14. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18
Satversmes tiesa jau vairākkārt savos spriedumos ir
secinājusi, ka tai nav jāizvērtē, ciktāl alternatīvie līdzekļi
būtu vai nebūtu labāk piemēroti situācijas risinājumam (sk.,
piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā
Nr. 2005-16-01 15.8. punktu un 2009. gada 13. februāra sprieduma
lietā Nr. 2008-34-01 22. punktu). Tomēr Satversmes tiesas
kompetencē ietilpst pārbaude, vai, ierobežojot kādas personas
pamattiesības, ir pienācīgi izvērtēts, vai konkrētajā gadījumā
nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personai Satversmē
noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk.
Pieteikumā minēti vairāki alternatīvi risinājumi, ar kuriem
likumdevējs, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, būtu varējis
sasniegt apstrīdētās normas leģitīmo mērķi.
Visupirms Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka likumdevējs būtu
varējis ļaut Latvijas iedzīvotājiem valsts teritorijā izmantot
ceļu satiksmē ārvalstīs reģistrētus vieglos automobiļus,
vienlaikus nosakot viņiem pienākumu saņemt to vadīšanas atļauju
un maksāt attiecīgos nodokļus. Būtībā Pieteikuma iesniedzēja
ierosina Ceļu satiksmes likumā noteikt, ka Latvijas teritorijā
ceļu satiksmē var piedalīties gan Latvijas Republikā pastāvīgi
reģistrēti transportlīdzekļi, gan ārvalstīs pastāvīgi reģistrēti
transportlīdzekļi neatkarīgi no tā, kādas personas tos lieto -
apstrīdētajā normā noteiktās personas vai ārvalstnieki. Taču
minētais risinājums neļautu sasniegt apstrīdētās normas leģitīmo
mērķi tādā pašā kvalitātē, jo neveicinātu ceļu satiksmes drošību.
Ceļu satiksmē varētu pastāvīgi tikt izmantoti transportlīdzekļi,
kuriem Latvijā nav veikta valsts tehniskā apskate. Turklāt nebūtu
atbilstoša tiesiskā mehānisma, kas stimulētu personas reģistrēt
vieglos automobiļus Latvijā, nevis ārvalstīs.
Pieteikuma iesniedzēja arī uzskata, ka likumdevējs varēja
noteikt personām pienākumu, iebraucot ar vieglo automobili
Latvijas teritorijā, nomaksāt noteikta apmēra nodokli vai nodevu
par Latvijas ceļu izmantošanu. Taču nodokļi vai nodevas par ceļu
izmantošanu nav piemērots alternatīvais līdzeklis apstrīdētās
normas mērķu sasniegšanai. Šāda hipotētiska nodokļa ieviešana
neaizsargātu ceļu satiksmes dalībniekus no ārvalstīs reģistrētu,
tehniskajām prasībām neatbilstošu vieglo automobiļu izmantošanas
ceļu satiksmē Latvijā un neaizstātu normatīvajā regulējumā
noteiktos transportlīdzekļu nodokļus.
Tātad ar piedāvātajiem
alternatīvajiem līdzekļiem apstrīdētās normas leģitīmo mērķi nav
iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē.