Par Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. un 110. pantam

, tajā ietverot apstrīdēto normu, tika grozīts ar

1mērķi bērna drošības interesēs noteikt to personu loku, kuras

2nedrīkst būt par adoptētāju (sk. 2011. gada

38. jūnijā 10. Saeimā iesniegtā likumprojekta

4Nr. 386/Lp10 "Grozījumi Civillikumā"

5anotāciju).

62011. gada 8. jūnijā 10. Saeimā iesniegtā

7likumprojekta Nr. 386/Lp10 "Grozījumi Civillikumā"

8izskatīšana atbilstoši Saeimas kārtības ruļļa 39. panta

9otrajai daļai tika turpināta 11. Saeimā, vērtējot

10likumprojektu Nr. 53/Lp10 "Grozījumi Civillikumā"

11(sk. 11. Saeimas 2011. gada 10. novembra

12sēdes stenogrammu). Apstrīdētās normas redakcija ir

13apspriesta 11. Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada

1422. februāra sēdē. No minētās sēdes audioieraksta izriet, ka

15apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums ir pārņemts

16no Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta, kas noteic,

17kādas personas nedrīkst strādāt konkrētās iestādēs, kurās uzturas

18bērni (sk. 11. Saeimas Juridiskās komisijas

192012. gada 22. februāra sēdes audioierakstu lietas

20materiālos).

21Likumdevējs nepieciešamību noteikt absolūtu aizliegumu

22pamatoja ar to, ka tieši noziedzīgi nodarījumi, kas saistīti ar

23vardarbību vai tās piedraudējumu, esot tādi, kas var radīt īpašu

24risku, kuram bērns nedrīkst tikt pakļauts

25(sk. arī Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu

261. sēj. 28. lp.).

27Līdz ar to likumdevējs ir pamatojis apstrīdētajā normā

28ietvertā absolūtā aizlieguma nepieciešamību.

2923. Nosakot absolūtu aizliegumu, likumdevēja pienākums

30ir izvērtēt, vai šāds aizliegums ir nepieciešams konkrētajā

31apmērā, kā arī izvērtēt šā aizlieguma piemērošanas sekas

32(sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada

3324. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01

3419.2. punktu).

3523.1. Apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais

36aizliegums iegūt adoptētāja statusu attiecas uz ikvienu personu,

37kura ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar

38vardarbību vai tās piedraudējumu. Turklāt šāds aizliegums ir

39noteikts uz mūžu - tas ir spēkā neierobežotu laiku arī pēc

40sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

41Pieaicinātā persona

42Dr. iur. Valentija Liholaja norāda, ka

43Krimināllikuma sevišķajā daļā ir ietverti 60 panti, kuros

44tieši norādīts uz vardarbību vai tās piedraudējumu kā uz

45noziedzīga nodarījuma pamatsastāva vai kvalificēta sastāva pazīmi

46vai arī vardarbību var prezumēt pēc attiecīgā panta dispozīcijas

47satura. Minētie noziedzīgie nodarījumi var apdraudēt dažādas ar

48Krimināllikumu aizsargātas intereses, piemēram, dzīvību,

49veselību, mājokļa neaizskaramību, personisko brīvību,

50dzimumneaizskaramību, tikumību, īpašumu, vispārējo drošību un

51sabiedrisko kārtību, pārvaldes kārtību. Tie var atšķirties arī

52pēc klasifikācijas, kuru, ievērojot Krimināllikuma 7. pantu,

53nosaka atbilstoši personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma

54raksturam un kaitīgumam. Turklāt vardarbība var izpausties ne

55vien kā fizisku sāpju nodarīšana cietušajam, bet arī kā aktīvas

56darbības bez fizisku sāpju nodarīšanas, ierobežojot cietušā

57kustības vai pārvietošanās spēju, viņu sasienot vai izolējot kādā

58slēgtā telpā, turot, pagrūžot, atgrūžot vai kā citādi pielietojot

59fizisko spēku. Vardarbība var izpausties arī kā personas

60apreibināšana vai novešana bezsamaņas (bezpalīdzības) stāvoklī ar

61narkotisko, psihotropo, stipri iedarbīgu vai citu apreibinošo

62vielu palīdzību

63(sk. Dr. iur. Valentijas Liholajas

64viedokli lietas materiālu 2. sēj. 50.-57. lp.).

