12. pants

Noskaidrojot Satversmes 96. panta saturu un no tā

izrietošo valsts pienākumu apjomu, vērā ņemamas arī Latvijas

starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās

cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse kalpo par

interpretācijas līdzekli pamattiesību un tiesiskas valsts

principu satura un apjoma noteikšanai, ciktāl tas nenoved pie

Satversmē ietverto pamattiesību sašaurināšanas (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 10.

punktu).

Indivīda tiesības uz privāto dzīvi aizsargā arī Eiropas

Cilvēktiesību konvencijas 8. pants un Starptautiskā pakta par

pilsoņu un politiskajām tiesībām 17. pants, kas noteic, ka

nedrīkst patvarīgi vai nelikumīgi iejaukties neviena privātajā

dzīvē.

Papildus tam attiecībā uz rīcībspējas ierobežošanu nozīmīgs ir

ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 12. pants.

Šā panta otrā daļa noteic, ka personām ar invaliditāti tāpat kā

citām personām ir rīcībspēja visās dzīves jomās, bet šā panta

trešā daļa uzliek dalībvalstīm pienākumu veikt visus

nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu tā atbalsta pieejamību,

kas personām ar invaliditāti varētu būt nepieciešams, īstenojot

savu rīcībspēju. Savukārt 12. panta ceturtā daļa paredz:

"Dalībvalstis nodrošina, ka visi ar rīcībspējas īstenošanu

saistītie pasākumi paredz atbilstošas un efektīvas garantijas,

lai saskaņā ar starptautisko cilvēktiesību aktiem nepieļautu

ļaunprātīgu izmantošanu. Šādām garantijām ir jānodrošina, ka,

veicot ar rīcībspējas īstenošanu saistītos pasākumus, tiek

ievērotas attiecīgās personas tiesības, griba un izvēle, netiek

pieļauti interešu konflikti un ietekmes ļaunprātīga izmantošana,

tie ir samērīgi un atbilstoši konkrētās personas apstākļiem, tos

piemēro pēc iespējas īsāku laiku un regulāri pārbauda kompetenta,

neatkarīga un objektīva iestāde vai tiesas instance. Šīm

garantijām ir jābūt proporcionālām tam, cik lielā mērā šie

pasākumi skar konkrētās personas tiesības un intereses."

ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs 2009. gada 26.

janvārī ANO Cilvēktiesību padomē nāca klajā ar Tematisko ziņojumu

par ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām. Tajā

norādīts, ka nacionālās civiltiesību normas, kas nosaka

rīcībspējas ierobežojumus un aizgādnību, uzskatāmas par pirmām

kārtām pārskatāmām un reformējamām. Ziņojumā teikts, ka daudzās

valstīs spēkā esošais normatīvais regulējums, kas pieļauj personu

atzīšanu par rīcībnespējīgām, pamatojoties uz šo personu

psihiskajiem, intelektuālajiem vai sensorajiem traucējumiem, ir

pretrunā ar konvencijas 12. panta otro daļu (sk.

Thematic Study by the Office of the United Nations High

Commissioner for Human Rights on enhancing awareness and

understanding of the Convention on the Rights of Persons with

Disabilities, 26 January 2009, A/HRC/10/48, para. 45).

Savukārt Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijas Nr.

R (99) 4 "Par principiem attiecībā uz rīcībnespējīgo personu

tiesību aizsardzību" 2. princips uzsver, ka pasākumiem, ar kādiem

tiek aizsargātas rīcībnespējīgo personu personiskās un

ekonomiskās intereses, gan pēc apjoma, gan elastīguma ir jābūt

tādiem, kas spēj juridiski risināt dažādas pakāpes rīcībnespēju

un dažādas situācijas. Savukārt saskaņā ar šīs rekomendācijas 3.

principu tiesiskajam regulējumam ir jāparedz, ka var būt dažādas

pakāpes rīcībnespēja un ka laika gaitā tā var mainīties. Līdz ar

to pilnīga rīcībspējas atņemšana nevar būt mehānisks aizsardzības

pasākuma piemērošanas rezultāts. Eiropas Cilvēktiesību tiesa

norādījusi, ka, lai gan šie principi nav saistoši, tie tomēr var

definēt kopējo Eiropas standartu konkrētajā jomā (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Shtukaturov v. Russia,

judgment of 27 March 2008, appl. No. 44009/05, para. 95).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā "Štukaturovs pret Krieviju"

atzina, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants pārkāpts ar

to, ka Krievijas Civilkodeksā nošķirta vienīgi pilnīga rīcībspēja

un pilnīga rīcībnespēja, bet nav paredzēta nekāda robežsituācija,

izņemot regulējumu par personām, kas atkarīgas no narkotikām vai

alkohola. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra, ka Krievijas

tiesiskajā regulējumā nav paredzēta individuāla gadījuma

izvērtēšana un spēkā esošais tiesiskais regulējums tiesnesim nav

devis nekādas izvēles iespējas (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas sprieduma lietā Shtukaturov v. Russia, judgment of 27

March 2008, appl. No. 44009/05, para. 95).

Saeima savā atbildes rakstā norāda, ka lietā "Štukaturovs pret

Krieviju" faktiskie apstākļi esot būtiski atšķirīgi, tādēļ

Eiropas Cilvēktiesību tiesas izdarītie secinājumi uz izskatāmo

lietu neesot attiecināmi. Tomēr norādāms, ka šajā gadījumā nav

nozīmes tam, cik līdzīgi vai atšķirīgi bijuši minētās lietas un

Pieteikuma iesniedzējas faktiskie apstākļi. Satversmes tiesa

nevērtē, vai Pieteikuma iesniedzēja par rīcībnespējīgu atzīta

tiesiski, bet vienīgi pārbauda apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 96. pantam. Tā kā lietā "Štukaturovs pret Krieviju"

Eiropas Cilvēktiesību tiesa paudusi viedokli par tiesisko

regulējumu, kas ir salīdzināms ar apstrīdētajām normām, tad

Eiropas Cilvēktiesību tiesas paustajām atziņām ir būtiska nozīme

šīs lietas izskatīšanā.

Līdz ar to no Latvijas

starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā izriet valsts

pienākums paredzēt tādus rīcībspējas ierobežošanas mehānismus,

kas ietver individuālu situācijas izvērtējumu un katrai

konkrētajai situācijai piemērotākā ierobežojuma izvēli.

Regulējums, kas neparedz nekādas robežsituācijas un nosaka

vienīgi pilnīgu rīcībspējas atņemšanu, cilvēktiesību prasībām

neatbilst.