18. pants

Lai noskaidrotu, vai pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2017-21-01 15. punktu).

Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas

procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam

(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 15. punktu).

18.1. Saeima apstrīdēto normu pieņēma ar

2014. gada 30. oktobra likumu "Grozījumi Ceļu

satiksmes likumā".

Priekšlikumu papildināt Ceļu satiksmes likumu ar apstrīdēto

normu atbildīgajai komisijai pirms likumprojekta otrā lasījuma

iesniedza Saeimas deputāts Gaidis Bērziņš. Anotācijā, kas

pievienota minētajam priekšlikumam, bija norādīts, ka, atjaunojot

īpašuma tiesības pēc Latvijas Republikas neatkarības

atjaunošanas, jautājums par nekustamā īpašuma īpašnieka

tiesiskajām attiecībām ar ceļa vai satiksmes objekta valdītāju

netika noregulēts (sk. lietas materiālu

2. sēj. 10.-11. lp.). Situācija, kas

izveidojās pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, un

normatīvā regulējuma trūkums kā pamats apstrīdētās normas

iekļaušanai Ceļu satiksmes likumā tika norādīti arī Saeimas

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

komisijas sēdē (sk. 11. Saeimas Tautsaimniecības,

agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2014. gada

8. oktobra sēdes audioierakstu lietas materiālu

2. sēj.).

Priekšlikums tika izskatīts un atbalstīts Saeimas

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

komisijas 2014. gada 8. oktobra sēdē un Saeimas

2014. gada 16. oktobra sēdē otrajā lasījumā

(sk. lietas materiālu

1. sēj. 145. lp. un

2. sēj. 65. lp.). Likumprojekts trešajā

lasījumā tika pieņemts 2014. gada 30. oktobrī. Likums

tika izsludināts 2014. gada 15. novembrī un publicēts

oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 228.

Likums stājās spēkā 2014. gada 29. novembrī.

18.2. Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus pret

apstrīdētās normas pieņemšanas un izsludināšanas kārtību, un arī

Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir

pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī

noteiktajā kārtībā. Lietas dalībnieki neapšauba arī to, ka

apstrīdētā norma ir formulēta pietiekami skaidri.

Atsevišķas pieaicinātās personas gan apšauba apstrīdētās

normas skaidrību (sk. Tieslietu ministrijas viedokli lietas

materiālu 3. sēj. 151. lp. un

Dr. iur. Jāņa Rozenfelda viedokli lietas materiālu

3. sēj. 83. lp.). Satversmes tiesa ir

norādījusi: tas vien, ka tiesību normas jēgas noskaidrošanai

nepieciešams šo normu interpretēt, pats par sevi vēl nenoved pie

tiesību normas neatbilstības Satversmei (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01

18.1. punktu). Tieši pretēji - Satversmei atbilstoša

tiesību normas piemērošana vienmēr ietver šīs normas

interpretāciju, tostarp gramatiskās, vēsturiskās, sistēmiskās un

teleoloģiskās iztulkošanas metodes, un citu juridisko metožu

izmantošanu (sal. sk. Satversmes tiesas

2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-16-01 17. punktu). Turklāt tiesību norma

var būt pietiekami skaidra un paredzama arī tad, ja personai šīs

normas tvēruma noskaidrošanai nepieciešama atbilstoša juridiskā

palīdzība (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103

18.1. punktu).

Ņemot vērā iepriekšminēto, nekustamā īpašuma īpašnieks no

apstrīdētās normas var izprast pienākumu, kas tam radīsies, ja

pēc viņa pamatotas prasības būs nepieciešams pārvietot ceļa vai

satiksmes objektu. Proti, ir skaidrs, ka tādā gadījumā

pārvietošana notiks tikai par nekustamā īpašuma īpašnieka

līdzekļiem.

18.3. Kā tas izriet no Satversmes tiesas judikatūras,

likumdevēju saista labas likumdošanas princips, kura

konkretizācijas elementi citstarp dod iespēju saprast, kāpēc

likumdevējs noteicis konkrētu pamattiesību ierobežojumu un kādu

apsvērumu dēļ šāds ierobežojums demokrātiskā tiesiskā valstī ir

pieļaujams (sk. Satversmes tiesas 2021. gada

27. maija sprieduma lietā Nr. 2020-49-01

24.2. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja, Saeima, kā arī pieaicinātās personas

nav izteikušas tādus iebildumus pret apstrīdētās normas

pieņemšanas procesu, kas varētu norādīt uz labas likumdošanas

principa neievērošanu. Arī Satversmes tiesa, ņemot vērā lietas

materiālus, apstrīdētās normas pieņemšanas procesā būtiskus

pārkāpumus nav konstatējusi.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu.