17. pants

Izskatāmajā lietā, pārbaudot, vai pasākumi ģimenes

juridiskās aizsardzības nodrošināšanai ir veikti pienācīgi,

noskaidrojams, vai ir ievēroti no demokrātiskas tiesiskas valsts

pamatnormas atvasinātie vispārējie tiesību principi.

Pieteikuma iesniedzēja apšauba apstrīdētās normas atbilstību

samērīguma principam. Lai vērtētu, vai apstrīdētajā normā

noteiktais aizliegums atbilst samērīguma principam, ir

jānoskaidro, kāda mērķa sasniegšanas labad šāds aizliegums

pieņemts.

17.1. Saeima apsvērumus par apstrīdētajā normā ietvertā

aizlieguma samērīgumu nav sniegusi, jo uzskata, ka izskatāmajā

lietā, tāpat kā lietā Nr. 2019-01-01, starp bērnu un pieteicējiem

jau pastāv faktiskas ģimenes attiecības, kas ir aizsargājamas.

Tomēr lietā Nr. 2019-01-01 Saeima norādīja, ka apstrīdētā norma

ir vērsta uz bērnu tiesību aizsardzību un tajā ietvertais

aizliegums noteikts ar mērķi aizsargāt adoptējamos no vardarbības

ģimenē (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma

lietā Nr. 2019-01-01 19.1. punktu).

Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20.

novembra Bērnu tiesību konvencijas (turpmāk - Bērnu tiesību

konvencija) 19. pantu nav pieļaujama nekāda veida vardarbība pret

bērnu neatkarīgi no tās rakstura un valstij ir pienākums veikt

visus atbilstošos pasākumus nolūkā pilnībā īstenot ikviena bērna

tiesības. Vardarbība pret bērnu var nodarīt būtisku kaitējumu

viņa sociālajai un emocionālajai attīstībai un radīt smagas sekas

(sk.: UN General Assembly Report of the Independent Expert for

the United Nations Study on Violence against Children.

29.08.2006., A/61/299, para. 36). Valstij, izstrādājot un

īstenojot visaptverošu bērnu aizsardzības sistēmu, uzmanības

centrā ir jāpatur arī preventīvie pasākumi (sk.: ANO Bērna

tiesību komitejas vispārējais komentārs Nr. 13 (2011) par bērna

tiesībām būt brīvam no visu veidu vardarbības. 18.04.2011.,

CRC/C/GC/13, 46. punkts). Tāpēc bērna interesēs balstītā

pieejā būtiska nozīme ir piesardzības principam, kas prasa

izvērtēt arī to, kāds risks, kaitējums vai citas negatīvas sekas

nākotnē varētu izrietēt no jautājumā par bērna drošību pieņemta

lēmuma (sk.: ANO Bērna tiesību komitejas vispārējais komentārs

Nr. 14 (2013) par bērna tiesībām uz to, lai primārais apsvērums

būtu viņa intereses (3. panta 1. punkts). 29.05.2013.,

CRC/C/GC/14, 73.-74. punkts).

Apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma mērķis ir nodrošināt

to, ka persona, kura ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas

saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, nevar kļūt

par adoptētāju. Tādā veidā tiek nodrošinātas adoptējamo bērnu

tiesības uz drošu un labvēlīgu vidi.

Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā

aizlieguma mērķis ir bērnu, proti, citu cilvēku, tiesību

aizsardzība.

17.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka bērna

aizsardzībai pret vardarbību jābūt efektīvai un jāietver gan

preventīvi pasākumi ikviena bērna pasargāšanai no vardarbības,

gan arī pienācīga valsts un atbildīgo personu reakcija uz

vardarbību. Bērna labāko interešu prioritātes princips ļauj

ierobežot citu personu tiesības, ja ir saprātīgs pamats uzskatīt,

ka bez šāda ierobežojuma tiks apdraudētas bērna intereses

(sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma

lietā Nr. 2020-36-01 15. un 19.3.1. punktu). Tādējādi bērna

tiesības netikt pakļautam vardarbībai kopsakarā ar piesardzības

principu nozīmē, ka ir pamatoti veikt pasākumus bērna

aizsardzībai arī tad, ja vardarbība vēl nav notikusi, bet pastāv

tās risks.

Valstij ir pienākums nodrošināt drošu un labvēlīgu vidi bērnu

attīstībai, un apstrīdētā norma var kalpot kā līdzeklis šā mērķa

sasniegšanai.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais aizliegums ir piemērots mērķa - bērna tiesību

aizsardzība - sasniegšanai.