13. pants

Aplūkojot apstrīdētās normas, secināms, ka tās

nosaka tieši šāda veida ierobežojumu. Civillikuma 358. pants

paredz vienīgi vai nu pilnīgu rīcībspējas saglabāšanu vai pilnīgu

tās atņemšanu. Tas nepieļauj, ka varētu tikt noteikts daļējs

rīcībspējas ierobežojums, kā arī neparedz nekāda citāda,

saudzējošāka un piemērotāka risinājuma noteikšanu.

Līdzīgi apsvērumi attiecināmi arī uz Civillikuma 364. pantu.

Pozitīvi vērtējams tas, ka gadījumos, kad persona ir

izveseļojusies, tai noteiktie aizgādņi tiek atlaisti. Pie tam ar

izveseļošanos saprotama tāda veselības stāvokļa sasniegšana, kad

persona netiktu atzīta par rīcībnespējīgu atbilstoši Civillikuma

358. pantam, proti, kad tai vairs netrūkst lielākās daļas garīgo

spēju. Tomēr abās apstrīdētajās normās ietvertais regulējums ir

savstarpēji cieši saistīts. Arī situācijās, kad tiesa lemj par

rīcībspējas atjaunošanu, tā var izšķirties vienīgi vai nu par

pilnīgu rīcībspējas atjaunošanu, vai par pilnīgu rīcībnespējas

saglabāšanu. Daļēja rīcībspējas atjaunošana vai citāda,

saudzējošāka un piemērotāka risinājuma noteikšana nav iespējama.

Turklāt Pieteikuma iesniedzēja pamatoti norāda: Civillikuma 364.

pantā nav ņemta vērā iespēja, ka persona var apgūt jaunas un

attīstīt esošās iemaņas, tādējādi uzlabojot savu spēju pieņemt

patstāvīgus lēmumus neatkarīgi no veselības stāvokļa

izmaiņām.

Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka tai savā spriedumā nav

jāuzskaita iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir

kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka

apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2008-42-01 17.2. punktu). Par saudzējošāku līdzekli

atzīstams nevis jebkāds cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru

leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā kvalitātē (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 19. punktu).

Lietas materiālos apkopotā informācija liecina, ka pastāv

dažādas metodes, ko valsts var izmantot cilvēktiesību prasībām

atbilstošai rīcībspējas ierobežošanai. Par piemēru var minēt

daļēju rīcībspējas ierobežošanu, atbalstu lēmuma pieņemšanā,

personiskos asistentus, iepriekš izteikto norādījumu ievērošanu

utt.

Tāpat dažādās valstīs izraudzītie modeļi ir atšķirīgi. Daļēja

rīcībspējas ierobežošana paredzēta lielā daļā Eiropas valstu,

piemēram, Čehijā, Horvātijā, Igaunijā, Polijā, Vācijā un citur.

Tā, piemēram, Igaunijas Civilkodekss noteic, ka gadījumos, kad

personai iecelts aizgādnis, tās rīcībspēja uzskatāma par

ierobežotu tajos jautājumos, attiecībā uz kuriem iecelts

aizgādnis. Tādējādi tiesai katrā konkrētajā gadījumā jāizlemj,

kuras darbības persona nespēj saprast un vadīt un attiecībā uz

kurām tai tādēļ būtu ieceļams aizgādnis (sk. lietas materiālu

1. sējuma 183. lpp.). Savukārt Nīderlandē un Luksemburgā

atsevišķi no aizgādnības institūta paredzēta iespēja noteikt

personai uzraugu. Turpretim Norvēģijā persona ar garīgās

veselības traucējumiem var slēgt līgumus, bet atsevišķos

gadījumos aizgādnis var prasīt to anulēšanu (sk. lietas

materiālu 1. sējuma 170. -202. lpp.). Arī Labklājības

ministrija min dažādus alternatīvus rīcībspējas ierobežošanas

mehānismus, kas noteikti Anglijā un Velsā, Itālijā, Kanādā,

Zviedrijā un citās valstīs (sk. lietas materiālu 1. sējuma

142. -145. lpp.).

Satversmes tiesas uzdevums nav paust savu viedokli par

piemērotāko no dažādiem iespējamiem risinājumiem. Tomēr minētie

piemēri ļauj izdarīt secinājumu, ka mazāk ierobežojoši līdzekļi

pastāv, turklāt ar tiem apstrīdēto normu leģitīmo mērķi var

sasniegt efektīvāk.

Līdz ar to apstrīdētās normas

nesamērīgi ierobežo personai Satversmes 96. pantā noteiktās

tiesības uz privāto dzīvi.