23. pants

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

samērīguma principam, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās

intereses un tas, kurai no šīm interesēm un tiesībām būtu

piešķirama prioritāte (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 15. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma nesamērīgi

ierobežo nekustamā īpašuma īpašnieka tiesības vairāku iemeslu

dēļ. Pirmkārt, personai jau tā nākoties respektēt apstākli, ka

tās īpašumā atrodas ceļa vai satiksmes objekts, un, lemjot par

sava nekustamā īpašuma attīstību, rēķināties ar šo objektu, un šī

nasta uz personu gultos pat tad, ja apstrīdētās normas nebūtu.

Otrkārt, tādas papildu nastas uzlikšana, kas izpaužas finansiāla

sloga veidā, nevarot tikt uzskatīta par taisnīgu risinājumu, jo

tādējādi uz personas pleciem tiekot pārlikts pienākums nodrošināt

sabiedrībai nozīmīgu pakalpojumu sniegšanai nepieciešamo

infrastruktūru. Treškārt, apstrīdētajā normā ietverto un līdzīgu

papildu ierobežojumu noteikšana pati par sevi nevarot būt vērsta

tikai uz to, lai attiecīgā objekta ekspluatācija ļautu ietaupīt

valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļus un tiktu nodrošināta

tāda publiska uzdevuma izpilde, kura finansēšana pēc būtības ir

publiskās personas pienākums. Šāda ierobežojuma noteikšanai

vajadzētu būt saistītai ar citu mērķu sasniegšanu, bet tādi

konkrētajā situācijā neesot konstatējami.

Turpretim, pēc Saeimas ieskata, nebūtu pieļaujams tas, ka ceļa

vai satiksmes objekta īpašniekam, valdītājam vai lietotājam

jebkurā mirklī būtu jāparedz attiecīga apmēra finanšu līdzekļi

jau ierīkotas un veiksmīgi funkcionējošas infrastruktūras

pārbūvei, īpaši ņemot vērā to, ka objekta pārvietošanas

nepieciešamība izriet tieši no nekustamā īpašuma īpašnieka vēlmes

veikt izmaiņas savā nekustamajā īpašumā.

23.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka īpašumam ir

raksturīga sociālā funkcija, kuras mērķis ir panākt taisnīgu

līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un indivīda pamattiesībām

(sk. Satversmes tiesas 2014. gada 7. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 20. punktu). Arī

Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā ir norādījusi uz

īpašuma sociālo funkciju. Proti, tā skaidrojusi, ka īpašums, arī

privātpersonai piederošs, pilda sociālo funkciju, kurai, ņemot

vērā konkrētos apstākļus, ir jāpievērš uzmanība, kad tiek vērtēts

tas, vai ir sasniegts taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības

interesēm un indivīda pamattiesībām (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 29. marta sprieduma

lietā "Potomska and Potomski v. Poland", pieteikums

Nr. 33949/05, 67. punktu).

Jau no citām tiesību normām, tai skaitā Ceļu satiksmes likuma

7.1 panta pirmās, otrās un trešās daļas, izriet

nekustamā īpašuma īpašniekam saistoši pienākumi, piemēram,

pienākums ceļa vai satiksmes objektu nebojāt, patvaļīgi nenoņemt

un nepārveidot. Ar apstrīdēto normu papildus šiem pienākumiem ir

radīts pienākums segt ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas

izmaksas. Tādējādi nekustamais īpašums - arī bez apstrīdētās

normas - jau pilda noteiktu sociālo funkciju, proti, kalpo tādu

objektu izvietošanai, kas ir nozīmīgi ceļu infrastruktūrai un

sabiedrībai nozīmīgu funkciju veikšanai vai pakalpojumu

sniegšanai. Apstrīdētā norma nosaka finansiāla rakstura

pienākumu, kas personai ir jāpilda, ja tā vēlas rīkoties ar savu

nekustamo īpašumu tādā veidā, kas var ietekmēt ceļa vai satiksmes

objekta turpmāko ekspluatāciju. Tomēr minētais pienākums rodas

tikai tad, ja persona, rīkojoties ar savu nekustamo īpašumu,

nonāk tādā situācijā, kad tiek skarti jau funkcionējoši ceļa vai

satiksmes objekti, proti, tikai tad, ja tiek izjaukta pastāvošā

situācija un nekustamā īpašuma īpašnieks izlemj konkrētā veidā

rīkoties ar savu nekustamo īpašumu, kurš citstarp pilda savu

sociālo funkciju un kalpo noteiktu sabiedrībai nepieciešamu

funkciju veikšanai vai pakalpojumu sniegšanai.

23.2. Apstrīdētā norma par priekšnoteikumu pienākumam

segt pārvietošanas izmaksas paredz pamatotu nekustamā īpašuma

īpašnieka prasību pārvietot ceļa vai satiksmes objektu. Minētā

prasība var rasties dažādos gadījumos. Apstrīdētās normas

kontekstā ir svarīgi konstatēt, kāda iemesla dēļ ceļa vai

satiksmes objekts tiek pārvietots. Jau tika secināts, ka var būt

tāda pamatota prasība, kas izriet no nekustamā īpašuma īpašnieka

subjektīvajām vēlmēm, un tāda pamatota prasība, kas radusies

objektīvas nepieciešamības dēļ. Izšķiršanās par to, vai prasība

par ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanu ir pamatota un vai tā

ir balstīta nekustamā īpašuma īpašnieka subjektīvajās vēlmēs vai

objektīvā nepieciešamībā, jebkurā gadījumā ir tiesību normas

piemērotāja ziņā.

Satversmes tiesa secina, ka gadījumos, kad nepastāv objektīva

nepieciešamība ceļa vai satiksmes objektu pārvietot, bet

pārvietošana ir saistīta tikai ar nekustamā īpašuma īpašnieka

subjektīvajām vēlmēm, potenciālo izdevumu finansēšana nekustamā

īpašuma īpašniekam vēlamajā apmērā uz visas sabiedrības rēķina

nebūtu pieļaujama. Piemēram, ja nekustamā īpašuma īpašnieks vēlas

panākt ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanu tikai tādēļ, lai

celtu sava nekustamā īpašuma vērtību vai baudītu kādas citas

īpašas priekšrocības, tad šādā situācijā tam pašam būtu jāuzņemas

pārvietošanas izmaksu segšana, jo tās ir atkarīgas no paša

nekustamā īpašnieka iniciatīvas, proti, ieviest pārmaiņas savā

nekustamajā īpašumā.

Tomēr ne vienmēr ceļa vai satiksmes objekta pārvietošana un

attiecīgi arī izdevumi būs atkarīgi tieši no nekustamā īpašuma

īpašnieka iniciatīvas. Kaut gan tehniski pirmais šo procesu

vienmēr uzsāks nekustamā īpašuma īpašnieks, mēdz būt arī tādas

situācijas, kad nekustamā īpašuma īpašniekam nav nekādu iespēju

rīkoties citādā veidā, lai izpildītu normatīvo aktu prasības un

turklāt vēl neskartu ceļa vai satiksmes objektu. Šāda situācija

ir konstatējama tad, kad pamatota prasība par ceļa vai satiksmes

objekta pārvietošanu ir balstīta objektīvā nepieciešamībā un nav

atkarīga no nekustamā īpašuma īpašnieka subjektīvajām vēlmēm. Kā

piemēru tam var minēt gadījumu, kad nekustamajā īpašumā esošā

būve laika gaitā ir zaudējusi tās sākotnējās fizikālās īpašības

un rezultātā var sabrukt, var tikt atzīta par graustu vai citu

objektīvu iemeslu dēļ ir nepieciešams veikt noteikta veida

darbības, piemēram, tādas kā būves nojaukšana, pārbūve,

restaurācija vai atjaunošana. Likuma "Par nekustamā īpašuma

nodokli" 3. panta 1.4 daļa paredz

regulējumu, kas mudina nekustamā īpašuma īpašnieku veikt

noteiktas darbības, lai uzlabotu sava īpašuma stāvokli. Šī norma

noteic, ka vidi degradējošu, sagruvušu vai cilvēku drošību

apdraudošu būvi apliek ar nekustamā īpašuma nodokļa likmi triju

procentu apmērā, ja to noteikusi pašvaldība savos saistošajos

noteikumos. Būvniecības likuma 9. pants noteic, ka būve ir

ekspluatējama atbilstoši tās lietošanas veidam, turklāt tā, lai

nodrošinātu tās atbilstību šādām būtiskām prasībām: mehāniskā

stiprība un stabilitāte, ugunsdrošība, vides aizsardzība un

higiēna, tai skaitā nekaitīgums, lietošanas drošība un vides

pieejamība, akustika (aizsardzība pret trokšņiem),

energoefektivitāte, ilgtspējīga dabas resursu izmantošana.

Konstatējot būves bīstamību, būvvalde vai Būvniecības valsts

kontroles birojs saskaņā ar Būvniecības likuma 21. panta

septītās daļas 2. punktu var uzdot konstatēto bīstamību

novērst, bet, piemēram, saskaņā ar tā paša likuma 21. panta

septītās daļas 3. punktu var pieņemt lēmumu, ka būves

ekspluatācija ir aizliegta līdz bīstamības novēršanai. Par šā

aizlieguma pārkāpumu var iestāties kriminālatbildība saskaņā ar

Krimināllikuma 239.1 pantu. Tāpat, konstatējot

ekspluatācijā pieņemtas būves nedrošumu, kompetentā institūcija

saskaņā ar Būvniecības likuma 21. panta astoto daļu var

pieņemt lēmumu par administratīvā soda noteikšanu. Tādējādi no

citiem normatīvajiem aktiem var izrietēt nekustamā īpašuma

īpašnieka pienākums rīkoties ar savu īpašumu tā, lai neapdraudētu

citus un viņam pašam neiestātos juridiska atbildība, un tādā

veidā izvairīties no viņam nelabvēlīgām sekām.

Ierīkojot vai izbūvējot ceļa vai satiksmes objektu, ir

izdarīta izvēle par labu konkrētam tehniskajam risinājumam. Tomēr

ceļa vai satiksmes objekta īpašniekam, valdītājam vai lietotājam

arī ir jārēķinās ar apstākļu maiņu, piemēram, ar to, ka tuvumā

esošās būves nav mūžīgas un var nolietoties. Šādā situācijā nav

pamatoti imperatīvi, bez iespējām vienoties par citu risinājumu,

visu atbildību par to izmaksu segšanu, kuras rodas ceļa vai

satiksmes objekta pārvietošanas rezultātā, uzlikt nekustamā

īpašuma īpašniekam, uz kuru jau tā gulstas citi ar konkrēto

objektu saistīti pienākumi. Tas var novest pie tādas situācijas,

ka personai, lai tā izpildītu normatīvo aktu prasības, kas

attiecas uz tās īpašumu, būtu jāuzņemas papildu finansiālais

slogs visas sabiedrības vai kādas citas personas vietā.

Tāpat ir iespējami vēl arī citi gadījumi un situācijas, kad

nekustamā īpašuma īpašniekam objektīvi nepieciešams veikt

izmaiņas savā nekustamajā īpašumā un tādēļ ir nepieciešams

pārvietot ceļa vai satiksmes objektu.

Apstrīdētā norma ne tikai liedz vērtēt iemeslu, kāpēc

nekustamā īpašuma īpašnieks ir izvirzījis pamatotu prasību par

ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanu, bet neļauj vērtēt arī

citus apstākļus. Apstrīdētajā normā ietvertais pienākums segt

ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas izmaksas gulstas uz

ikvienu nekustamā īpašuma īpašnieku neatkarīgi no tā, vai

konkrētais īpašnieks ir fiziskā vai juridiskā persona, neatkarīgi

no šīs personas finansiālā stāvokļa, nekustamā īpašuma veida un

citiem apstākļiem. Apstrīdētā norma neļauj ņemt vērā arī

pārvietošanas izmaksu apmēru. Turklāt apstrīdētā norma neparedz

nekādus kritērijus vai limitus nekustamā īpašuma īpašnieka

pienākumam segt izdevumus, kas saistīti ar ceļa vai satiksmes

objekta pārvietošanu (sk. Dr. iur. Jāņa

Rozenfelda viedokli lietas materiālu

3. sēj. 88. lp.). Ceļa vai satiksmes objekti,

kas citstarp saistīti ar sabiedriskā transporta pakalpojumu

nodrošināšanu, var būt dažādi, un tātad arī to pārvietošanas

izmaksas var krasi atšķirties. Apstrīdētajā normā ietvertā

ierobežojuma nesamērīgumu vēl jo vairāk raksturo situācijas, kad

nekustamā īpašuma īpašniekam nav finansiālo līdzekļu, kas

nepieciešami, lai segtu pārvietošanas izmaksas. Tādā gadījumā

nekustamā īpašuma īpašniekam vēl jo vairāk tiek liegtas tiesības

rīkoties ar savu nekustamo īpašumu pilnvērtīgi un pēc saviem

ieskatiem.

