17. pants

1Izskatāmajā lietā, pārbaudot, vai pasākumi ģimenes

2juridiskās aizsardzības nodrošināšanai ir veikti pienācīgi,

3noskaidrojams, vai ir ievēroti no demokrātiskas tiesiskas valsts

4pamatnormas atvasinātie vispārējie tiesību principi.

5Pieteikuma iesniedzēja apšauba apstrīdētās normas atbilstību

6samērīguma principam. Lai vērtētu, vai apstrīdētajā normā

7noteiktais aizliegums atbilst samērīguma principam, ir

8jānoskaidro, kāda mērķa sasniegšanas labad šāds aizliegums

9pieņemts.

1017.1. Saeima apsvērumus par apstrīdētajā normā ietvertā

11aizlieguma samērīgumu nav sniegusi, jo uzskata, ka izskatāmajā

12lietā, tāpat kā lietā Nr. 2019-01-01, starp bērnu un pieteicējiem

13jau pastāv faktiskas ģimenes attiecības, kas ir aizsargājamas.

14Tomēr lietā Nr. 2019-01-01 Saeima norādīja, ka apstrīdētā norma

15ir vērsta uz bērnu tiesību aizsardzību un tajā ietvertais

16aizliegums noteikts ar mērķi aizsargāt adoptējamos no vardarbības

17ģimenē (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma

18lietā Nr. 2019-01-01 19.1. punktu).

19Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20.

20novembra Bērnu tiesību konvencijas (turpmāk - Bērnu tiesību

21konvencija) 19. pantu nav pieļaujama nekāda veida vardarbība pret

22bērnu neatkarīgi no tās rakstura un valstij ir pienākums veikt

23visus atbilstošos pasākumus nolūkā pilnībā īstenot ikviena bērna

24tiesības. Vardarbība pret bērnu var nodarīt būtisku kaitējumu

25viņa sociālajai un emocionālajai attīstībai un radīt smagas sekas

26(sk.: UN General Assembly Report of the Independent Expert for

27the United Nations Study on Violence against Children.

2829.08.2006., A/61/299, para. 36). Valstij, izstrādājot un

29īstenojot visaptverošu bērnu aizsardzības sistēmu, uzmanības

30centrā ir jāpatur arī preventīvie pasākumi (sk.: ANO Bērna

31tiesību komitejas vispārējais komentārs Nr. 13 (2011) par bērna

32tiesībām būt brīvam no visu veidu vardarbības. 18.04.2011.,

33CRC/C/GC/13, 46. punkts). Tāpēc bērna interesēs balstītā

34pieejā būtiska nozīme ir piesardzības principam, kas prasa

35izvērtēt arī to, kāds risks, kaitējums vai citas negatīvas sekas

36nākotnē varētu izrietēt no jautājumā par bērna drošību pieņemta

37lēmuma (sk.: ANO Bērna tiesību komitejas vispārējais komentārs

38Nr. 14 (2013) par bērna tiesībām uz to, lai primārais apsvērums

39būtu viņa intereses (3. panta 1. punkts). 29.05.2013.,

40CRC/C/GC/14, 73.-74. punkts).

41Apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma mērķis ir nodrošināt

42to, ka persona, kura ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas

43saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, nevar kļūt

44par adoptētāju. Tādā veidā tiek nodrošinātas adoptējamo bērnu

45tiesības uz drošu un labvēlīgu vidi.

46Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā

47aizlieguma mērķis ir bērnu, proti, citu cilvēku, tiesību

48aizsardzība.

4917.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka bērna

50aizsardzībai pret vardarbību jābūt efektīvai un jāietver gan

51preventīvi pasākumi ikviena bērna pasargāšanai no vardarbības,

52gan arī pienācīga valsts un atbildīgo personu reakcija uz

53vardarbību. Bērna labāko interešu prioritātes princips ļauj

54ierobežot citu personu tiesības, ja ir saprātīgs pamats uzskatīt,

55ka bez šāda ierobežojuma tiks apdraudētas bērna intereses

56(sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma

57lietā Nr. 2020-36-01 15. un 19.3.1. punktu). Tādējādi bērna

58tiesības netikt pakļautam vardarbībai kopsakarā ar piesardzības

59principu nozīmē, ka ir pamatoti veikt pasākumus bērna

60aizsardzībai arī tad, ja vardarbība vēl nav notikusi, bet pastāv

61tās risks.

62Valstij ir pienākums nodrošināt drošu un labvēlīgu vidi bērnu

63attīstībai, un apstrīdētā norma var kalpot kā līdzeklis šā mērķa

64sasniegšanai.

65Līdz ar to apstrīdētajā normā

66ietvertais aizliegums ir piemērots mērķa - bērna tiesību

67aizsardzība - sasniegšanai.