Par Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punkta, ciktāl tas personai noteic aizliegumu būt par adoptētāju bērnam, kurš nav otra laulātā bērns, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. pantam

15. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Satversmes 110. pants noteic, ka valsts aizsargā un

atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni,

vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem,

bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no

varmācības.

15.1. Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 110.

pantu kopsakarā ar starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos

ietvertajām normām un to piemērošanas praksi, ir atzinusi, ka

valstij ir pienākums nodrošināt ģimenes juridisko, sociālo un

ekonomisko aizsardzību. Šajā normā ietvertais valsts pienākums

paredz nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību, citstarp

ieviešot tādu tiesisko regulējumu, kas nosaka ģimenes attiecību

tiesisko ietvaru (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada

15. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-09-01 9. punktu un 2019.

gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.2.1. un

16.2.2. punktu).

Savukārt Satversmes 110. panta otrajā teikumā paredzēts valsts

pienākums nodrošināt ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna

labāko interešu aizsardzību, cik vien tas iespējams, veicinot

viņa uzaugšanu ģimeniskā vidē (sk. Satversmes tiesas 2021.

gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2021-05-01 10.2.

punktu). Identificējot bērna labākās intereses, nepieciešams

tiekties uz tādu ilgtspējīgu situācijas risinājumu, kas

nodrošinātu bērnam pastāvīgas ģimeniskas attiecības, kā arī drošu

un labvēlīgu vidi, kurā viņš varētu augt un attīstīties.

Ne vienmēr, kad bērns palicis bez vecāku gādības, viņu un

pieaugušo, kas to aprūpē, vieno radnieciskas saites vai juridiski

atzītas tiesiskās attiecības. Tomēr dažkārt šādos gadījumos starp

bērnu un viņa aprūpētāju var veidoties noturīgas un ciešas

personiskās saites, kas nozīmē faktisku ģimenes attiecību

pastāvēšanu. Gadījumos, kad starp bērnu un pieaugušo izveidojušās

faktiskas ģimenes attiecības, valstij ir jānodrošina to juridiska

aizsardzība tādā veidā, lai arī turpmāk, pēc bērna integrēšanās

ģimenē, šīs attiecības varētu attīstīties un vienlaikus tiktu

ievērotas bērna labākās intereses (sal. sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 28. jūnija sprieduma lietā

"Wagner and J. M. W. L. v. Luxembourg", pieteikums Nr.

76240/01, 119. punktu). Tādējādi no Satversmes 110. panta

izriet prasība pēc šādu attiecību juridiskas aizsardzības.

15.2. Viens no veidiem, kā valsts nodrošina Satversmes

110. pantā noteikto pienākumu aizsargāt ģimeni, ir ģimenes

attiecību tiesiskā ietvara noteikšana.

Savukārt adopcijas institūts un tā tiesiskais regulējums ir

viens no līdzekļiem, kas nodrošina bez vecāku gādības palikuša

bērna uzaugšanu ģimeniskā vidē un aizsargā šāda bērna un viņa

faktiskās ģimenes attiecības. Adopcija rada tādas pašas

personiskās un mantiskās tiesības un pienākumus kā radniecība

sakarā ar izcelšanos, un ģimenes tiesiskās attiecības var tikt

radītas arī adopcijas rezultātā (sk. Satversmes tiesas 2019.

gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.3.1.

punktu).

Arī no Eiropas Padomes 1967. gada 24. aprīļa Konvencijas par

bērnu adopciju 8. panta 2. punkta izriet, ka adopcijas uzdevums

ir nodrošināt bērnam stabilu un harmonisku dzīves vidi. Valstij,

cik vien tas iespējams, jānodrošina tas, ka bērns uzaug šādā

vidē.

No izskatāmās lietas apstākļiem konstatējams, ka apstrīdētajā

normā ietvertais aizliegums, lai gan attiecas tikai uz vienu no

laulātajiem, tomēr ietekmē abu laulāto iespējas adoptēt bērnu, ar

kuru viņiem izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības. Gadījumos,

kad starp laulātajiem un bērnu, kas nav viņu bioloģiskais bērns,

ārpusģimenes aprūpes ietvaros ir izveidojušās faktiskas ģimenes

attiecības, valstij jānodrošina tas, lai šīs attiecības arī

turpmāk, pēc bērna integrēšanās ģimenē, varētu attīstīties

atbilstoši bērna labākajām interesēm. Taču apstrīdētā norma šādos

gadījumos liedz adopcijas institūtu izmantot kā faktisku ģimenes

attiecību juridiskas aizsardzības līdzekli.

Līdz ar to izskatāmajā lietā

Satversmes tiesa vērtēs, vai valsts, pieņemot apstrīdēto normu,

ir izpildījusi Satversmes 110. pantā noteikto pienākumu

nodrošināt juridisko aizsardzību adopcijas veidā ģimenei, kuras

pamatā ir faktiskas ģimenes attiecības starp laulātajiem un

bērnu, kas, dzīvojot viņu ģimenē, atrodas ārpusģimenes

aprūpē.