163. pants
, tajā ietverot apstrīdēto normu, tika grozīts ar

mērķi bērna drošības interesēs noteikt to personu loku, kuras

nedrīkst būt par adoptētāju (sk. 2011. gada

8. jūnijā 10. Saeimā iesniegtā likumprojekta

Nr. 386/Lp10 "Grozījumi Civillikumā"

anotāciju).

2011. gada 8. jūnijā 10. Saeimā iesniegtā

likumprojekta Nr. 386/Lp10 "Grozījumi Civillikumā"

izskatīšana atbilstoši Saeimas kārtības ruļļa 39. panta

otrajai daļai tika turpināta 11. Saeimā, vērtējot

likumprojektu Nr. 53/Lp10 "Grozījumi Civillikumā"

(sk. 11. Saeimas 2011. gada 10. novembra

sēdes stenogrammu). Apstrīdētās normas redakcija ir

apspriesta 11. Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada

22. februāra sēdē. No minētās sēdes audioieraksta izriet, ka

apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums ir pārņemts

no Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta, kas noteic,

kādas personas nedrīkst strādāt konkrētās iestādēs, kurās uzturas

bērni (sk. 11. Saeimas Juridiskās komisijas

2012. gada 22. februāra sēdes audioierakstu lietas

materiālos).

Likumdevējs nepieciešamību noteikt absolūtu aizliegumu

pamatoja ar to, ka tieši noziedzīgi nodarījumi, kas saistīti ar

vardarbību vai tās piedraudējumu, esot tādi, kas var radīt īpašu

risku, kuram bērns nedrīkst tikt pakļauts

(sk. arī Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu

1. sēj. 28. lp.).

Līdz ar to likumdevējs ir pamatojis apstrīdētajā normā

ietvertā absolūtā aizlieguma nepieciešamību.

23. Nosakot absolūtu aizliegumu, likumdevēja pienākums

ir izvērtēt, vai šāds aizliegums ir nepieciešams konkrētajā

apmērā, kā arī izvērtēt šā aizlieguma piemērošanas sekas

(sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada

24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01

19.2. punktu).

23.1. Apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais

aizliegums iegūt adoptētāja statusu attiecas uz ikvienu personu,

kura ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar

vardarbību vai tās piedraudējumu. Turklāt šāds aizliegums ir

noteikts uz mūžu - tas ir spēkā neierobežotu laiku arī pēc

sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

Pieaicinātā persona

Dr. iur. Valentija Liholaja norāda, ka

Krimināllikuma sevišķajā daļā ir ietverti 60 panti, kuros

tieši norādīts uz vardarbību vai tās piedraudējumu kā uz

noziedzīga nodarījuma pamatsastāva vai kvalificēta sastāva pazīmi

vai arī vardarbību var prezumēt pēc attiecīgā panta dispozīcijas

satura. Minētie noziedzīgie nodarījumi var apdraudēt dažādas ar

Krimināllikumu aizsargātas intereses, piemēram, dzīvību,

veselību, mājokļa neaizskaramību, personisko brīvību,

dzimumneaizskaramību, tikumību, īpašumu, vispārējo drošību un

sabiedrisko kārtību, pārvaldes kārtību. Tie var atšķirties arī

pēc klasifikācijas, kuru, ievērojot Krimināllikuma 7. pantu,

nosaka atbilstoši personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma

raksturam un kaitīgumam. Turklāt vardarbība var izpausties ne

vien kā fizisku sāpju nodarīšana cietušajam, bet arī kā aktīvas

darbības bez fizisku sāpju nodarīšanas, ierobežojot cietušā

kustības vai pārvietošanās spēju, viņu sasienot vai izolējot kādā

slēgtā telpā, turot, pagrūžot, atgrūžot vai kā citādi pielietojot

fizisko spēku. Vardarbība var izpausties arī kā personas

apreibināšana vai novešana bezsamaņas (bezpalīdzības) stāvoklī ar

narkotisko, psihotropo, stipri iedarbīgu vai citu apreibinošo

vielu palīdzību

(sk. Dr. iur. Valentijas Liholajas

viedokli lietas materiālu 2. sēj. 50.-57. lp.).

