta pie

administratīvās atbildības, kā arī cietušais administratīvā

pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu var apstrīdēt augstākā iestādē.

Ja augstākas iestādes nav, lēmumu var pārsūdzēt tiesā. Savukārt

saskaņā ar LAPK 288. pantu augstākas iestādes pieņemtu lēmumu

persona, kura saukta pie administratīvās atbildības, kā arī

cietušais var pārsūdzēt tiesā pēc deklarētās dzīvesvietas,

juridiskā persona - pēc tās juridiskās adreses Latvijā. Tādējādi

personai, kura saukta pie atbildības par LAPK 149.8

panta pirmajā līdz divdesmit ceturtajā daļā paredzētā pārkāpuma

izdarīšanu, proti, transportlīdzekļa vadītājam, ir tiesības

vērsties tiesā.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments savā

praksē ir atzinis, ka transportlīdzekļa īpašnieks (kas nav

pārkāpumu izdarījušais transportlīdzekļa vadītājs) nav persona,

par kuru pieņemts lēmums administratīvā pārkāpuma lietā, tādēļ

šai personai nav tiesību pārsūdzēt lēmumu administratīvā

pārkāpuma lietā (sk. Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 15. marta

sprieduma lietā Nr. SKA-102 11. punktu). Tāds secinājums tiek

pamatots ar apsvērumu, ka transportlīdzekļa īpašnieka tiesības

vai tiesiskās intereses ar lēmumu, kas pieņemts par

transportlīdzekļa vadītāja administratīvo sodīšanu, netiek

skartas (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

lietu departamenta 2006. gada 24. oktobra lēmuma lietā Nr.

SKA-569 9.2. punktu).

Vienlaikus administratīvo tiesu praksē ir nostiprināta atziņa,

ka transportlīdzekļa īpašnieks (kas nav transportlīdzekļa

vadītājs, kurš izdarījis attiecīgo administratīvo pārkāpumu) var

pārsūdzēt tiesā paziņojumu par nesamaksāto naudas sodu kā

administratīvo aktu. Proti, no CSL 43.6 panta

5.2 daļas un astotās daļas tiek izsecināts: ja

transportlīdzekļa īpašnieks nav tā pati persona, kas attiecīgajā

brīdī bijusi šā transportlīdzekļa vadītājs, tad paziņojums par

nesamaksāto naudas sodu, kas pēc būtības ir lēmuma par

administratīvo pārkāpumu izpildes procesā pieņemts dokuments,

tiešā veidā rada tiesiskas sekas trešajai personai -

transportlīdzekļa īpašniekam. Šajā gadījumā paziņojums par

nesamaksāto naudas sodu ir uzskatāms par administratīvo aktu un

transportlīdzekļa īpašnieks to var pārsūdzēt tiesā (sal.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.

gada 26. janvāra lēmuma lietā Nr. SKA-107 8. un 9.

punktu).

Tātad transportlīdzekļa īpašnieks var pārsūdzēt tiesā tikai

paziņojumu par nesamaksāto naudas sodu. Tas nozīmē, ka viņam

vispirms ir jāsagaida apstrīdētajā regulējumā paredzēto

nelabvēlīgo seku iestāšanās. Tādējādi īpašniekam nav iespējams

apstrīdēt uzlikto sodu un norādīt uz pārkāpuma apstākļiem vai

patieso pārkāpuma izdarītāju pat tad, ja viņam ir pamatota

pārliecība, ka pārkāpumu izdarījusī persona sodu nesamaksās

(piemēram, šī persona mirusi, atzīta par rīcībnespējīgu vai

izbraukusi no valsts) vai ka samaksātā naudas soda atgūšana no

šīs personas nebūs iespējama (piemēram, persona atzīta par

maksātnespējīgu). Turklāt tad, ja šāds paziņojums tiek

apstrīdēts, administratīvajai tiesai jāpārliecinās vienīgi par

to, vai pastāv apstrīdētajā regulējumā paredzētie apstākļi,

proti, vai sods nav samaksāts, taču tiesa nevērtē soda uzlikšanas

pamatotību.

Līdz ar to šādā gadījumā

transportlīdzekļa īpašnieka tiesības uz pieeju tiesai ir

ierobežotas.