Par Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punkta, ciktāl tas personai noteic aizliegumu būt par adoptētāju bērnam, kurš nav otra laulātā bērns, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. pantam

14. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Ja apstrīdētā norma attiecas uz atšķirīgiem dzīves

gadījumiem, Satversmes tiesa precizē, ciktāl tā šo normu vērtēs.

Turklāt, izskatot lietu, kas ierosināta pēc tiesas pieteikuma,

Satversmes tiesai jāņem vērā Satversmes tiesas likuma prasības un

situācija jāvērtē tiktāl, ciktāl tas nepieciešams konkrētās

civillietas izspriešanai. Tāpat Satversmes tiesai jāvērtē arī

visu to personu situācija, kuras atrodas apstākļos, kas ir

vienādi un salīdzināmi ar tiesā izskatāmās lietas apstākļiem

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra

sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 15. punktu).

Kā jau tas norādīts šajā spriedumā, apstrīdētā norma attiecas

uz dažādiem savstarpēji nošķiramiem adopcijas gadījumiem. Proti,

tiesību normās adopcijas kārtība ir regulēta atšķirīgi attiecībā

uz personu, kas neatrodas laulībā, un laulātajiem. Tāpat

atšķirīgi regulēti gadījumi, kad starp adoptētājiem un adoptējamo

ir izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, īstenojot kādu no

ārpusģimenes aprūpes formām, no tiem gadījumiem, kad persona

vēlas kļūt par adoptētāju.

Pieteicēji Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošajā lietā

bija laulībā un vēlējās adoptēt bērnu, kura aizbildne ir viena no

pieteicējiem. No lietas materiāliem izriet, ka bērns ilgstoši

dzīvo pieteicēju ģimenē ārpusģimenes aprūpes ietvaros un starp

viņiem bija izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības.

Līdz ar to izskatāmajā lietā

Satversmes tiesa vērtēs apstrīdētās normas satversmību attiecībā

uz laulātajiem, kas kopīgi iesniedz pieteikumu par tāda bērna

adopciju, kurš, dzīvojot viņu ģimenē, atrodas ārpusģimenes aprūpē

un ar kuru tiem abiem ir izveidojušās faktiskas ģimenes

attiecības.