Likumdevējs ir tiesīgs, ievērojot vispārējos tiesību principus

un citas Satversmes normas, kā arī starptautiskās un Eiropas

Savienības tiesības, uz noteiktām sabiedrības grupām attiecināt

īpašu tiesisko regulējumu. Proti, likumdevējs, izvērtējot visus

konkrētās tiesību jomas apstākļus, var noteikt tādu tiesisko

regulējumu, kas nenodrošina absolūtu individualizāciju un vienādā

mērā ir attiecināms uz objektīvi salīdzināmiem, kaut arī

atšķirīgiem gadījumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2011. gada 20. maija sprieduma lietā

Nr. 2010-70-01 19. punktu). Tomēr, nosakot

apstrīdētajā normā ietverto absolūto aizliegumu, kura pamatā ir

plašs noziedzīgu nodarījumu loks un kurš nav ierobežots laikā,

likumdevējam bija pienākums izvērtēt šāda aizlieguma apjomu un

piemērošanas sekas.

Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka tiesiskajās attiecībās,

kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras

ir viņa tiesības un vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro,

lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās

intereses iespējami labākajā veidā. Turklāt bērna tiesības un

likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums

jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var

būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu.

Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un

attaisnojuma nav pieļaujama (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 16. maija sprieduma lietā

Nr. 2018-21-01 16.2. punktu).

Lai arī apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums

visupirms attiecas uz personu, kura pretendē uz adoptētāja

statusu, tas tieši skar arī bērna, proti, potenciālā adoptējamā,

intereses. Atbilstoši Bērna tiesību konvencijas 21. pantam

valstij ir pienākums nodrošināt to, ka bērna intereses adopcijas

procesā ir galvenais apsvērums. Tādējādi likumdevējam, izvērtējot

šā absolūtā aizlieguma būtību, bija pienākums izvērtēt un pamatot

arī to, ka ikvienai personai, kura sodīta par noziedzīgu

nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu,

noteikts beztermiņa aizliegums kļūt par adoptētāju visos

gadījumos atbilst bērna vislabākajām interesēm.

Izstrādājot tiesisko regulējumu, kas skar bērnu, likumdevējam

ir pienākums izvērtēt tā ietekmi uz skarto bērnu tiesībām un

skaidri norādīt, ka tas atbilst bērna vislabākajām interesēm.

Šajā aspektā likumdevējam ir jāpamato, ka bērna vislabākās

intereses ir ņemtas vērā. Proti, likumdevējam jānorāda:

1) kas konkrētā tiesiskā regulējuma izstrādes procesā ir

uzskatīts par bērna vislabākajām interesēm;

2) uz kādiem kritērijiem attiecīgais bērna interešu

novērtējums ir balstīts;

3) kā bērna vislabākās intereses ir svērtas attiecībā pret

citiem apsvērumiem [sk.: UN Committee on the

Rights of the Child (CRC), General comment No. 14 (2013) on

the right of the child to have his or her best interests taken as

a primary consideration (art. 3, para. 1),

29 May 2013, CRC /C/GC/14, para. 6c].

No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem un Saeimas

atbildes raksta izriet, ka Saeima, pieņemot apstrīdēto normu, ir

uzskatījusi, ka potenciālo adoptējamo vislabākās intereses ir

aizsardzība no vardarbības.