65Likumdevējs ir tiesīgs, ievērojot vispārējos tiesību principus

66un citas Satversmes normas, kā arī starptautiskās un Eiropas

67Savienības tiesības, uz noteiktām sabiedrības grupām attiecināt

68īpašu tiesisko regulējumu. Proti, likumdevējs, izvērtējot visus

69konkrētās tiesību jomas apstākļus, var noteikt tādu tiesisko

70regulējumu, kas nenodrošina absolūtu individualizāciju un vienādā

71mērā ir attiecināms uz objektīvi salīdzināmiem, kaut arī

72atšķirīgiem gadījumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas

732011. gada 20. maija sprieduma lietā

74Nr. 2010-70-01 19. punktu). Tomēr, nosakot

75apstrīdētajā normā ietverto absolūto aizliegumu, kura pamatā ir

76plašs noziedzīgu nodarījumu loks un kurš nav ierobežots laikā,

77likumdevējam bija pienākums izvērtēt šāda aizlieguma apjomu un

78piemērošanas sekas.

79Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka tiesiskajās attiecībās,

80kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras

81ir viņa tiesības un vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro,

82lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās

83intereses iespējami labākajā veidā. Turklāt bērna tiesības un

84likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums

85jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var

86būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu.

87Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un

88attaisnojuma nav pieļaujama (sk. Satversmes tiesas

892019. gada 16. maija sprieduma lietā

90Nr. 2018-21-01 16.2. punktu).

91Lai arī apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums

92visupirms attiecas uz personu, kura pretendē uz adoptētāja

93statusu, tas tieši skar arī bērna, proti, potenciālā adoptējamā,

94intereses. Atbilstoši Bērna tiesību konvencijas 21. pantam

95valstij ir pienākums nodrošināt to, ka bērna intereses adopcijas

96procesā ir galvenais apsvērums. Tādējādi likumdevējam, izvērtējot

97šā absolūtā aizlieguma būtību, bija pienākums izvērtēt un pamatot

98arī to, ka ikvienai personai, kura sodīta par noziedzīgu

99nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu,

100noteikts beztermiņa aizliegums kļūt par adoptētāju visos

101gadījumos atbilst bērna vislabākajām interesēm.

102Izstrādājot tiesisko regulējumu, kas skar bērnu, likumdevējam

103ir pienākums izvērtēt tā ietekmi uz skarto bērnu tiesībām un

104skaidri norādīt, ka tas atbilst bērna vislabākajām interesēm.

105Šajā aspektā likumdevējam ir jāpamato, ka bērna vislabākās

106intereses ir ņemtas vērā. Proti, likumdevējam jānorāda:

1071) kas konkrētā tiesiskā regulējuma izstrādes procesā ir

108uzskatīts par bērna vislabākajām interesēm;

1092) uz kādiem kritērijiem attiecīgais bērna interešu

110novērtējums ir balstīts;

1113) kā bērna vislabākās intereses ir svērtas attiecībā pret

112citiem apsvērumiem [sk.: UN Committee on the

113Rights of the Child (CRC), General comment No. 14 (2013) on

114the right of the child to have his or her best interests taken as

115a primary consideration (art. 3, para. 1),

11629 May 2013, CRC /C/GC/14, para. 6c].

117No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem un Saeimas

118atbildes raksta izriet, ka Saeima, pieņemot apstrīdēto normu, ir

119uzskatījusi, ka potenciālo adoptējamo vislabākās intereses ir

120aizsardzība no vardarbības.

