6. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda,

ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 96. un 110. pantam,

jo tajā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var

sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privātās

dzīves neaizskaramību un 110. pantā noteiktās tiesības uz

ģimenes, vecāku un bērnu tiesību aizsardzību esot savstarpēji

saistītas un tāpēc izskatāmajā lietā aplūkojamas to

kopsakarā.

Pastāvot šaubas par to, vai apstrīdētajā normā paredzētais

absolūtais aizliegums ir noteikts tādā procedūrā, kura atbilst

labas likumdošanas principam. Apstrīdētās normas izstrādes

procesā neesot apsvērts tas, vai tiešām ir nepieciešams noteikt

šādu absolūtu aizliegumu bez iespējām to pārskatīt. No

apstrīdētās normas izstrādes materiāliem neesot gūstams

apstiprinājums arī tam, ka likumdevējs būtu izsecinājis un

pamatojis, ka absolūtais aizliegums visos gadījumos atbilst bērna

vislabākajām interesēm. Likumdevējs neesot vērtējis to, ka

aizbildnības procesā ir iespējamas vairākas atšķirīgas situācijas

atkarībā no tā, kādas attiecības ar bērnu potenciālajam

aizbildnim bijušas iepriekš.

Apstrīdētajā normā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam esot

leģitīms mērķis - aizsargāt bērnu no visu veidu vardarbības

ģimenē. Ja attiecībā uz personu, kas agrāk ir sodīta par

vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, vardarbīgas

uzvedības risks nav konstatējams, tad apstrīdētā norma, liedzot

šai personai kļūt par aizbildni, savu leģitīmo mērķi nesasniedzot

un tiekot ierobežotas bērna tiesības uzaugt ģimeniskā vidē,

tostarp radinieku aprūpē. Neesot pamatots apgalvojums, ka

likumdevējs noteicis aizliegumu kļūt par aizbildni vienīgi tām

iepriekš sodītajām personām, kuras var pakļaut riskam bērna

drošību. Likumdevējs iepriekšēju sodāmību par vardarbīgu

noziedzīgu nodarījumu esot noteicis kā formālu kritēriju, kas

liedz iespēju veikt individuālu personas izvērtējumu un tādējādi

noskaidrot, vai konkrētajai personai piemīt aizbildņa pienākumu

pildīšanai nepieciešamās spējas un īpašības. Turklāt bērna

drošību varot apdraudēt arī iepriekš par vardarbīgu noziedzīgu

nodarījumu nesodīta persona.

Aizbildņi esot pielīdzināmi vecākiem un faktiski stājoties

vecāku vietā, pildot vecāku pienākumus (izņemot uzturdošanas

pienākumu) un īstenojot tiesības, kas izriet no aizgādības

tiesībām. Arī regulāri izmaksājamā valsts sociālā pabalsta -

atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu - saņemšanai neesot

nozīmes, vērtējot faktisku ģimenes attiecību esību vai neesību.

Atlīdzības saņemšana par bērna aprūpi neesot šķērslis tam, lai

starp aprūpētāju un bērnu izveidotos patiesas bērna un vecāka

attiecības.

Ja bērns dzīvo ģimenē, kurā viens no laulātajiem ir bērna

aizbildnis, tad bērna vislabākajās interesēs būtu arī otra

laulātā iecelšana par aizbildni, ja vien viņam piemīt aizbildņa

pienākumu pildīšanai nepieciešamās spējas un īpašības. Bērna

interesēs būtu tas, ka arī otrs laulātais spētu kā bērna vecāks

patstāvīgi, tiesiski darboties, nodrošinot bērna tiesību un

interešu īstenošanu. Turklāt emocionāli traumēta bērna

audzināšana varot būt sevišķi grūta un sarežģīta.

Bāriņtiesa, piesaistot citus speciālistus un saņemot no tiem

atzinumus, varētu efektīvi izvērtēt katra konkrētā gadījuma

individuālos apstākļus un tādējādi pārliecināties par to, vai

iepriekš par noziedzīgu ar vardarbību vai tās piedraudējumu

saistītu nodarījumu sodītas personas būtība jeb personība

neliecina par vardarbības risku un no tā izrietošu aizbilstamā

bērna apdraudējumu. Aizbildnis esot ieceļams bez nepamatotas

vilcināšanās, taču arī balstīšanās vienīgi uz formāliem

kritērijiem šajā procesā nebūtu pieļaujama. Civillikuma normas

nosakot bāriņtiesas pienākumu ikvienā gadījumā izvērtēt, vai par

aizbildni ieceļamai personai piemīt aizbildņa pienākumu

pildīšanai nepieciešamās spējas un īpašības. Ja bāriņtiesa nav

pietiekami pārliecinājusies par personas atbilstību aizbildņa

pienākumu pildīšanai, tad tā esot bāriņtiesas nolaidība.

Pietiekami pārliecināties - tas nozīmējot efektīvi izvērtēt

potenciālā aizbildņa individuālos apstākļus, tostarp noskaidrot,

vai viņš nevar pakļaut riskam bērna drošību.

Personas piemērotība aizbildņa pienākumu pildīšanai katrā

gadījumā tiekot izvērtēta, un šis process ietverot nepieciešamību

saņemt psihiatra atzinumu par personas psihiskās veselības

stāvokli. Tāpēc ar apstrīdēto normu noteiktais absolūtais

aizliegums agrāk par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai

personai kļūt par aizbildni esot nesamērīgs. Valstij esot

pienākums preventīvi aizsargāt ikvienu bērnu no vardarbības

ģimenē un nepieļaut aizbildnību tādā gadījumā, ja pastāv risks,

ka aizbildnis varētu pret bērnu izturēties vardarbīgi. Tomēr

preventīvajiem pasākumiem vajagot būt nepieciešamiem un

mērķtiecīgiem. Līdz ar to attiecīgās sodāmības fakts pats par

sevi nevarot būt pamats absolūtam aizliegumam personai būt par

aizbildni, taču pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas šis fakts

esot rūpīgi izvērtējams kopsakarā ar citiem personu

raksturojošiem apstākļiem.