Arī Satversmes tiesa atzīst, ka atbilstoši Bērna tiesību

konvencijas 19. panta pirmajai daļai valstij ir pienākums

aizsargāt ikvienu bērnu no vardarbības un apstrīdētajā normā

ietvertais absolūtais aizliegums ir vērsts uz šā pienākuma

izpildi. Vienlaikus valstij, cik vien tas iespējams, jānodrošina,

ka bērns uzaug ģimeniskā vidē (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 16. maija sprieduma lietā

Nr. 2018-21-01 16.2. punktu). Turklāt, lai būtu

nodrošināta bērna vislabāko interešu ievērošana, šai ģimenei

atbilstoši Satversmes 110. pantam ir nepieciešama valsts

juridiska, ekonomiska un sociāla aizsardzība. Gan bērna tiesības

uz aizsardzību no vardarbības, gan bērna uzaugšana ģimeniskā vidē

ir tādi bērna tiesību aizsardzības apsvērumi, kas ir vienlīdz

prioritāri un abi atbilst bērna vislabākajām interesēm

[sal. sk.: UN Committee on the Rights of the Child

(CRC), General comment No. 14 (2013) on the right of the

child to have his or her best interests taken as a primary

consideration (art. 3, para. 1), 29 May 2013,

CRC /C/GC/14, para. 4]. Gadījumos, kad starp šiem

apsvērumiem pastāv kolīzija, tos nepieciešams savstarpēji

līdzsvarot, lai atrastu bērna vislabākajām interesēm atbilstošu

situācijas risinājumu (sk.: ibid, para. 81).

Tomēr no 2012. gada 29. novembra likuma

"Grozījumi Civillikumā" izstrādes materiāliem nav

gūstams apstiprinājums tam, ka attiecībā uz situācijām, kad

persona iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai,

likumdevējs būtu līdzsvarojis bērna tiesības attiecībā uz

aizsardzību no vardarbības un uzaugšanu tādā ģimeniskā vidē,

kurai atbilstoši Satversmes 110. pantam pienākas valsts

juridiska, ekonomiska un sociāla aizsardzība. Proti, tam, ka

likumdevējs būtu vērtējis un pamatojis, ka arī gadījumos, kad

persona iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai un starp

šo personu un tās laulātā bērnu jau izveidojušās faktiskas

ģimenes attiecības, apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais

aizliegums kļūt par adoptētāju atbilst bērna vislabākajām

interesēm.

Ar 2015. gada 29. oktobra likumu "Grozījumi

Civillikumā" apstrīdētā norma tika izteikta patlaban spēkā

esošajā redakcijā, izslēdzot no Civillikuma 163. panta

ceturtās daļas 1. punkta norādi, ka apstrīdētajā normā

minētie noziedzīgie nodarījumi ir izdarīti tīši. Tomēr arī no šā

likumprojekta izstrādes materiāliem nav gūstams apstiprinājums

tam, ka likumdevējs būtu vērtējis un pamatojis, ka absolūtais

aizliegums visos gadījumos atbilst bērna vislabākajām

interesēm.

23.2. Nosakot absolūtu aizliegumu, likumdevējam ir

jāpārliecinās par to, vai ar šo aizliegumu radītās tiesiskās

sekas ir samērīgas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01

19.2.2. punktu).

Nosakot iepriekš sodītai personai absolūtu aizliegumu iegūt

adoptētāja statusu, nozīme ir ne tikai pašam faktam, ka persona

ir sodīta par konkrētu noziedzīgu nodarījumu, bet arī šo personu

raksturojošiem kritērijiem - piemēram, personas attieksmei pret

savulaik izdarīto noziegumu, dzīvesveidam pēc tā izdarīšanas un

personas faktiskajām attiecībām ar tās laulātā bērnu. Jāņem vērā

arī tas, ka personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo

nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra

sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2.2. punktu). Tas

vien, ka persona kādreiz ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas

saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, ne vienmēr ir

pietiekams pamats tam, lai konstatētu, ka šī persona apdraud

sabiedrību ilgtermiņā. Kriminoloģiskie pētījumi liecina, ka

septiņu līdz desmit gadu laikā, uzturoties sabiedrībā bez

atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, lielai daļai sodīto

personu risks atkārtoti izdarīt noziedzīgu nodarījumu nokrītas

līdz nesodītu personu riska līmenim (sk. Valsts

probācijas dienesta sniegto informāciju lietas materiālu

2. sēj. 71.-72. lp.). Atbilstoši Krimināllikuma

35. panta otrās daļas 5. punktam viens no soda mērķiem

ir novērst noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Turklāt likumdevējs

