14. pants

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Gatis Litvins

- uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

105. panta pirmajiem trim teikumiem.

Ceļu satiksmes likuma 7.1 pants gan neliedzot

privātpersonai valdīt savu nekustamo īpašumu, tomēr ierobežojot

iespējas to lietot. No minētā panta izrietot virkne ierobežojumu.

Privātpersonai esot jāsamierinās ar ceļu inženierbūves vai

satiksmes organizācijas tehniskā līdzekļa klātbūtni savā

nekustamajā īpašumā un jāievēro noteiktie pienākumi, piemēram,

nebojāt, patvaļīgi nenoņemt un nepārveidot ceļu inženierbūvi vai

satiksmes organizācijas tehnisko līdzekli. Ja ceļu inženierbūve

vai satiksmes organizācijas tehniskais līdzeklis ir savienots ar

kādu attiecīgajā nekustamajā īpašumā esošu būvi, tad šī būve esot

uzturama paaugstinātas drošības stāvoklī. Visbeidzot, apstrīdētā

norma radot vēl vienu ierobežojumu, liedzot privātpersonai brīvi

nojaukt pašai piederošu būvi. Apstrīdētajā normā ietvertais

pienākums pārvietot ceļu inženierbūves vai satiksmes

organizācijas tehniskos līdzekļus par saviem līdzekļiem esot

apgrūtinājums, jo šāda pienākuma izpilde esot saistīta ar

pamatotas prasības sagatavošanu, laika patēriņu un finansiāliem

izdevumiem.

Attiecīgais ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam esot

leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības veicināšana. Turklāt

šāds ierobežojums esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Tomēr tas neesot nepieciešams, jo sabiedriskā transporta

pakalpojumu organizēšanu tādā veidā, lai pēc iespējas efektīvi

tiktu izmantoti valsts un pašvaldības līdzekļi, esot iespējams

panākt ar citu līdzekli. Proti, inženierbūvju vai satiksmes

organizācijas tehnisko līdzekļu pārvietošanas izmaksas varot

iekļaut sabiedriskā transporta biļetes cenā. Tādā veidā tiktu

panākts tas, ka pārvietošanas izmaksas sedz privātpersonas, kuras

lieto sabiedrisko transportu, un šāds slogs negultos uz

pašvaldības budžetu vai konkrēta nekustamā īpašuma īpašnieku.

Arī labums, ko no šāda ierobežojuma gūst sabiedrība, neesot

lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

kaitējumu. Apstrīdētajā normā noteiktā pienākuma izpilde netiekot

dalīta ar pašvaldību, lai gan ceļu inženierbūvju un satiksmes

organizācijas tehnisko līdzekļu uzturēšana labā kārtībā ir

pašvaldības pienākums.

Apstrīdētā norma gan radot zināmu noteiktību, jo izslēdzot

nepieciešamību vērtēt lietderības apsvērumus, taču šāda strikta

pieeja nesamērīgi aizskarot nekustamā īpašuma īpašnieka tiesības.

Apstrīdētā norma attiecoties uz visiem nekustamajiem īpašumiem -

gan, piemēram, dzīvokli daudzdzīvokļu mājā, gan zemes īpašumu,

gan privātmāju, kas varot piederēt gan fiziskajai, gan

juridiskajai personai. Turklāt arī ceļu inženierbūvju un

satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu pārvietošanas izmaksas

varot būt atšķirīgas. Tā kā apstrīdētā norma neparedz nekādus

atvieglojumus vai iespēju vērtēt personas maksātspēju, noteiktās

situācijās personas tiesības rīkoties ar savu īpašumu varot tikt

atņemtas pilnībā. Viens no aspektiem, kas arī būtu jāņem vērā,

esot tas, ka dažādām pašvaldībām pieejamo līdzekļu apmērs ir

atšķirīgs, un neesot pamatots vispārīgs pieņēmums, ka nevienai

pašvaldībai nav attiecīgo darbību finansēšanai nepieciešamo

līdzekļu.

Par samērīgāku risinājumu būtu uzskatāms tāds regulējums, kas

uzliktu pienākumu pašvaldībai pašai vai tās izveidotai

kapitālsabiedrībai pilnībā vai daļēji segt pārvietošanas

izmaksas. Pašvaldībai būtu jāizsver visi apstākļi, un tās

līdzdalības veidi varētu būt atšķirīgi.

Secinājumu

daļa