2. pants

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka CPL 141.

panta pirmā daļa, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus

sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības

nodrošināšanu, (turpmāk - apstrīdētā norma) neatbilst Latvijas

Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. un 92.

pantam.

2.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā

norma nenodrošina civilprocesā iesaistīto pušu procesuālo

vienlīdzību, jo atbildētājs nevar iesniegt blakus sūdzību

augstāka līmeņa tiesā par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums

par prasības nodrošināšanu. Šāds lēmums negatīvi ietekmējot

atbildētāja tiesības aizstāvēt sevi tiesā, kā arī pasliktinot

atbildētāja stāvokli turpmākajā tiesvedības gaitā.

Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka prasītājam, iesniedzot

pieteikumu par prasības nodrošināšanu, neesot pienākuma iesniegt

pierādījumus par atbildētāja prettiesisku rīcību. Savukārt

tiesai, lemjot par prasības nodrošināšanu, neesot pienākuma

iedziļināties prasības būtībā un izvērtēt, vai celtā prasība

vispār var tikt apmierināta. Jautājuma par prasības nodrošināšanu

izlemšanai pietiekot ar motivētu prasītāja iesniegumu, kurā

norādīts viņa subjektīvais viedoklis, ka sprieduma izpilde varētu

būt apgrūtināta vai neiespējama. Apstrīdētā norma ļaujot tiesai

pieņemt nepārsūdzamu lēmumu bez pierādījumu izvērtēšanas,

pamatojoties tikai uz vienas puses apgalvojumiem, kā arī

neuzklausot otra lietas dalībnieka viedokli. Tā rezultātā tiekot

būtiski ierobežotas otra lietas dalībnieka tiesības, bet tas

neatbilstot Satversmes 92. pantā noteiktajām tiesībām uz taisnīgu

tiesu.

2.2. Pieteikuma iesniedzējs pauž viedokli, ka

apstrīdētajai normai nav leģitīma mērķa un tā pārkāpj samērīguma

principu.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka iespējamais

apstrīdētās normas mērķis ir nepieļaut procesa novilcināšanu. Ja

atbildētājam nav tiesību iesniegt blakus sūdzību, tad neesot

saprotams, kāpēc šādas tiesības ir prasītājam. Pieteikuma

iesniedzējs uzskata, ka procesuālais līdzsvars ir svarīgāks par

procesuālo ekonomiju.

Ja tiesas lēmums ir atbildētājam nelabvēlīgs un prasība

tiek nodrošināta, apstrīdētā norma liedzot atbildētājam iesniegt

blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru apmierināts pieteikums par

prasības nodrošināšanu. Šādā gadījumā atbildētāja vienīgā iespēja

esot vērsties tiesā, kas ir nodrošinājusi prasību, ar lūgumu

atcelt minēto lēmumu. Pieteikumā par prasības nodrošinājuma

atcelšanu atbildētājs tikai varot mēģināt pierādīt, ka ir

mainījušies apstākļi, kas bija prasības nodrošināšanas pamatā.

Savukārt prasītājam esot tiesības pārsūdzēt viņam nelabvēlīgus

lēmumus tūlīt, iesniedzot blakus sūdzību.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka pret šiem lēmumiem

atbildētājs varot iebilst tikai apelācijas sūdzībā, taču šāds

mehānisms neesot efektīvs un līdzvērtīgs prasītajam piešķirto

tiesību apjomam, jo apelācijas instances tiesa, skatot lietu pēc

būtības, nepārbauda prasības nodrošinājuma likumību un

pieļaujamību. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes

91. pantam, jo nenodrošinot pušu procesuālo vienlīdzību.

2.3. Pieteikuma iesniedzējs arī norāda, ka

prasītājam par pieteikuma par prasības nodrošināšanu iesniegšanu

tiesā jāmaksā valsts nodeva, kuras apmērs neesot samērojams ar

atbildētājam nodarīto zaudējumu apmēru. Ar prasības nodrošināšanu

tiesa nekavējoties iejaucoties atbildētāja mantiskajā stāvoklī un

ierobežojot viņa tiesības. Apstāklis, ka prasītājs maksā valsts

nodevu, nedrīkstētu būt par pamatu tam, lai apmierinātu

pieteikumu par prasības nodrošināšanu. Tiesa varot uzdot

prasītājam atlīdzināt atbildētājam radušos zaudējumus gadījumā,

kad pieteikums par prasības nodrošināšanu ir apmierināts, taču

tas neesot obligāti. Rezultātā atbildētājs esot tiesiski mazāk

aizsargāts nekā prasītājs.