19. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01

9. punktu). Atbilstoši Satversmes 116. pantam

pamattiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai

aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisku valsts iekārtu,

sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Saeima norāda, ka apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis -

sabiedrības labklājības aizsardzība. Tā nodrošinot, ka nekustamā

īpašuma īpašnieks ar savu rīcību neapdraud sabiedrībai nozīmīgu

pakalpojumu nepārtrauktību un ka valstij vai pašvaldībai nav

jāuzņemas papildu finansiālais slogs (sk. Saeimas atbildes

rakstu lietas materiālu 1. sēj.

69. lp.). Tam piekrīt arī Pieteikuma iesniedzēja.

Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētajai normai, ciktāl tā

attiecas arī uz situācijām, kad nekustamā īpašuma īpašniekam ir

jāveic konkrētas darbības objektīvu iemeslu dēļ, un ciktāl tā

neizšķir gadījumus, kad nekustamā īpašuma nepastāvīgās īpašības

ir devušas ekonomisku labumu aizsargājamā objekta ierīkotājam,

nav leģitīma mērķa. Ja šādā situācijā tiktu konstatēts leģitīms

mērķis, tas, pēc Tieslietu ministrijas ieskata, nozīmētu to, ka

tiek gūts nepamatots labums uz nekustamā īpašuma īpašnieka rēķina

(sk. Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu

3. sēj. 155. lp.).

Pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis - sabiedrības

labklājības aizsardzība - galvenokārt aptver sabiedrības

vispārējo materiālo labklājību (sal. sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā

Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas

3.2. punktu). Satversmes tiesa atsevišķos gadījumos ir

atzinusi, ka likumdevēja mērķis ietaupīt finanšu līdzekļus pats

par sevi ir vērsts uz sabiedrības labklājības aizsardzību, un

atzinusi šādu mērķi par leģitīmu

(sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada

2. maija sprieduma lietā

Nr. 2018-14-01 18. punktu). Turklāt var

būt tādas situācijas, kad pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

mērķis ir vērsts primāri uz finanšu līdzekļu ietaupīšanu, bet tas

secīgi, palīdzot ietaupīt finanšu līdzekļus, aizsargā sabiedrības

labklājību arī plašākā nozīmē. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

Satversmes 105. pants piešķir likumdevējam rīcības brīvību

noteikt, kādas ir tās sabiedrības vajadzības, kuras nepieciešams

apmierināt, lai sasniegtu īpašus publiskos mērķus (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-12-0103 22.1. punktu).

Apstrīdētās normas mērķis ir atbrīvot valsti, pašvaldību vai

to kapitālsabiedrību no papildu finansiāla sloga, kas neizbēgami

rastos, ja nekustamā īpašuma īpašnieka pamatotas prasības

gadījumā būtu jāpārvieto ceļa vai satiksmes objekts. Proti,

izdevumu segšanas pienākums ar apstrīdēto normu tiek pārlikts no

sabiedrības uz konkrēto nekustamā īpašuma īpašnieku.

Iepriekšminētais attiecas gan uz tādu pamatotu nekustamā īpašuma

īpašnieka prasību, kas radusies subjektīvas vēlmes rezultātā, gan

tādu pamatotu prasību, kas balstīta objektīvā nepieciešamībā.

Abos gadījumos ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas izmaksu

segšanas pienākuma uzlikšana nekustamā īpašuma īpašniekam

nodrošina to, ka valstij, pašvaldībai vai to kapitālsabiedrībai

netiek radīti papildu izdevumi.

Turklāt apstrīdētā norma secīgi nodrošina to, ka gadījumos,

kad rodas pamatota prasība pārvietot ceļa vai satiksmes objektu,

bet valsts, pašvaldības vai to kapitālsabiedrības finanšu

līdzekļi ir ierobežoti, netiek ietekmēta nedz ceļu pieejamība,

nedz drošība uz tiem, nedz sabiedrībai nozīmīgu pakalpojumu

nepārtrauktība. Piemēram, apstrīdētā norma nodrošina to, ka

sabiedrībai ir pieejami citstarp sabiedriskā transporta

pakalpojumi, jo publiskie līdzekļi, kas šos pakalpojumus

nodrošina, netiek novirzīti nekustamā īpašuma īpašnieka

individuālas ieceres realizēšanai. Tāpat arī citi ceļa vai

satiksmes objekti, kas nav saistīti ar sabiedriskā transporta

pakalpojumu nodrošināšanu, kalpo kopējām sabiedrības interesēm.

Piemēram, citai personai piederošā nekustamajā īpašumā var būt

izvietotas apgaismojuma līnijas, ceļa zīmes, luksofori. Arī šādi

ceļa vai satiksmes objekti ir izvietoti ar mērķi labiekārtot

apkārtējo vidi, citstarp padarot ceļus pieejamākus, drošākus un

ērtāk izmantojamus. Šie mērķi var tikt sasniegti tikai tad, ja

valstij, pašvaldībai vai to kapitālsabiedrībai ir pieejami

nepieciešamie finanšu līdzekļi.

Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir

noregulējis tiesiskās attiecības nolūkā atbilstoši izmantot

sabiedrības (publiskos) finanšu līdzekļus, kas secīgi nodrošina

sabiedrībai nozīmīgu funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir

sabiedrības labklājības aizsardzība.