121Arī Satversmes tiesa atzīst, ka atbilstoši Bērna tiesību

122konvencijas 19. panta pirmajai daļai valstij ir pienākums

123aizsargāt ikvienu bērnu no vardarbības un apstrīdētajā normā

124ietvertais absolūtais aizliegums ir vērsts uz šā pienākuma

125izpildi. Vienlaikus valstij, cik vien tas iespējams, jānodrošina,

126ka bērns uzaug ģimeniskā vidē (sk. Satversmes tiesas

1272019. gada 16. maija sprieduma lietā

128Nr. 2018-21-01 16.2. punktu). Turklāt, lai būtu

129nodrošināta bērna vislabāko interešu ievērošana, šai ģimenei

130atbilstoši Satversmes 110. pantam ir nepieciešama valsts

131juridiska, ekonomiska un sociāla aizsardzība. Gan bērna tiesības

132uz aizsardzību no vardarbības, gan bērna uzaugšana ģimeniskā vidē

133ir tādi bērna tiesību aizsardzības apsvērumi, kas ir vienlīdz

134prioritāri un abi atbilst bērna vislabākajām interesēm

135[sal. sk.: UN Committee on the Rights of the Child

136(CRC), General comment No. 14 (2013) on the right of the

137child to have his or her best interests taken as a primary

138consideration (art. 3, para. 1), 29 May 2013,

139CRC /C/GC/14, para. 4]. Gadījumos, kad starp šiem

140apsvērumiem pastāv kolīzija, tos nepieciešams savstarpēji

141līdzsvarot, lai atrastu bērna vislabākajām interesēm atbilstošu

142situācijas risinājumu (sk.: ibid, para. 81).

143Tomēr no 2012. gada 29. novembra likuma

144"Grozījumi Civillikumā" izstrādes materiāliem nav

145gūstams apstiprinājums tam, ka attiecībā uz situācijām, kad

146persona iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai,

147likumdevējs būtu līdzsvarojis bērna tiesības attiecībā uz

148aizsardzību no vardarbības un uzaugšanu tādā ģimeniskā vidē,

149kurai atbilstoši Satversmes 110. pantam pienākas valsts

150juridiska, ekonomiska un sociāla aizsardzība. Proti, tam, ka

151likumdevējs būtu vērtējis un pamatojis, ka arī gadījumos, kad

152persona iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai un starp

153šo personu un tās laulātā bērnu jau izveidojušās faktiskas

154ģimenes attiecības, apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais

155aizliegums kļūt par adoptētāju atbilst bērna vislabākajām

156interesēm.

157Ar 2015. gada 29. oktobra likumu "Grozījumi

158Civillikumā" apstrīdētā norma tika izteikta patlaban spēkā

159esošajā redakcijā, izslēdzot no Civillikuma 163. panta

160ceturtās daļas 1. punkta norādi, ka apstrīdētajā normā

161minētie noziedzīgie nodarījumi ir izdarīti tīši. Tomēr arī no šā

162likumprojekta izstrādes materiāliem nav gūstams apstiprinājums

163tam, ka likumdevējs būtu vērtējis un pamatojis, ka absolūtais

164aizliegums visos gadījumos atbilst bērna vislabākajām

165interesēm.

16623.2. Nosakot absolūtu aizliegumu, likumdevējam ir

167jāpārliecinās par to, vai ar šo aizliegumu radītās tiesiskās

168sekas ir samērīgas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

16924. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01

17019.2.2. punktu).

171Nosakot iepriekš sodītai personai absolūtu aizliegumu iegūt

172adoptētāja statusu, nozīme ir ne tikai pašam faktam, ka persona

173ir sodīta par konkrētu noziedzīgu nodarījumu, bet arī šo personu

174raksturojošiem kritērijiem - piemēram, personas attieksmei pret

175savulaik izdarīto noziegumu, dzīvesveidam pēc tā izdarīšanas un

176personas faktiskajām attiecībām ar tās laulātā bērnu. Jāņem vērā

177arī tas, ka personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo

178nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties

179(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra

180sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2.2. punktu). Tas

181vien, ka persona kādreiz ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas

182saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, ne vienmēr ir

183pietiekams pamats tam, lai konstatētu, ka šī persona apdraud

184sabiedrību ilgtermiņā. Kriminoloģiskie pētījumi liecina, ka

185septiņu līdz desmit gadu laikā, uzturoties sabiedrībā bez

186atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, lielai daļai sodīto

187personu risks atkārtoti izdarīt noziedzīgu nodarījumu nokrītas

188līdz nesodītu personu riska līmenim (sk. Valsts

189probācijas dienesta sniegto informāciju lietas materiālu

1902. sēj. 71.-72. lp.). Atbilstoši Krimināllikuma

19135. panta otrās daļas 5. punktam viens no soda mērķiem

192ir novērst noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Turklāt likumdevējs

