9. pants

Līdz Likuma spēkā stāšanās dienai tas, cik liela ir

personai piešķirtā invaliditātes pensija kaitējuma atlīdzības

apmērā, bija atkarīgs no profesionālo darbspēju zaudējuma pakāpes

un Valsts statistikas komisijas aprēķinātās mēneša vidējās darba

samaksas valsts un pašvaldību uzņēmumos, iestādēs un

organizācijās strādājošiem par iepriekšējo ceturksni. Jo augstāka

bija profesionālo darbspēju zaudējuma pakāpe, jo lielāka

aprēķinātā invaliditātes pensija.

Apstrīdētā norma paredz, ka pensija tiek pārrēķināta pēc

Likuma pārejas noteikumu 1. punkta otrajā teikumā ietvertās

formulas tikai tām Černobiļas AES avārijas rezultātā cietušajām

personām, kurām pēc Likuma stāšanās spēkā mainās darbspēju

zaudējuma pakāpe (procentos) vai invaliditātes smaguma pakāpe.

Pārrēķinot invaliditātes pensiju kaitējuma atlīdzības apmērā

saskaņā ar šo formulu, tiek ņemta vērā mēneša vidējā bruto darba

samaksa sabiedriskajā sektorā strādājošiem par iepriekšējo

ceturksni. 1999. gada pirmajā ceturksnī mēneša vidējā bruto darba

samaksa sabiedriskajā sektorā strādājošiem bija 144,94 lati

(sk. lietas materiālu 98. lpp.). Kā liecina statistikas

dati, kopš 2001. gada mēneša vidējā bruto darba samaksa

sabiedriskajā sektorā strādājošiem ir būtiski palielinājusies.

Piemēram, 2001. gada pirmajā ceturksnī tā bija 165 lati, 2004.

gada pirmajā ceturksnī - 216 lati, savukārt 2008. gada ceturtajā

ceturksnī vidējā bruto darba samaksa sabiedriskajā sektorā

strādājošiem bija 607 lati. Lai gan mēneša vidējā bruto darba

samaksa sabiedriskajā sektorā strādājošajiem 2009. gada pirmajos

trīs ceturkšņos ir samazinājusies un 2009. gada trešajā ceturksnī

bija 497 lati, salīdzinājumā ar 2001. gada pirmo ceturksni tā

joprojām ir vairāk nekā trīs reizes lielāka (sk. http://data.csb.gov.lv/DATABASE/Iedzsoc/%C4%AAstermi%C5%86a%20statistikas%20dati/Darba%20samaksa/Darba%20samaksa.asp.,

aplūkots 2009. gada 21. decembrī).

Personām, kurām invaliditātes pensija kaitējuma atlīdzības

apmērā ir aprēķināta pirms Likuma stāšanās spēkā un kurām

darbspēju zaudējuma vai invaliditātes smaguma pakāpe kopš tā

laika nav mainījusies, pensijas apmērs joprojām ir saistīts ar

mēneša vidējo bruto darba samaksu pensijas piešķiršanas brīdī.

Savukārt, pārrēķinot pensijas personām, kurām invaliditātes

smaguma vai darbspēju zaudējuma pakāpe pēc Likuma stāšanās spēkā

ir mainījusies, tiek ņemta vērā mēneša vidējā bruto darba samaksa

pensijas pārrēķināšanas brīdī. Kā norādīts iepriekš, mēneša

vidējā bruto darba samaksa sabiedriskajā sektorā strādājošiem pēc

Likuma stāšanās spēkā ir būtiski pieaugusi.

Līdz ar to var veidoties tāda situācija, ka personām, kurām

invaliditātes pensija kaitējuma atlīdzības apmērā ir piešķirta

līdz Likuma spēkā stāšanās brīdim un kuru darbspēju zaudējuma vai

invaliditātes smaguma pakāpe tobrīd bija vienāda, pensijas apmērs

ir atšķirīgs atkarībā no tā, vai darbspēju zaudējuma vai

invaliditātes smaguma pakāpe kopš Likuma stāšanās spēkā ir

mainījusies vai palikusi nemainīga. Piemēram, personai, kurai no

1999. gada 1. septembra darbspēju zaudējums 70 procentu apmērā ir

palicis nemainīgs un ir 2. grupas invaliditāte, invaliditātes

pensija kaitējuma atlīdzības apmērā kopš minētā datuma ir 98,52

lati. Savukārt personai, kurai tāpat ir piešķirta invaliditātes

pensija kaitējuma atlīdzības apmērā un kurai pēc Likuma stāšanās

spēkā darbspēju zaudējuma pakāpe pieaug vai samazinās līdz 70

procentiem, bet invaliditātes smaguma pakāpe pieaug vai samazinās

līdz 2. grupas invaliditātei, minētā pensija tiek pārrēķināta

saskaņā ar Likuma pārejas noteikumu 1. punkta otro teikumu.

Saskaņā ar minēto formulu šī persona pēc pensijas pārrēķināšanas

saņems 152,46 latus (sk. lietas materiālu 97. lpp.).

Tādējādi šīs personas pensija par vairāk nekā 50 procentiem

pārsniegs tās personas pensiju, kurai darbspēju zaudējuma un

invaliditātes smaguma pakāpe nav mainījusies un tāpēc pensija nav

pārrēķināta. Uz šādas situācijas iespējamību ir norādījis gan

Pieteikuma iesniedzējs, gan Tiesībsargs. Arī Saeima atbildes

rakstā nenoliedz, ka šāda situācija var izveidoties, jo Likuma

izstrādes laikā objektīvi nebija iespējams paredzēt, kā pieaugs

mēneša vidējā bruto darba samaksa sabiedriskajā sektorā

strādājošajiem.

Tādējādi apstrīdētā norma paredz

atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos.