22. pants

Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja

nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus

izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2017-18-01 21.3.2. punktu).

Turklāt Satversmes tiesa ir atzinusi, ka saudzējošāks

līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē un

kurš no valsts un sabiedrības neprasa nesamērīgi lielu

ieguldījumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2021. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2020-36-01 19.3.3. punktu). Satversmes tiesas

kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi,

kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01

19. punktu).

Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, alternatīvs līdzeklis

būtu tāds, ka publiskā persona pati (tostarp arī persona, kura ir

konkrētās sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanai

nepieciešamās ceļu inženierbūves īpašnieks, valdītājs vai

lietotājs) uzņemtos segt izdevumus par ceļu inženierbūves

pārvietošanu tad, ja nekustamā īpašuma nojaukšanas gadījumā tiktu

apdraudēta šīs ceļu inženierbūves ekspluatācija un drošība

(sk. lietas materiālu 1. sēj.

11.-12. lp.). Turpretim Saeima pauž uzskatu, ka

Pieteikuma iesniedzējas norādīto alternatīvu nevar uzskatīt par

saudzējošāku leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli, proti, valstij

nav pienākuma meklēt tādu līdzekli, kas prasītu nesamērīgi lielu

ieguldījumu no valsts un sabiedrības. Turklāt ceļa vai satiksmes

objektu īpašnieks, valdītājs vai lietotājs jau esot sedzis šo

objektu pirmreizējās ierīkošanas vai izbūves izmaksas

(sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu

1. sēj. 70.-71. lp.).

Alternatīvas apstrīdētajā normā ietvertajam nekustamā īpašuma

īpašnieka pienākumam pilnībā segt ceļa vai satiksmes objekta

pārvietošanas izmaksas ir jāskata kopsakarā ar apstrīdētās normas

leģitīmo mērķi - sabiedrības labklājības aizsardzība - tādā

aspektā, ka apstrīdētā norma ļauj ietaupīt finanšu līdzekļus.

Tādējādi tā nodrošina to, ka sabiedriskā transporta pakalpojumi

vai citas funkcijas, kuru realizēšanai ceļa vai satiksmes objekti

ir izvietoti citas personas nekustamajā īpašumā, var tikt

pildītas nepārtraukti, neatkarīgi no nekustamā īpašuma īpašnieka

rīcības, turklāt ļaujot ietaupītos finanšu līdzekļus izmantot

citu sabiedrībai nozīmīgu mērķu sasniegšanai. Ja apstrīdētajā

normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma nebūtu, tad vismaz daļa

valsts, pašvaldības vai konkrēto funkciju veicošās

kapitālsabiedrības finanšu līdzekļu būtu jānovirza ceļa vai

satiksmes objektu pārvietošanas izmaksu segšanai.

Saskaņā ar SIA "Rīgas satiksme" rīcībā esošo

informāciju Rīgā pašlaik sabiedriskā transporta vajadzībām tiek

ekspluatētas apmēram 18 000 atsaites un 7875

elektrotransporta kontakttīklu balsti (sk. lietas materiālu

3. sēj. 107. lp.). Daļa no šīm atsaitēm ir

piestiprinātas pie citu personu īpašumā esošo ēku fasādēm, bet

kontakttīklu balsti atrodas uz citu īpašnieku zemes. Tomēr

minētais atsaišu un kontakttīklu balstu skaits ir kopējais Rīgā

pašlaik ekspluatēto šāda veida objektu skaits. Tātad ne visas

atsaites un kontakttīklu balsti ir izvietoti citai personai

piederošā nekustamā īpašumā. Jāņem vērā, ka ceļu inženierbūves,

kas saistītas ar sabiedriskā transporta pakalpojumu

nodrošināšanu, ir tikai daļa no objektiem, kas aptverti ar

apstrīdēto normu. Kā jau tika minēts, šādi objekti ir arī,

piemēram, ceļu sakaru un apgaismojuma līnijas, ceļa zīmes un

citi.

Tātad to ceļa vai satiksmes objektu skaits, uz kuriem attiecas

apstrīdētā norma, ir pietiekami liels. Sedzot daļu no to

pārvietošanas izmaksām, varētu tikt iztērēti finanšu līdzekļi, un

tas likumsakarīgi atstātu ietekmi uz sabiedriskajiem

pakalpojumiem un liktu to nodrošinātājam, piemēram, apgaismojuma

tīklu apsaimniekotājam, meklēt veidus, kā nodrošināt publisko

funkciju veikšanu.

Apstrīdētā norma ir uzskatāma par speciālo regulējumu, kas

attiecas uz īpašuma tiesību aprobežojumiem par labu trešajām

personām, iepretim vispārīgajam regulējumam, kas ietverts

Civillikumā, kurā paredzēti īpašuma tiesību aprobežojumi. Saeima

ir norādījusi, ka likumdevējs izveidojis tādu saskanīgu normatīvo

aktu sistēmu, kurā ir paredzami un vienveidīgi noregulēti

nekustamā īpašuma īpašnieka pienākumi attiecībā uz tā īpašumā

izvietoto infrastruktūru, kas nodrošina valsts un pašvaldību

funkciju īstenošanu, kā arī sabiedrības vajadzību apmierināšanu

(sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu

1. sēj. 71. lp.). Enerģētikas likuma

23. panta otrā daļa, Elektronisko sakaru likuma

18. panta ceturtā daļa, kā arī Aizsargjoslu likuma

61. panta otrā daļa liecinot par vienveidīgi noregulētām

tiesiskajām attiecībām.

Tomēr jāņem vērā, ka Aizsargjoslu likuma 35. panta sestā

daļa, kas paredz vispārīgos aprobežojumus aizsargjoslās,

atšķirībā no apstrīdētās normas nosaka: juridiskās un fiziskās

personas, veicot aizsargjoslās darbus, kuru dēļ ir nepieciešams

objektus aizsargāt no bojājumiem, pārbūvēt vai pārvietot,

aizsardzības, pārbūves vai pārvietošanas darbus veic pēc

saskaņošanas ar attiecīgā objekta īpašnieku vai valdītāju. Ar

minētajām darbībām saistītās izmaksas sedz attiecīgā juridiskā

vai fiziskā persona vai - pēc savstarpējas vienošanās - objekta

īpašnieks vai valdītājs. Tātad Aizsargjoslu likuma 35. panta

sestā daļa paredz vismaz iespēju situācijā, kad abas puses tam

piekrīt, vienoties par pārvietošanas izmaksu segšanas modeļa

maiņu. Arī šī norma neatstāj daudz iespēju nekustamā īpašuma

īpašniekam panākt sev vēlamu rezultātu, jo primāri pienākums segt

pārvietošanas izdevumus tāpat gulstas uz nekustamā īpašuma

īpašnieku. Tomēr tā atšķirībā no apstrīdētās normas dod objekta

īpašniekam vai valdītājam iespēju izsvērt katru konkrēto

situāciju un, redzot, ka atbilstošāks risinājums būtu pašam

uzņemties izdevumu segšanu, vienoties par izdevumu sedzēja maiņu.

Proti, Aizsargjoslu likuma 35. panta sestā daļa vismaz

atstāj pusēm iespēju savstarpēji vienoties par izdevumu segšanas

modeli, tai skaitā arī par dalītu izdevumu segšanu. Tāda pati

iespēja ir paredzēta arī Elektronisko sakaru likuma

18. panta ceturtajā daļā.

Lai gan Saeima norāda, ka apstrīdētajai normai pēc satura

līdzīga norma ir atrodama Enerģētikas likumā, tomēr, kā uzsver

Tieslietu ministrija, Aizsargjoslu likuma un Enerģētikas likuma

kontekstā parasti būs runa par objektiem, kas ir būves, kurām

jābūt ierakstītām vismaz kadastra informācijas sistēmā un kuru

lietotājs ir identificējams. Turpretī attiecībā uz apstrīdētajā

normā minētajiem objektiem nav spēkā prasība par to ierakstīšanu

kādā reģistrā, kā arī nepastāv sistēma, kuras ietvaros šo objektu

valdītājiem būtu pienākums rīkoties tādā veidā, lai panāktu šo

objektu uzskaiti vai kā citādi tiesiski nostiprināt stāvokli

sakarā ar objekta atrašanos citas personas nekustamajā īpašumā

(sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu

1. sēj. 71. lp. un Tieslietu ministrijas viedokli

lietas materiālu 3. sēj. 151.-153. lp.).