193ar Krimināllikumu, Latvijas Sodu izpildes kodeksu, Valsts

194probācijas dienesta likumu un citiem normatīvajiem aktiem ir

195Latvijas tiesiskajā sistēmā ieviesis sodīto personu

196resocializācijas un probācijas sistēmu, kas vērsta uz atkārtotu

197noziedzīgu nodarījumu novēršanu, citstarp veicinot sodīto personu

198sociālās uzvedības korekciju. Šādas sistēmas pastāvēšana jau pati

199par sevi nozīmē to, ka personas uzvedība laika gaitā var

200mainīties.

201No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem Satversmes tiesa

202negūst apstiprinājumu tam, ka likumdevējs būtu vērtējis, vai arī

203tādos gadījumos, kad persona iesniedz pieteikumu otra laulātā

204bērna adopcijai un starp šo personu un tās laulātā bērnu jau

205izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, ar apstrīdētajā normā

206ietverto absolūto aizliegumu bērna intereses tiek ievērotas

207iespējami labākajā veidā, proti, ka likumdevējs būtu vērtējis

208nepieciešamību ne vien aizsargāt bērnus no vardarbības, bet arī

209pēc iespējas nodrošināt to, ka viņi uzaug ģimeniskā vidē. Tomēr

210Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka likumdevējs būtu

211vērtējis, vai un kā tādas personas uzvedība, kura iepriekš ir

212sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai

213tās piedraudējumu, laika gaitā var mainīties.

214Līdz ar to likumdevējs nav pārliecinājies par apstrīdētajā

215normā ietvertā absolūtā aizlieguma apmēra un tiesisko seku

216samērīgumu.

21724. Absolūts aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs

218ir pamatojis arī to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā

219aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

220Proti, likumdevējam, nosakot absolūtu aizliegumu, ir

221jāpārliecinās par to, ka absolūts aizliegums ir vienīgais

222līdzeklis, ar kuru var sasniegt tā mērķi

223(sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada

22424. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01

22519.3. punktu). Tikai tādā gadījumā likumdevējs ir

226tiesīgs noteikt absolūtu aizliegumu.

22724.1. Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs,

228nosakot absolūtu aizliegumu ikvienai personai, kura sodīta par

229noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās

230piedraudējumu, ir pārliecinājies arī par to, ka izņēmums no šā

231aizlieguma neļautu tā mērķi sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

232Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka izņēmumi no absolūta

233aizlieguma var būt dažādi, piemēram, gan tāds regulējums, kas

234noteiktos gadījumos pieļauj individuālu izvērtējumu, gan likumā

235precīzi formulēti izņēmumi, gan regulējums, kas noteic periodisku

236aizlieguma nepieciešamības pārskatīšanu. Piemērotākā risinājuma

237izvēle ietilpst likumdevēja rīcības brīvībā

238(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra

239sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3. punktu).

24024.2. Pieteikuma iesniedzēja norāda uz vairākiem

241iespējamiem izņēmumiem no apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā

242aizlieguma, ar kuriem tā mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā

243kvalitātē.

