15. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18
Satversmes 110. pants noteic, ka valsts aizsargā un
atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni,
vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem,
bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no
varmācības.
15.1. Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 110.
pantu kopsakarā ar starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos
ietvertajām normām un to piemērošanas praksi, ir atzinusi, ka
valstij ir pienākums nodrošināt ģimenes juridisko, sociālo un
ekonomisko aizsardzību. Šajā normā ietvertais valsts pienākums
paredz nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību, citstarp
ieviešot tādu tiesisko regulējumu, kas nosaka ģimenes attiecību
tiesisko ietvaru (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada
15. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-09-01 9. punktu un 2019.
gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.2.1. un
16.2.2. punktu).
Savukārt Satversmes 110. panta otrajā teikumā paredzēts valsts
pienākums nodrošināt ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna
labāko interešu aizsardzību, cik vien tas iespējams, veicinot
viņa uzaugšanu ģimeniskā vidē (sk. Satversmes tiesas 2021.
gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2021-05-01 10.2.
punktu). Identificējot bērna labākās intereses, nepieciešams
tiekties uz tādu ilgtspējīgu situācijas risinājumu, kas
nodrošinātu bērnam pastāvīgas ģimeniskas attiecības, kā arī drošu
un labvēlīgu vidi, kurā viņš varētu augt un attīstīties.
Ne vienmēr, kad bērns palicis bez vecāku gādības, viņu un
pieaugušo, kas to aprūpē, vieno radnieciskas saites vai juridiski
atzītas tiesiskās attiecības. Tomēr dažkārt šādos gadījumos starp
bērnu un viņa aprūpētāju var veidoties noturīgas un ciešas
personiskās saites, kas nozīmē faktisku ģimenes attiecību
pastāvēšanu. Gadījumos, kad starp bērnu un pieaugušo izveidojušās
faktiskas ģimenes attiecības, valstij ir jānodrošina to juridiska
aizsardzība tādā veidā, lai arī turpmāk, pēc bērna integrēšanās
ģimenē, šīs attiecības varētu attīstīties un vienlaikus tiktu
ievērotas bērna labākās intereses (sal. sk. Eiropas
Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 28. jūnija sprieduma lietā
"Wagner and J. M. W. L. v. Luxembourg", pieteikums Nr.
76240/01, 119. punktu). Tādējādi no Satversmes 110. panta
izriet prasība pēc šādu attiecību juridiskas aizsardzības.
15.2. Viens no veidiem, kā valsts nodrošina Satversmes
110. pantā noteikto pienākumu aizsargāt ģimeni, ir ģimenes
attiecību tiesiskā ietvara noteikšana.
Savukārt adopcijas institūts un tā tiesiskais regulējums ir
viens no līdzekļiem, kas nodrošina bez vecāku gādības palikuša
bērna uzaugšanu ģimeniskā vidē un aizsargā šāda bērna un viņa
faktiskās ģimenes attiecības. Adopcija rada tādas pašas
personiskās un mantiskās tiesības un pienākumus kā radniecība
sakarā ar izcelšanos, un ģimenes tiesiskās attiecības var tikt
radītas arī adopcijas rezultātā (sk. Satversmes tiesas 2019.
gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.3.1.
punktu).
Arī no Eiropas Padomes 1967. gada 24. aprīļa Konvencijas par
bērnu adopciju 8. panta 2. punkta izriet, ka adopcijas uzdevums
ir nodrošināt bērnam stabilu un harmonisku dzīves vidi. Valstij,
cik vien tas iespējams, jānodrošina tas, ka bērns uzaug šādā
vidē.
No izskatāmās lietas apstākļiem konstatējams, ka apstrīdētajā
normā ietvertais aizliegums, lai gan attiecas tikai uz vienu no
laulātajiem, tomēr ietekmē abu laulāto iespējas adoptēt bērnu, ar
kuru viņiem izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības. Gadījumos,
kad starp laulātajiem un bērnu, kas nav viņu bioloģiskais bērns,
ārpusģimenes aprūpes ietvaros ir izveidojušās faktiskas ģimenes
attiecības, valstij jānodrošina tas, lai šīs attiecības arī
turpmāk, pēc bērna integrēšanās ģimenē, varētu attīstīties
atbilstoši bērna labākajām interesēm. Taču apstrīdētā norma šādos
gadījumos liedz adopcijas institūtu izmantot kā faktisku ģimenes
attiecību juridiskas aizsardzības līdzekli.
Līdz ar to izskatāmajā lietā
Satversmes tiesa vērtēs, vai valsts, pieņemot apstrīdēto normu,
ir izpildījusi Satversmes 110. pantā noteikto pienākumu
nodrošināt juridisko aizsardzību adopcijas veidā ģimenei, kuras
pamatā ir faktiskas ģimenes attiecības starp laulātajiem un
bērnu, kas, dzīvojot viņu ģimenē, atrodas ārpusģimenes
aprūpē.