ar Krimināllikumu, Latvijas Sodu izpildes kodeksu, Valsts

probācijas dienesta likumu un citiem normatīvajiem aktiem ir

Latvijas tiesiskajā sistēmā ieviesis sodīto personu

resocializācijas un probācijas sistēmu, kas vērsta uz atkārtotu

noziedzīgu nodarījumu novēršanu, citstarp veicinot sodīto personu

sociālās uzvedības korekciju. Šādas sistēmas pastāvēšana jau pati

par sevi nozīmē to, ka personas uzvedība laika gaitā var

mainīties.

No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem Satversmes tiesa

negūst apstiprinājumu tam, ka likumdevējs būtu vērtējis, vai arī

tādos gadījumos, kad persona iesniedz pieteikumu otra laulātā

bērna adopcijai un starp šo personu un tās laulātā bērnu jau

izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, ar apstrīdētajā normā

ietverto absolūto aizliegumu bērna intereses tiek ievērotas

iespējami labākajā veidā, proti, ka likumdevējs būtu vērtējis

nepieciešamību ne vien aizsargāt bērnus no vardarbības, bet arī

pēc iespējas nodrošināt to, ka viņi uzaug ģimeniskā vidē. Tomēr

Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka likumdevējs būtu

vērtējis, vai un kā tādas personas uzvedība, kura iepriekš ir

sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai

tās piedraudējumu, laika gaitā var mainīties.

Līdz ar to likumdevējs nav pārliecinājies par apstrīdētajā

normā ietvertā absolūtā aizlieguma apmēra un tiesisko seku

samērīgumu.

24. Absolūts aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs

ir pamatojis arī to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā

aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

Proti, likumdevējam, nosakot absolūtu aizliegumu, ir

jāpārliecinās par to, ka absolūts aizliegums ir vienīgais

līdzeklis, ar kuru var sasniegt tā mērķi

(sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada

24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01

19.3. punktu). Tikai tādā gadījumā likumdevējs ir

tiesīgs noteikt absolūtu aizliegumu.

24.1. Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs,

nosakot absolūtu aizliegumu ikvienai personai, kura sodīta par

noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās

piedraudējumu, ir pārliecinājies arī par to, ka izņēmums no šā

aizlieguma neļautu tā mērķi sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka izņēmumi no absolūta

aizlieguma var būt dažādi, piemēram, gan tāds regulējums, kas

noteiktos gadījumos pieļauj individuālu izvērtējumu, gan likumā

precīzi formulēti izņēmumi, gan regulējums, kas noteic periodisku

aizlieguma nepieciešamības pārskatīšanu. Piemērotākā risinājuma

izvēle ietilpst likumdevēja rīcības brīvībā

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra

sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3. punktu).

24.2. Pieteikuma iesniedzēja norāda uz vairākiem

iespējamiem izņēmumiem no apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā

aizlieguma, ar kuriem tā mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā

kvalitātē.