244Civillikuma 163. panta piektā daļa nosaka: lai konstatētu

245piemērotību adopcijai, bāriņtiesa atbilstoši Ministru kabineta

246noteiktajai adopcijas kārtībai ne ilgāk kā sešus mēnešus veic

247potenciālā adoptētāja ģimenes izpēti. Bāriņtiesa šajā procesā

248veic potenciālā adoptētāja un viņa ģimenes izpēti, kas tad, ja

249adoptējamais bērns jau dzīvo konkrētajā ģimenē, ietver arī šā

250bērna un potenciālā adoptētāja attiecību izpēti (sk. šā

251sprieduma 18.2. punktu). Turklāt atbilstoši Noteikumu

252Nr. 111 13.6. un 18.3. punktam un Noteikumu

253Nr. 667 17.6., 23.3., 23.4. un 23.7. punktam bāriņtiesa

254adopcijas procesā ne vien pieprasa informāciju par potenciālo

255adoptētāju no Sodu reģistra, bet arī izmanto ģimenes ārsta,

256psihologa, psihiatra un narkologa izsniegtus dokumentus, kas

257citstarp liecina par potenciālā adoptētāja personības piemērotību

258adoptētāja statusam. Piemēram, psihiatrs savā atzinumā norāda,

259vai personai ir psihiski traucējumi, kā arī ietver informāciju

260par speciālo (psihiatrisko) kontrindikāciju esību, citstarp arī

261informāciju par agresīvas un vardarbīgas uzvedības risku

262[sk. tiesībsarga viedokli lietas materiālu 2. sēj.

26346. lp.; sk. arī Ministru kabineta noteikumu

264projekta Nr. TA-2164 "Adopcijas kārtība"

265sākotnējās ietekmes izvērtējumu (anotāciju). Pieejams:

266tap.mk.gov.lv]. Pārbaudot saņemtos speciālistu atzinumus un

267potenciālā adoptētāja ģimenes izpētes gaitā iegūto informāciju,

268bāriņtiesai atbilstoši Civillikuma 162. panta pirmajai daļai

269katrā konkrētā gadījumā jāpārliecinās, vai adopcija patiešām

270atbilst bērna vislabākajām interesēm, citstarp vērtējot arī to,

271vai adoptējamais adopcijas rezultātā nevar tikt pakļauts

272vardarbībai.

273Tādējādi tiesību normas nosaka mehānismu, kā bāriņtiesa var

274izvērtēt katra konkrētā gadījuma individuālos apstākļus, lai

275pārliecinātos, vai personas, kura iepriekš sodīta par noziedzīgu

276nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu,

277personība neliecina par vardarbības risku un no tā izrietošu

278adoptējamā bērna apdraudējumu. Proti, gadījumā, kad potenciāli

279adoptējamais bērns jau dzīvo potenciālā adoptētāja ģimenē,

280bāriņtiesa vienlaikus var vērtēt gan potenciālā adoptētāja

281personību, gan viņa attiecības ar bērnu, izmantojot citstarp arī

282psihologa un citu speciālistu atzinumus (sk. pieteikumu

283lietas materiālu 1. sēj. 8. lp.). Tomēr arī

284individuāla izvērtējuma iespējamība nebūt negarantē personai

285tiesības iegūt adoptētāja statusu.

286Bāriņtiesai jau šobrīd ir pienākums veikt potenciālā

287adoptētāja ģimenes dzīves, personības un attiecībā uz viņu

288medicīnas speciālistu sagatavoto dokumentu izpēti, kā arī

289izvērtēt, vai katra konkrētā situācija atbilst bērna vislabākajām

290interesēm. Turklāt saskaņā ar Civillikuma 171. panta pirmo

291daļu adopciju apstiprina tiesa, kurai arī ir jāpārliecinās par

292to, ka adopcija atbilst bērna vislabākajām interesēm. Tātad

293iespēja izvērtēt, vai persona, kura reiz sodīta par noziedzīgu

294nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu,

295drīkst kļūt par adoptētāju, sasniegtu apstrīdētajā normā ietvertā

296absolūtā aizlieguma mērķi - bērnu tiesību aizsardzība - tādā pašā

297kvalitātē. Tādējādi Bērna tiesību konvencijas 19. panta

298pirmajā daļā ietvertais valsts pienākums aizsargāt ikvienu bērnu

299no vardarbības tiktu izpildīts arī tad, ja par otra laulātā bērna

300adoptētāju varētu kļūt tāda persona, kura, lai gan iepriekš

301bijusi sodīta par apstrīdētajā normā minēto noziedzīgo

302nodarījumu, ar savu attieksmi, uzvedību un rīcību, citstarp

303attiecībās ar potenciālo adoptējamo, ir apliecinājusi to, ka

304nerada risku adoptējamā drošībai.

305No minētā izriet, ka apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā

306aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar

307alternatīviem līdzekļiem, proti, paredzot no šā aizlieguma

308izņēmumus, tomēr likumdevējs to nav apsvēris. Tādējādi

309apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums neatbilst

310samērīguma principam.

311Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl

312tā nosaka absolūtu aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz

313pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, neatbilst Satversmes

314110. pantam.

31525. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta

316trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

317neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

318par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

319dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

320Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu

321Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku

322apstrīdētā tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka

323juridiska spēka tiesību normai.

324No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka, izskatot uz

325tiesas pieteikuma pamata ierosinātu lietu, tai vienmēr ir

326jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo administratīvo lietu būs tās

327spriedumam (sk. Satversmes tiesas 2018. gada

32820. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

329Nr. 2017-19-01 7. punktu). Turklāt administratīvās

330tiesas pieteikuma gadījumā nozīme citstarp ir pieteikuma

331priekšmetam konkrētajā administratīvajā lietā. Ja prasījums ir

332par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, administratīvā tiesa

333piemēros lietas izskatīšanas tiesā laikā spēkā esošās tiesību

334normas (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta

335Administratīvo lietu departamenta 2012. gada

3363. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-46/2012

3378. punktu).

338Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošā administratīvā lieta

339ir ierosināta par labvēlīga administratīvā akta izdošanu

340(sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj.

3418. lp.). Tomēr Pieteikuma iesniedzēja lūdz atzīt

342apstrīdēto normu par spēkā neesošu no brīža, kad bāriņtiesa to

343piemēroja pieteicējam tās izskatīšanā esošajā administratīvajā

344lietā, proti, no 2016. gada 20. janvāra. Apstrīdētās

345normas atzīšana par spēkā neesošu no minētā brīža esot

346nepieciešama, lai, izskatot lietu, tiktu nodrošināta efektīva

347bērnu tiesību aizsardzība (sk. pieteikumu lietas

348materiālu 1. sēj. 9. lp.).

349Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar

350kuru apstrīdētā norma (akts) zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās

351uzdevums ir pēc iespējas novērst personām pamattiesību aizskārumu

352(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra

353sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un

3542015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā

355Nr. 2014-13-01 22. punktu). Minētā Satversmes

356tiesas atziņa izskatāmajā lietā ir attiecināma uz tām personām,

357kuras jau uzsākušas savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem

358tiesību aizsardzības līdzekļiem un kurām ir piemērojama

359apstrīdētā norma.

360Tādējādi, lai aizsargātu to personu pamattiesības, kuras

361uzsākušas savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību

362aizsardzības līdzekļiem, un šajos tiesību aizsardzības procesos

363izvērtējamās iesaistīto bērnu vislabākās intereses, attiecībā uz

364šīm personām apstrīdētā norma zaudē spēku no brīža, kad to viņām

365piemērojusi bāriņtiesa. Savukārt attiecībā uz citām personām

366apstrīdētā norma zaudē spēku no sprieduma publicēšanas dienas.

367Satversmes tiesa norāda, ka abos gadījumos adopcijas procesā gan

368administratīvajā, gan vispārējās jurisdikcijas tiesā tieši

369piemērojams Satversmes 110. pants, kā arī šajā spriedumā

370ietvertās atziņas.

371Nolēmumu

372daļa

373Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

374daļas 6. punktu, kā arī 30.-32. pantu, Satversmes

375tiesa

376nosprieda:

3771. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par

378Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punkta, ciktāl

379tas nosaka absolūtu aizliegumu attiecībā uz personām, kas

380iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, atbilstību

381Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam.

3822. Atzīt Civillikuma 163. panta

383ceturtās daļas 1. punktu, ciktāl tas nosaka absolūtu

384aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra

385laulātā bērna adopcijai, par neatbilstošu Latvijas Republikas

386Satversmes 110. pantam.

3873. Attiecībā uz personām, kas

388uzsākušas savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību

389aizsardzības līdzekļiem, atzīt Civillikuma 163. panta

390ceturtās daļas 1. punktu, ciktāl tas nosaka absolūtu

391aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra

392laulātā bērna adopcijai, par neatbilstošu Latvijas Republikas

393Satversmes 110. pantam un spēkā neesošu no brīža, kad to šīm

394personām piemērojusi bāriņtiesa.

395Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

396Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

397Tiesas sēdes priekšsēdētāja

398I. Ziemele