Satversmes tiesa nekonstatē, ka tiesiskās attiecības šajā

jautājumā, kas saistīts ar nekustamā īpašuma īpašnieka

pienākumiem attiecībā uz tā īpašumā izvietoto infrastruktūru,

kura nodrošina valsts un pašvaldību funkciju īstenošanu, kā arī

sabiedrības vajadzību apmierināšanu, būtu noregulētas vienveidīgi

un ka būtu izveidota saskaņota sistēma.

Gan Aizsargjoslu likuma 35. panta sestā daļa, gan

Elektronisko sakaru likuma 18. panta ceturtā daļa norāda uz

to, ka pastāv alternatīvas iespējas, kā rīkoties situācijās, kad

nepieciešams objektus pārvietot. Tādējādi nevar uzskatīt, ka

apstrīdētajā normā ietvertais pienākums, kas visos gadījumos liek

pārvietošanas izmaksas segt nekustamā īpašuma īpašniekam, ir

vienīgais un atbilstošākais šādu tiesisko attiecību risināšanas

veids. Tādas alternatīvas kā, piemēram, apstrīdētajā normā

paredzētā pienākuma pilnīga pārnešana uz ceļa vai satiksmes

objekta īpašnieku, valdītāju vai lietotāju vai izmaksu segšanas

pienākuma daļēja pārnešana, izvērtējot katras konkrētās

situācijas apstākļus, vai iespēja vienoties par izmaksu segšanas

sadali personas tiesības nenoliedzami ierobežotu mazāk. Arī

tiesībsargs norāda, ka pastāv vismaz viens alternatīvs

risinājums, kas radītu mazāku personas tiesību ierobežojumu un

pirmšķietami neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts un

sabiedrības, - iespēja pusēm vienoties par izmaksu sadalījumu

(sk. tiesībsarga viedokli lietas materiālu

3. sēj. 100. lp.).

Kaut arī Satversmes tiesa konstatē, ka pastāv citi risinājumi,

kuri indivīda pamattiesības ierobežotu mazāk, un viens no tiem

jau paredzēts normatīvajos tiesību aktos - Aizsargjoslu likumā un

Elektronisko sakaru likumā -, tā atzīst, ka minētie risinājumi

jebkurā gadījumā varētu ietekmēt publisku funkciju veikšanai

nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru. Tātad to rezultātā varētu

tikt ietekmēta sabiedriskā transporta pakalpojumu un citu

sabiedrībai nozīmīgu funkciju veikšana, kā arī kopējā ceļu

pieejamība un drošība uz ceļiem. Tādējādi nevar uzskatīt, ka citi

risinājumi sasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē kā

apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums. Proti, pārvietošanas

izmaksu segšanas modeļa maiņa nepalīdzētu novērst izdevumu

rašanos valstij, pašvaldībai vai konkrētās funkcijas veikšanai

izveidotai kapitālsabiedrībai. Vismaz daļa līdzekļu, kas saistīti

ar publisku funkciju veikšanu, tāpat tiktu novirzīti tam, lai

segtu izmaksas, kas rodas, pārvietojot ceļa vai satiksmes objektu

nekustamā īpašuma īpašnieka pamatotas prasības rezultātā.

Tādējādi šie citi risinājumi neveicinātu sabiedrības labklājības

aizsardzību un to, ka netiek tērēti līdzekļi, kas nepieciešami

publisku funkciju veikšanai.

Līdz ar to nepastāv citi līdzekļi,

ar kuriem apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.