9. pants

Pieteikuma iesniedzēja lēmumu par pieteikuma

iesniegšanu Satversmes tiesai ir pieņēmusi, izskatot

administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz privāto

tiesību juridiskās personas pieteikumu par pienākuma uzlikšanu

Pārvaldei izsniegt tai informāciju par vairāku fizisko personu

deklarēto dzīvesvietu. Konkrētajā gadījumā fizisko personu dati

pieteicējai administratīvajā lietā esot nepieciešami, lai vērstos

vispārējās jurisdikcijas tiesā ar civilprasību par zaudējumu

atlīdzināšanu. Lai pieteicēja administratīvajā lietā varētu

īstenot tiesības vērsties ar prasību tiesā Civilprocesa likumā

noteiktajā kārtībā, tai atbilstoši apstrīdētajām normām esot

nepieciešams uzzināt iespējamo atbildētāju - tās visas ir

publiskas personas - deklarēto dzīvesvietu adreses. Pieteikuma

iesniedzēja uzskata, ka šāda kārtība pārkāpjot iespējamajam

atbildētājam civillietā Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības

uz privātās dzīves neaizskaramību (sk. pieteikumu lietas

materiālu 5. lp.).

Pieteikuma iesniedzēja apstrīd triju Civilprocesa likuma normu

satversmību. Satversmes tiesa konstatē, ka apstrīdētās normas

nosaka: 1) tādu vispārīgu civilprocesa principu, ka tiesas

piekritība konkrētā strīdā nosakāma pēc atbildētāja dzīvesvietas

(Civilprocesa likuma 26. panta pirmā daļa); 2) pienākumu prasības

pieteikumā norādīt atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi

(Civilprocesa likuma 128. panta otrās daļas 1.2 punkta

pirmais teikums); 3) minētā pienākuma neizpildes tiesiskās sekas,

proti, to, ka tiesnesis atsakās pieņemt prasības pieteikumu, ja

lieta nav piekritīga šai tiesai (Civilprocesa likuma 132. panta

pirmās daļas 6. punkts). Apstrīdētās normas ir savstarpēji

saistītas kā daļa no tiesiskā regulējuma, atbilstoši kuram tiek

identificēts atbildētājs un noteikta tiesas piekritība

civilprocesā. Tādējādi apstrīdētās normas ir vērtējamas kā

vienots tiesiskais regulējums.

Satversmes tiesas likuma 19.1 pants regulē

tiesvedību Satversmes tiesā citstarp gadījumā, kad iesniegts

tiesas pieteikums. Tiesas, tostarp administratīvās tiesas, ir

konkrētās konstitucionālās kontroles subjekts, tāpēc tās nevar

iesniegt abstraktās konstitucionālās kontroles pieteikumu

Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2017-18-01 22. punktu). Atbilstoši

Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas 2.

punktam un Administratīvā procesa likuma 104. panta otrajai daļai

administratīvā tiesa var apstrīdēt Satversmes tiesā vienīgi tādas

normas, kas tika piemērotas vai ir piemērojamas attiecīgajā

administratīvajā lietā, proti, tādas normas, no kurām ir atkarīgs

administratīvajā lietā esošā tiesiskā strīda risinājums (sk.

Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7. punktu).

Pieteikuma iesniedzējas izskatāmajā administratīvajā lietā

pieprasītās informācijas izsniegšanu regulē Iedzīvotāju reģistra

likuma un Ministru kabineta 2011. gada 15. februāra noteikumu Nr.

130 "Iedzīvotāju reģistrā iekļauto ziņu izsniegšanas

kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 130) normas. Saskaņā ar

Iedzīvotāju reģistra likuma 10. panta pirmās daļas 1.-3. un 10.

punktu ziņas par personas vārdu, uzvārdu, personas kodu un

deklarēto vai norādīto dzīvesvietu tiek uzglabātas Iedzīvotāju

reģistrā. Šā likuma 19. pants pieļauj, ka fiziskās vai juridiskās

personas var saņemt reģistra informāciju par citu personu uz

motivēta iesnieguma pamata. Noteikumu Nr. 130 8. punkts noteic

prasības ziņu izsniegšanas pieprasījumam, citstarp pienākumu

norādīt nepieciešamo ziņu apjomu, pamatojumu ziņu saņemšanas

nepieciešamībai un to apliecinošu dokumentu (kopiju), ziņu

izmantošanas mērķi un datus, pēc kuriem var identificēt personu,

uz kuru attiecas pieprasītās ziņas.

Izskatāmajā lietā apstrīdētā Civilprocesa likuma 26. panta

pirmā daļa atspoguļo vispārīgu civilprocesa principu, pēc kura

nosakāma tiesas piekritība konkrētā lietā, proti: prasību pret

fizisko personu ceļ tiesā pēc tās deklarētās dzīvesvietas.

Civilprocesa likuma 128. panta otrās daļas 1.2 punkta

pirmajā teikumā paredzēts, ka prasības pieteikumā norādāma

personas deklarētā dzīvesvieta. Savukārt Civilprocesa likuma 132.

panta pirmās daļas 6. punkts noteic, ka tiesnesis atsakās pieņemt

prasības pieteikumu, ja lieta nav piekritīga šai tiesai.

Izskatāmajā lietā tam ir nozīme gadījumā, ja prasības pieteikums

netiek iesniegts tiesā atbilstoši atbildētāja deklarētajai

dzīvesvietai.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Civilprocesa likumā nav

regulējuma, kas dotu iespēju prasītājam vērsties tiesā,

nenoskaidrojot iespējamā atbildētāja dzīvesvietu, kura prasības

pieteikumā norādāma saskaņā ar apstrīdētajām normām. Lai persona

varētu īstenot savas tiesības vērsties tiesā ar civilprasību, tai

atbilstoši Civilprocesa likuma noteikumiem par prasības

pieteikumā norādāmo informāciju esot nepieciešams uzzināt

iespējamā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi. Satversmes

tiesa secina, ka tādējādi tieši apstrīdētās normas ir saistītas

ar pienākumu prasības pieteikumā norādīt iespējamā atbildētāja

deklarētās dzīvesvietas adresi un no tām izriet nepieciešamība

izsniegt informāciju par šo adresi atbilstoši Iedzīvotāju

reģistra likuma un Noteikumu Nr. 130 normām.

Līdz ar to izskatāmajā lietā ir

apstrīdētas vienota tiesiskā regulējuma normas, no kurām ir

atkarīgs Pieteikuma iesniedzējas izskatāmajā administratīvajā

lietā esošā tiesiskā strīda rezultāts, un Satversmes tiesai ir

jāizvērtē to atbilstība Satversmes 96. pantam.