Tāpat nav pamatots Saeimas apsvērums par to, ka finansiāla

rakstura pienākuma uzlikšana valstij vai pašvaldībai nebūtu

pieļaujama, jo šādas situācijas rodas tādēļ, ka persona nespēj

uzturēt savu īpašumu pienācīgā stāvoklī (sk. Saeimas atbildes

rakstu lietas materiālu 1. sēj. 72. lp.). Lai gan

saskaņā ar Būvniecības likuma 21. panta ceturto daļu būves

īpašnieks nodrošina būves un tās elementu uzturēšanu

ekspluatācijas laikā, lai tā atbilstu Būvniecības likuma

9. pantā noteiktajām prasībām, nevar uzskatīt, ka visos

gadījumos būves īpašnieks būs tas, kas novedis būvi tādā

stāvoklī, ka to nepieciešams, piemēram, nojaukt, pārbūvēt,

restaurēt vai atjaunot. Ir iespējamas vairākas situācijas, kad

būves īpašnieks nebūt nav tas, kura darbība vai bezdarbība ir

novedusi pie tā, ka būve vairs nav tādā tehniskajā kārtībā, lai

atbilstu normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Piemēram,

nekustamais īpašums var būt mantots, būve var būt bojāta tādu

apstākļu rezultātā, kurus nekustamā īpašuma īpašnieks nevarēja

paredzēt un ietekmēt, - šai sakarā par piemēru var minēt vētras

radītus postījumus. Tāpat objektīva nepieciešamība var rasties

arī tad, ja pats ceļa vai satiksmes objekts ir atstājis tādu

ietekmi uz blakus esošo būvi, ka ir jāveic noteiktas darbības,

lai radušos situāciju izlabotu.

Objektīva nepieciešamība pārvietot ceļa vai satiksmes objektu

var būt radusies arī nekustamā īpašuma īpašnieka nolaidīgas

rīcības rezultātā, ja viņš nav izturējies pret savu īpašumu ar

pienācīgu rūpību vai ir apzināti novedis to tādā stāvoklī, kas

prasa noteiktas izmaiņas. Tomēr pie samērīgāka un taisnīguma

principam vairāk atbilstoša risinājuma nevar nonākt, uz visām ar

apstrīdēto normu aptvertajām situācijām attiecinot vienādu

tiesisko regulējumu par pārvietošanas izmaksu segšanu.

Likumdevējs, apstrīdētajā normā ietverot imperatīvu pienākumu

un neparedzot iespēju izvērtēt katru konkrēto faktisko situāciju,

bet uz visiem gadījumiem attiecinot vienu tiesisko regulējumu,

atbilstoši kuram visas ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas

izmaksas sedz tikai konkrētā nekustamā īpašuma īpašnieks, nav

līdzsvarojis nekustamā īpašuma īpašnieka un sabiedrības

intereses. Ar šādu tiesisko regulējumu nevar tikt sasniegts katrā

konkrētajā gadījumā taisnīgākais rezultāts. Proti, netiek

sasniegts demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas

galvenais mērķis - taisnīgums (sal. sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā

Nr. 2019-11-01 14. punktu). Turklāt, kā atzinusi

Satversmes tiesa, taisnīgums neietver tikai vienas ieinteresētās

puses interešu pilnīgu apmierināšanu. Ir nepieciešams panākt

taisnīgumu gan attiecībā uz katru indivīdu, gan attiecībā uz

sabiedrību kopumā (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu

daļas 1. punktu). Pienākumi, kas personai uzlikti

sabiedrības interešu nodrošināšanas labad, ir jāsadala līdzīgi

starp šo personu un sabiedrību. Tomēr apstrīdētā norma to

nenodrošina, jo neparedz individuālu situācijas izvērtējumu.

Apstrīdētā norma neļauj ņemt vērā dažādos apstākļus, bet

paredz imperatīvu pienākumu visos gadījumos, kad nekustamā

īpašuma īpašnieks izvirza pamatotu prasību par ceļa vai satiksmes

objekta pārvietošanu. Tādējādi nelabvēlīgās sekas, kas personai

rodas apstrīdētajā normā noteiktā tiesību ierobežojuma dēļ, ir

lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība

kopumā.

Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl

tā neparedz individuālu izvērtējumu gadījumos, kad pastāv

objektīva nepieciešamība pārvietot ceļa vai satiksmes objektu,

neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim

teikumiem.