4. pants

Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija -

informē, ka ar Ministru kabineta 2009. gada 12. oktobra rīkojumu

Nr. 693 apstiprināts "Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas

par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas plāns

2010.-2012. gadam", kurā iekļauts uzdevums izvērtēt

nepieciešamību aktualizēt Civillikuma Ģimenes tiesību daļu un

pieņemt lēmumu par Civillikuma grozījumu izstrādes lietderību. Šā

uzdevuma izpildei izveidota darba grupa, kuras sastāvā ir

Labklājības ministrijas, Tieslietu ministrijas, Veselības

ministrijas, Tiesībsarga biroja un citu valsts iestāžu, kā arī

nevalstisko organizāciju pārstāvji. Darba grupai uzdots līdz

2010. gada 31. decembrim pieņemt lēmumu par normatīvo aktu

grozījumu izstrādes lietderību.

Līdzšinējās darba grupas sēdēs esot konstatēts: lai izpildītu

ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 12. pantā

noteiktās saistības, nacionālajiem normatīvajiem aktiem, kas

regulē ar rīcībspējas institūtu saistītos jautājumus, jāparedz

personai maksimāla rīcībspējas atstāšana. Šajos normatīvajos

aktos esot jāiestrādā samērīguma princips rīcībspējas

ierobežošanā, jānodrošina tiesības uz rīcībspējas regulāru

pārskatīšanu, kā arī personai tiesības tikt uzklausītai jebkurā

tiesvedības stadijā.

Darba grupas dalībnieki pauduši viedokli, ka ANO Konvencijas

par personu ar invaliditāti tiesībām 12. panta īstenošanai

nepieciešams izdarīt grozījumus Civillikumā, Civilprocesa likumā

un Bāriņtiesu likumā, nosakot pilnīgas rīcībspējas ierobežošanas

aizliegumu. Esot nepieciešams precizēt rīcībspējas ierobežošanas

kritērijus, paredzot maksimālu rīcībspējas saglabāšanu. Tāpat

rīcībspējas ierobežojumam vajagot būt noteiktam uz laiku un

regulāri tikt pārskatītam. Ierobežojot rīcībspēju, esot

nepieciešams individuāls izvērtējums, un ierobežojumam jāskarot

tikai tās jomas, kurās persona pieņemt patstāvīgus lēmumus nav

spējīga.

Tāpat darba grupas dalībnieki pauduši viedokli, ka

nacionālajos normatīvajos aktos nepieciešams ieviest atbalstītā

lēmuma pieņemšanas mehānismu, ieceļot īpašu atbalsta personu

noteiktās dzīves jomās. Šīs jomas būtu jānosaka un atbalsta

persona jāieceļ ar tiesas spriedumu, ņemot vērā konkrētās

personas veselības stāvokli, kā arī vēlmes un intereses. Esot

nepieciešams paredzēt arī to, ka personai ir tiesības iepriekš

paust norādījumus par rīcību tādā gadījumā, ja tā veselības

stāvokļa dēļ nebūs spējīga pieņemt attiecīgus lēmumus.

Grozījumi esot nepieciešami arī Civilprocesa likumā attiecībā

uz personas dalību tiesas sēdē, uzklausīšanas pienākumu un

metodēm un citiem jautājumiem. Esot jāuzsver tiesneša pienākums

izvērtēt slimības ietekmi uz personas spēju izlemt konkrētās

jomas jautājumus, nevis ekspertīzes atzinuma nozīme. No

Civilprocesa likuma 270. panta esot jāsvītro vārds "izveseļojas",

jo no dažām slimībām persona nemaz nevarot izveseļoties. Tāpat

esot nepieciešams paplašināt to personu loku, kuras var iesniegt

pieteikumu par rīcībspējas atjaunošanu.

Labklājības ministrija pauž viedokli, ka apstrīdētās normas

aizskar Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības un attiecībā

uz šo ierobežojumu nav ievērots samērīguma princips. Kaut arī

rīcībspējas ierobežošana kā aizsardzības pasākums esot vajadzīgs,

ierobežojumam vajagot būt saistītam ar konkrētajiem apstākļiem

un, nosakot ierobežojumu, esot jāņem vērā attiecīgās personas

spēja rīkoties un vajadzības. Turklāt rīcībspējas ierobežošanai

kā aizsardzības pasākumam esot pēc iespējas mazāk jāiejaucas

personas tiesībās.