16. pants

Pieteikuma iesniedzēja neapšauba, ka apstrīdētajā

normā noteiktā aizlieguma mērķis ir bērna tiesību aizsardzība,

tomēr norāda, ka šis aizliegums ir absolūts. Proti, tas esot

spēkā līdz attiecīgās personas mūža beigām un neparedzot konkrētā

gadījuma individuālu izvērtēšanu. Apstrīdētajā normā noteikto

aizliegumu par absolūtu uzskata arī Tieslietu ministrija,

tiesībsargs un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija.

Savukārt Saeima norāda, ka šāds aizliegums nav uzskatāms par

absolūtu, jo tas attiecas tikai uz tādām personām, kas

izdarījušas noteikta veida noziedzīgus nodarījumus.

Satversmes tiesa atzinusi, ka, vērtējot, vai apstrīdētajā

normā ir noteikts absolūtais aizliegums, ir jāņem vērā, pirmkārt,

vai tas attiecas vai neattiecas uz visām pie noteiktas grupas

piederošām personām, proti, vai tas paredz individuālu katra

konkrētā gadījuma izvērtējumu un tādējādi pieļauj izņēmumus, un,

otrkārt, vai tas ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra

sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 20. punktu un

2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2020-29-01 23. punktu).

Apstrīdētā norma neattiecas uz personām, kuras sodītas par

noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību,

jo būt par aizbildni šādām personām liedz speciālā norma -

Civillikuma 242. panta 6. punkts. Taču apstrīdētā norma

liedz ikvienai personai, kura sodīta par jebkuru citu noziedzīgu

nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, būt

par aizbildni neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas.

Krimināllikuma sevišķajā daļā ir ietvertas daudzas tiesību

normas, kurās tieši norādīts uz vardarbību vai tās piedraudējumu

kā uz noziedzīga nodarījuma pamatsastāva vai kvalificēta sastāva

pazīmi, vai arī vardarbību var prezumēt pēc attiecīgā panta

dispozīcijas satura. Minētie noziedzīgie nodarījumi var apdraudēt

dažādas ar Krimināllikumu aizsargātas intereses, piemēram,

dzīvību, veselību, mājokļa neaizskaramību, personisko brīvību,

īpašumu, vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību, pārvaldes

kārtību. Tie var atšķirties arī pēc klasifikācijas, kuru nosaka

atbilstoši personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma

raksturam un kaitīgumam. Turklāt vardarbība var izpausties ne

vien kā fizisku sāpju nodarīšana cietušajam, bet arī kā aktīvas

darbības bez fizisku sāpju nodarīšanas, ierobežojot cietušā

kustības vai pārvietošanās spēju, viņu sasienot vai izolējot kādā

slēgtā telpā, turot, pagrūžot, atgrūžot vai kā citādi pielietojot

fizisko spēku. Vardarbība var izpausties arī kā personas

apreibināšana vai novešana bezsamaņas (bezpalīdzības) stāvoklī ar

narkotisko, psihotropo, stipri iedarbīgu vai citu apreibinošo

vielu palīdzību (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01

23.1. punktu un 2021. gada 25. marta sprieduma

lietā Nr. 2020-36-01 12.3. punktu). Tādējādi

apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums būt par aizbildni

ikvienai personai, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas

saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, attiecas uz plašu

situāciju klāstu un dažādiem ar Krimināllikumu aizsargāto

interešu apdraudējumiem, kā arī atšķirīgu apdraudējuma raksturu

un kaitīgumu.

Sodāmības dzēšana ir automātiska sodāmības izbeigšanās pēc

Krimināllikuma 63. panta trešajā daļā paredzētā termiņa

beigām. Savukārt sodāmības noņemšana nozīmē ar sodāmību saistīto

krimināltiesisko seku izbeigšanos pirms tā brīža, kad sodāmība

būtu automātiski dzēsta. Atbilstoši Krimināllikuma 63. panta

devītajai daļai sodāmības dzēšana un noņemšana anulē visas

izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas, izņemot

tās, kuras likumā paredzētas, ja pirms sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas izdarīts jauns noziedzīgs nodarījums. Satversmes tiesa

ir atzinusi, ka iepriekšējā sodāmība pēc tās dzēšanas vai

noņemšanas vairs nav ņemama vērā citā kriminālprocesā. Tomēr

citās, ar krimināltiesību jomu nesaistītās tiesiskajās attiecībās

sodāmības noņemšana vai dzēšana ne vienmēr nozīmē to, ka būtu

izbeigušās arī ar sodāmību saistītās personai nelabvēlīgās

tiesiskās sekas. Ja speciālajā likumā ir noteikts, ka

ierobežojums pastāv neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas, tad tas turpina pastāvēt arī pēc tam, kad sodāmība

tiek dzēsta vai noņemta Krimināllikuma 63. pantā paredzētajā

kārtībā. Tādējādi sodāmības jēdziens plašākā nozīmē aptver arī

citas juridiskas sekas, kas var pastāvēt arī pēc sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01

19.3.1. punktu un 2021. gada 25. marta sprieduma

lietā Nr. 2020-36-01 12.4. punktu). Tādējādi

apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums būt par aizbildni

ikvienai personai, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas

saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, ir spēkā uz

mūžu.

No minētā secināms, ka apstrīdētajā normā noteiktais

aizliegums būt par aizbildni attiecas uz ikvienu personu, kura

sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai

tās piedraudējumu, bet nav bijis vērsts pret tikumību vai

dzimumneaizskaramību. Proti, šis aizliegums attiecas uz plašu

situāciju klāstu, dažādiem ar Krimināllikumu aizsargāto interešu

apdraudējumiem un atšķirīgu apdraudējuma raksturu un kaitīgumu,

bet nepieļauj izņēmumus. Turklāt tas ir noteikts uz mūžu - tas ir

spēkā neierobežotu laiku arī pēc sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums ir

absolūts.

Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs, vai apstrīdētajā normā

noteiktais aizliegums atbilst samērīguma principam, ievērojot

šāda aizlieguma absolūto raksturu un Satversmes tiesas attīstīto

judikatūru par absolūtā aizlieguma satversmības pārbaudi.