Civillikuma 163. panta piektā daļa nosaka: lai konstatētu

piemērotību adopcijai, bāriņtiesa atbilstoši Ministru kabineta

noteiktajai adopcijas kārtībai ne ilgāk kā sešus mēnešus veic

potenciālā adoptētāja ģimenes izpēti. Bāriņtiesa šajā procesā

veic potenciālā adoptētāja un viņa ģimenes izpēti, kas tad, ja

adoptējamais bērns jau dzīvo konkrētajā ģimenē, ietver arī šā

bērna un potenciālā adoptētāja attiecību izpēti (sk. šā

sprieduma 18.2. punktu). Turklāt atbilstoši Noteikumu

Nr. 111 13.6. un 18.3. punktam un Noteikumu

Nr. 667 17.6., 23.3., 23.4. un 23.7. punktam bāriņtiesa

adopcijas procesā ne vien pieprasa informāciju par potenciālo

adoptētāju no Sodu reģistra, bet arī izmanto ģimenes ārsta,

psihologa, psihiatra un narkologa izsniegtus dokumentus, kas

citstarp liecina par potenciālā adoptētāja personības piemērotību

adoptētāja statusam. Piemēram, psihiatrs savā atzinumā norāda,

vai personai ir psihiski traucējumi, kā arī ietver informāciju

par speciālo (psihiatrisko) kontrindikāciju esību, citstarp arī

informāciju par agresīvas un vardarbīgas uzvedības risku

[sk. tiesībsarga viedokli lietas materiālu 2. sēj.

46. lp.; sk. arī Ministru kabineta noteikumu

projekta Nr. TA-2164 "Adopcijas kārtība"

sākotnējās ietekmes izvērtējumu (anotāciju). Pieejams:

tap.mk.gov.lv]. Pārbaudot saņemtos speciālistu atzinumus un

potenciālā adoptētāja ģimenes izpētes gaitā iegūto informāciju,

bāriņtiesai atbilstoši Civillikuma 162. panta pirmajai daļai

katrā konkrētā gadījumā jāpārliecinās, vai adopcija patiešām

atbilst bērna vislabākajām interesēm, citstarp vērtējot arī to,

vai adoptējamais adopcijas rezultātā nevar tikt pakļauts

vardarbībai.

Tādējādi tiesību normas nosaka mehānismu, kā bāriņtiesa var

izvērtēt katra konkrētā gadījuma individuālos apstākļus, lai

pārliecinātos, vai personas, kura iepriekš sodīta par noziedzīgu

nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu,

personība neliecina par vardarbības risku un no tā izrietošu

adoptējamā bērna apdraudējumu. Proti, gadījumā, kad potenciāli

adoptējamais bērns jau dzīvo potenciālā adoptētāja ģimenē,

bāriņtiesa vienlaikus var vērtēt gan potenciālā adoptētāja

personību, gan viņa attiecības ar bērnu, izmantojot citstarp arī

psihologa un citu speciālistu atzinumus (sk. pieteikumu

lietas materiālu 1. sēj. 8. lp.). Tomēr arī

individuāla izvērtējuma iespējamība nebūt negarantē personai

tiesības iegūt adoptētāja statusu.

Bāriņtiesai jau šobrīd ir pienākums veikt potenciālā

adoptētāja ģimenes dzīves, personības un attiecībā uz viņu

medicīnas speciālistu sagatavoto dokumentu izpēti, kā arī

izvērtēt, vai katra konkrētā situācija atbilst bērna vislabākajām

interesēm. Turklāt saskaņā ar Civillikuma 171. panta pirmo

daļu adopciju apstiprina tiesa, kurai arī ir jāpārliecinās par

to, ka adopcija atbilst bērna vislabākajām interesēm. Tātad

iespēja izvērtēt, vai persona, kura reiz sodīta par noziedzīgu

nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu,

drīkst kļūt par adoptētāju, sasniegtu apstrīdētajā normā ietvertā

absolūtā aizlieguma mērķi - bērnu tiesību aizsardzība - tādā pašā

kvalitātē. Tādējādi Bērna tiesību konvencijas 19. panta

pirmajā daļā ietvertais valsts pienākums aizsargāt ikvienu bērnu

no vardarbības tiktu izpildīts arī tad, ja par otra laulātā bērna

adoptētāju varētu kļūt tāda persona, kura, lai gan iepriekš

bijusi sodīta par apstrīdētajā normā minēto noziedzīgo

nodarījumu, ar savu attieksmi, uzvedību un rīcību, citstarp

attiecībās ar potenciālo adoptējamo, ir apliecinājusi to, ka

nerada risku adoptējamā drošībai.

