17. pants

Lai izvērtētu, vai apstrīdētajā normā noteiktais

absolūtais aizliegums ir samērīgs, Satversmes tiesai jānoskaidro,

vai ar apstrīdēto normu var sasniegt tajā noteiktā absolūtā

aizlieguma mērķi (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01

20. punktu).

Likumdevējs tam Satversmes 110. pantā un Bērna tiesību

konvencijas 19. panta pirmajā daļā noteikto pienākumu

aizsargāt ikvienu bērnu no vardarbības izpilda, izstrādājot

kompleksu pasākumu kopumu. Piemēram, par vardarbību pret bērnu

personai iestājas likumā noteiktā atbildība, katrai personai ir

pienākums ziņot kompetentai iestādei par vardarbību pret bērnu,

un bērnu var šķirt no ģimenes, ja bērns tajā ir apdraudēts

vardarbības dēļ (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01

20. punktu un 2021. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2020-36-01 17. punktu). Arī apstrīdētajā normā

noteiktais aizliegums ir viens no šādiem pasākumiem bērnu

aizsardzībai no vardarbības.

Apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma piemērošana

veicina ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna aizsardzību no

vardarbības, liedzot būt par aizbildni un tādējādi nonākt

ilgstošā saskarsmē ar bērnu tādai personai, kuras rīcība iepriekš

bijusi vērsta uz citas personas apdraudējumu, pielietojot

vardarbību vai ar to piedraudot. Tādējādi apstrīdētajā normā

noteiktais absolūtais aizliegums ir piemērots mērķa - aizsargāt

bērnu jeb citu cilvēku tiesības - sasniegšanai.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

noteiktais absolūtais aizliegums ir piemērots tā mērķa

sasniegšanai.