5. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka, apkopojot

Tiesībsarga birojā saņemtos iesniegumus par rīcībspējas

jautājumiem, viņš ir izdarījis šādus secinājumus:

1) atsevišķos gadījumos tiesvedība par rīcībspējas atņemšanu

tiek ierosināta, personai par to nepaziņojot, turklāt tiesas

pienācīgi neizvērtē, vai pieteikumam pievienoti pietiekami

pierādījumi, lai ierosinātu šādu procesu;

2) atsevišķos gadījumos rīcībspēja personai tiek atņemta,

ignorējot tās tiesības piedalīties procesā un sniegt savus

paskaidrojumus;

3) dažos gadījumos lietā pieaicinātie speciālisti (bāriņtiesa,

prokurors, dažkārt tiesu eksperti) uzskata, ka personai

rīcībspēja būtu ierobežojama atsevišķā jomā, bet ne pilnībā,

tomēr normatīvais regulējums šādu iespēju nepieļauj;

4) tiesu praksē ir maz tādu gadījumu, kad personai rīcībspēja

tiek atjaunota.

Tiesībsargs jau 2008. gadā pārbaudes lietas ietvaros esot

nonācis pie secinājuma, ka tiesību normas, kas regulē rīcībspējas

jautājumu, neatbilst Satversmei un starptautiskajiem

cilvēktiesību dokumentiem. Tādēļ 2008. gada 14. oktobrī nosūtīta

vēstule Tieslietu ministrijai, paužot viedokli par

nepieciešamajām izmaiņām Civillikumā un Civilprocesa likumā

attiecībā uz personas atzīšanu par rīcībnespējīgu un rīcībspējas

atjaunošanu. Tieslietu ministrijas atbildē esot pausts atbalsts

ierosinājumam uzlabot normatīvo regulējumu.

Pašlaik Tiesībsarga biroja pārstāvis piedaloties Labklājības

ministrijas izveidotajā darba grupā, kuras uzdevums esot izvērtēt

nepieciešamību grozīt rīcībspējas un aizgādnības institūtu. Kā

viens no galvenajiem darba grupas dalībnieku viedokļiem esot

uzsverams tas, ka ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti

tiesībām 12. pantā noteikto pienākumu izpildīšanai nepieciešams

izdarīt grozījumus Civillikumā, Civilprocesa likumā un Bāriņtiesu

likumā, nosakot pilnīgas rīcībspējas ierobežošanas

aizliegumu.

Tiesībsargs pauž uzskatu, ka no ANO Konvencijas par personu ar

invaliditāti tiesībām 12. panta, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību

un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Eiropas

Cilvēktiesību konvencija) 8. panta, skatot to kopsakarā ar

Eiropas Padomes Ministru komitejas 1999. gada 23. februāra

rekomendāciju Nr. R(99) 4 "Par principiem attiecībā uz

rīcībnespējīgo personu tiesību aizsardzību", Latvijas Republikai

izriet pienākums izveidot normatīvo regulējumu, kas paredz

iespēju personas rīcībspēju ierobežot daļēji. Esot jāparedz

pienākums izvērtēt katru gadījumu individuāli, ierobežojumu

nosakot tikai tajās jomās, kurās tas patiešām konkrētajai

personai ir nepieciešams.

Nevarot piekrist Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim,

ka apstrīdētās normas pieļaujot diferencētu pieeju rīcībspējas

ierobežošanai. Tās paredzot tikai galējus risinājumus, proti,

personas atzīšanu par rīcībnespējīgu vai pilnīgu rīcībspējas

saglabāšanu. Šādā veidā netiekot nodrošināta pienācīga

aizsardzība personām ar garīgās veselības traucējumiem.

Apstrīdētais regulējums nepieļaujot alternatīvas, kas personas

tiesības ierobežotu mazāk, piemēram, daļēju rīcībspējas

ierobežošanu vai atbalstītā lēmuma pieņemšanu. Tāpat esot jāņem

vērā, ka, saglabājot pilnu rīcībspēju gadījumos, kad personai

tomēr trūkst daļas garīgo spēju, netiekot nodrošināta pienācīga

šīs personas, kā arī citu peronu tiesību aizsardzība. Līdz ar to

Civillikuma 358. pants nesamērīgi ierobežojot personas tiesības

uz privāto dzīvi, kā arī nevarot pilnībā nodrošināt izvirzīto

mērķu sasniegšanu.

Savukārt Civillikuma 364. pants nepamatoti šauri paredzot

izveseļošanos kā galveno kritēriju personas rīcībspējas

atjaunošanai. Likums skaidri nenosakot iespēju atjaunot

rīcībspēju, pamatojoties uz tiem pašiem kritērijiem, pēc kādiem

tā ierobežota. Turklāt līdzšinējā tiesu prakse liecinot par šīs

normas gramatisku tulkošanu. Līdz ar to spēkā esošais regulējums

nenodrošinot personām ar garīgās veselības traucējumiem tiesības

uz privāto dzīvi gadījumos, kad garīgā slimība nav ārstējama.

Secinājumu

daļa