14. pants

Satversmes tiesa jau vairākkārt savos spriedumos ir

secinājusi, ka tai nav jāizvērtē, ciktāl alternatīvie līdzekļi

būtu vai nebūtu labāk piemēroti situācijas risinājumam (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā

Nr. 2005-16-01 15.8. punktu un 2009. gada 13. februāra sprieduma

lietā Nr. 2008-34-01 22. punktu). Tomēr Satversmes tiesas

kompetencē ietilpst pārbaude, vai, ierobežojot kādas personas

pamattiesības, ir pienācīgi izvērtēts, vai konkrētajā gadījumā

nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personai Satversmē

noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk.

Pieteikumā minēti vairāki alternatīvi risinājumi, ar kuriem

likumdevējs, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, būtu varējis

sasniegt apstrīdētās normas leģitīmo mērķi.

Visupirms Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka likumdevējs būtu

varējis ļaut Latvijas iedzīvotājiem valsts teritorijā izmantot

ceļu satiksmē ārvalstīs reģistrētus vieglos automobiļus,

vienlaikus nosakot viņiem pienākumu saņemt to vadīšanas atļauju

un maksāt attiecīgos nodokļus. Būtībā Pieteikuma iesniedzēja

ierosina Ceļu satiksmes likumā noteikt, ka Latvijas teritorijā

ceļu satiksmē var piedalīties gan Latvijas Republikā pastāvīgi

reģistrēti transportlīdzekļi, gan ārvalstīs pastāvīgi reģistrēti

transportlīdzekļi neatkarīgi no tā, kādas personas tos lieto -

apstrīdētajā normā noteiktās personas vai ārvalstnieki. Taču

minētais risinājums neļautu sasniegt apstrīdētās normas leģitīmo

mērķi tādā pašā kvalitātē, jo neveicinātu ceļu satiksmes drošību.

Ceļu satiksmē varētu pastāvīgi tikt izmantoti transportlīdzekļi,

kuriem Latvijā nav veikta valsts tehniskā apskate. Turklāt nebūtu

atbilstoša tiesiskā mehānisma, kas stimulētu personas reģistrēt

vieglos automobiļus Latvijā, nevis ārvalstīs.

Pieteikuma iesniedzēja arī uzskata, ka likumdevējs varēja

noteikt personām pienākumu, iebraucot ar vieglo automobili

Latvijas teritorijā, nomaksāt noteikta apmēra nodokli vai nodevu

par Latvijas ceļu izmantošanu. Taču nodokļi vai nodevas par ceļu

izmantošanu nav piemērots alternatīvais līdzeklis apstrīdētās

normas mērķu sasniegšanai. Šāda hipotētiska nodokļa ieviešana

neaizsargātu ceļu satiksmes dalībniekus no ārvalstīs reģistrētu,

tehniskajām prasībām neatbilstošu vieglo automobiļu izmantošanas

ceļu satiksmē Latvijā un neaizstātu normatīvajā regulējumā

noteiktos transportlīdzekļu nodokļus.

Tātad ar piedāvātajiem

alternatīvajiem līdzekļiem apstrīdētās normas leģitīmo mērķi nav

iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē.