16. pants

Lai izskatāmajā lietā izvērtētu, vai valsts ir

izpildījusi tai Satversmes 110. pantā noteikto pienākumu

nodrošināt juridisko aizsardzību adopcijas veidā ģimenei, kuras

pamatā ir faktiskas ģimenes attiecības starp laulātajiem un

bērnu, kas, dzīvojot viņu ģimenē, atrodas ārpusģimenes aprūpē,

Satversmes tiesai vispirms jāpārbauda, vai likumdevējs ir veicis

pasākumus šādas ģimenes juridiskās aizsardzības nodrošināšanai,

proti, vai un kā likumdevējs ir noteicis adopcijas tiesisko

regulējumu.

Adopcijas tiesiskos pamatus nosaka Civillikums, bet kārtību,

kādā adoptējami bērni, - Ministru kabineta 2018. gada 30. oktobra

noteikumi Nr. 667 "Adopcijas kārtība" (turpmāk -

Noteikumi Nr. 667). Civillikuma 172. panta pirmais teikums

paredz, ka adoptētais kļūst par adoptētāja ģimenes locekli.

Tādējādi, adoptētajam iegūstot adoptētāja bioloģiskā bērna

tiesisko stāvokli, starp adoptētāju un adoptēto tiek nodibinātas

bērna un vecāka tiesiskās attiecības. Saskaņā ar Civillikuma 162.

pantu nepilngadīga bērna adopcija ir atļauta, ja tā ir bērna

interesēs. Nepilngadīgu bērnu var adoptēt, ja pirms adopcijas

apstiprināšanas viņš ir atradies adoptētāja aprūpē un uzraudzībā

un ir konstatēta bērna un adoptētāja savstarpējā piemērotība, kā

arī ir pamats uzskatīt, ka adopcijas rezultātā starp adoptētāju

un adoptējamo izveidosies patiesas bērna un vecāka

attiecības.

Noteikumos Nr. 667 ir atšķirīgi regulēti gadījumi, kad persona

vēlas adoptēt savu aizbilstamo (sk. Noteikumu Nr. 667 13.

punktu) vai audžuģimenē ievietotu bērnu (sk. Noteikumu Nr.

667 16. punktu), un gadījumi, kad persona vēlas kļūt par

adoptētāju (sk. Noteikumu Nr. 667 23. punktu). Aizbildnim

un audžuģimenei ir priekšroka lemt par sava aizbilstamā vai

audžuģimenes aprūpē ievietota bērna adopciju (sk. Noteikumu

Nr. 667 11. un 15. punktu). Turklāt tad, ja aizbildnis

nepiekrīt bērna adopcijai citā ģimenē, informāciju par bērnu

neiekļauj adopcijas reģistrā (sk. Noteikumu Nr. 667 12.

punktu). Ja bērns dzīvo ģimenē, tad bāriņtiesa, vērtējot

personas piemērotību adoptētāja statusam, vienlaikus izvērtē

adoptētāja un bērna savstarpējās attiecības, ģimenes vidi un

spēju nodrošināt bērna intereses, un lemj par adopcijas

atbilstību adoptējamā interesēm (sk. Noteikumu Nr. 667 28.

punktu). Šādā gadījumā bērns netiek nodots pirmsadopcijas

aprūpē, un bāriņtiesa vienlaikus var atzīt personu par adoptētāju

un konstatēt, ka adopcija ir bērna labākajās interesēs. Līdz ar

to likumdevējs ir nošķīris adopcijas procesu gadījumos, kad bērns

atrodas ārpusģimenes aprūpē un dzīvo ģimenē, no gadījumiem, kad

starp bērnu un adoptētāju vēl nav izveidojušās faktiskas ģimenes

attiecības.

Gadījumos, kad starp adoptētāju un bērnu ir izveidojušās

faktiskas ģimenes attiecības, bērnam dzīvojot ģimenē kādā no

ārpusģimenes aprūpes formām, apstrīdētā norma tiek piemērota tajā

adopcijas procesa stadijā, kad bāriņtiesa veic personas un

ģimenes izpēti. Šīs izpētes ietvaros bāriņtiesa pieprasa

informāciju par Sodu reģistrā iekļautajām ziņām attiecībā uz

adoptētāju.

Tādējādi likumdevējs kopumā ir noteicis adopcijas tiesisko

regulējumu, kas vērsts uz bērna un laulāto, kuri īsteno viņa

ārpusģimenes aprūpi, faktisko ģimenes attiecību juridisko

aizsardzību.

Līdz ar to likumdevējs ir veicis

pasākumus, lai ģimenei, kuras pamatā ir faktiskas ģimenes

attiecības starp laulātajiem un bērnu, kas, dzīvojot viņu ģimenē,

atrodas ārpusģimenes aprūpē, būtu nodrošināta juridiskā

aizsardzība adopcijas veidā.