No minētā izriet, ka apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā

aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar

alternatīviem līdzekļiem, proti, paredzot no šā aizlieguma

izņēmumus, tomēr likumdevējs to nav apsvēris. Tādējādi

apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums neatbilst

samērīguma principam.

Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl

tā nosaka absolūtu aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz

pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, neatbilst Satversmes

110. pantam.

25. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta

trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu

Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku

apstrīdētā tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka

juridiska spēka tiesību normai.

No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka, izskatot uz

tiesas pieteikuma pamata ierosinātu lietu, tai vienmēr ir

jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo administratīvo lietu būs tās

spriedumam (sk. Satversmes tiesas 2018. gada

20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2017-19-01 7. punktu). Turklāt administratīvās

tiesas pieteikuma gadījumā nozīme citstarp ir pieteikuma

priekšmetam konkrētajā administratīvajā lietā. Ja prasījums ir

par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, administratīvā tiesa

piemēros lietas izskatīšanas tiesā laikā spēkā esošās tiesību

normas (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2012. gada

3. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-46/2012

8. punktu).

Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošā administratīvā lieta

ir ierosināta par labvēlīga administratīvā akta izdošanu

(sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj.

8. lp.). Tomēr Pieteikuma iesniedzēja lūdz atzīt

apstrīdēto normu par spēkā neesošu no brīža, kad bāriņtiesa to

piemēroja pieteicējam tās izskatīšanā esošajā administratīvajā

lietā, proti, no 2016. gada 20. janvāra. Apstrīdētās

normas atzīšana par spēkā neesošu no minētā brīža esot

nepieciešama, lai, izskatot lietu, tiktu nodrošināta efektīva

bērnu tiesību aizsardzība (sk. pieteikumu lietas

materiālu 1. sēj. 9. lp.).

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar

kuru apstrīdētā norma (akts) zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās

uzdevums ir pēc iespējas novērst personām pamattiesību aizskārumu

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un

2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2014-13-01 22. punktu). Minētā Satversmes

tiesas atziņa izskatāmajā lietā ir attiecināma uz tām personām,

kuras jau uzsākušas savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem

tiesību aizsardzības līdzekļiem un kurām ir piemērojama

apstrīdētā norma.

Tādējādi, lai aizsargātu to personu pamattiesības, kuras

uzsākušas savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību

aizsardzības līdzekļiem, un šajos tiesību aizsardzības procesos

izvērtējamās iesaistīto bērnu vislabākās intereses, attiecībā uz

šīm personām apstrīdētā norma zaudē spēku no brīža, kad to viņām

piemērojusi bāriņtiesa. Savukārt attiecībā uz citām personām

apstrīdētā norma zaudē spēku no sprieduma publicēšanas dienas.

Satversmes tiesa norāda, ka abos gadījumos adopcijas procesā gan

administratīvajā, gan vispārējās jurisdikcijas tiesā tieši

piemērojams Satversmes 110. pants, kā arī šajā spriedumā

ietvertās atziņas.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 6. punktu, kā arī 30.-32. pantu, Satversmes

tiesa

nosprieda:

1. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par

Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punkta, ciktāl

tas nosaka absolūtu aizliegumu attiecībā uz personām, kas

iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, atbilstību

Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam.

2. Atzīt Civillikuma 163. panta

ceturtās daļas 1. punktu, ciktāl tas nosaka absolūtu

aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra

laulātā bērna adopcijai, par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 110. pantam.

3. Attiecībā uz personām, kas

uzsākušas savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību

aizsardzības līdzekļiem, atzīt Civillikuma 163. panta

ceturtās daļas 1. punktu, ciktāl tas nosaka absolūtu

aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra

laulātā bērna adopcijai, par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 110. pantam un spēkā neesošu no brīža, kad to šīm

personām piemērojusi bāriņtiesa.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja

I. Ziemele