9. pants

1Pieteikuma iesniedzēja lēmumu par pieteikuma

2iesniegšanu Satversmes tiesai ir pieņēmusi, izskatot

3administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz privāto

4tiesību juridiskās personas pieteikumu par pienākuma uzlikšanu

5Pārvaldei izsniegt tai informāciju par vairāku fizisko personu

6deklarēto dzīvesvietu. Konkrētajā gadījumā fizisko personu dati

7pieteicējai administratīvajā lietā esot nepieciešami, lai vērstos

8vispārējās jurisdikcijas tiesā ar civilprasību par zaudējumu

9atlīdzināšanu. Lai pieteicēja administratīvajā lietā varētu

10īstenot tiesības vērsties ar prasību tiesā Civilprocesa likumā

11noteiktajā kārtībā, tai atbilstoši apstrīdētajām normām esot

12nepieciešams uzzināt iespējamo atbildētāju - tās visas ir

13publiskas personas - deklarēto dzīvesvietu adreses. Pieteikuma

14iesniedzēja uzskata, ka šāda kārtība pārkāpjot iespējamajam

15atbildētājam civillietā Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības

16uz privātās dzīves neaizskaramību (sk. pieteikumu lietas

17materiālu 5. lp.).

18Pieteikuma iesniedzēja apstrīd triju Civilprocesa likuma normu

19satversmību. Satversmes tiesa konstatē, ka apstrīdētās normas

20nosaka: 1) tādu vispārīgu civilprocesa principu, ka tiesas

21piekritība konkrētā strīdā nosakāma pēc atbildētāja dzīvesvietas

22(Civilprocesa likuma 26. panta pirmā daļa); 2) pienākumu prasības

23pieteikumā norādīt atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi

24(Civilprocesa likuma 128. panta otrās daļas 1.2 punkta

25pirmais teikums); 3) minētā pienākuma neizpildes tiesiskās sekas,

26proti, to, ka tiesnesis atsakās pieņemt prasības pieteikumu, ja

27lieta nav piekritīga šai tiesai (Civilprocesa likuma 132. panta

28pirmās daļas 6. punkts). Apstrīdētās normas ir savstarpēji

29saistītas kā daļa no tiesiskā regulējuma, atbilstoši kuram tiek

30identificēts atbildētājs un noteikta tiesas piekritība

31civilprocesā. Tādējādi apstrīdētās normas ir vērtējamas kā

32vienots tiesiskais regulējums.

33Satversmes tiesas likuma 19.1 pants regulē

34tiesvedību Satversmes tiesā citstarp gadījumā, kad iesniegts

35tiesas pieteikums. Tiesas, tostarp administratīvās tiesas, ir

36konkrētās konstitucionālās kontroles subjekts, tāpēc tās nevar

37iesniegt abstraktās konstitucionālās kontroles pieteikumu

38Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa

39sprieduma lietā Nr. 2017-18-01 22. punktu). Atbilstoši

40Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas 2.

41punktam un Administratīvā procesa likuma 104. panta otrajai daļai

42administratīvā tiesa var apstrīdēt Satversmes tiesā vienīgi tādas

43normas, kas tika piemērotas vai ir piemērojamas attiecīgajā

44administratīvajā lietā, proti, tādas normas, no kurām ir atkarīgs

45administratīvajā lietā esošā tiesiskā strīda risinājums (sk.

46Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības

47izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7. punktu).

48Pieteikuma iesniedzējas izskatāmajā administratīvajā lietā

49pieprasītās informācijas izsniegšanu regulē Iedzīvotāju reģistra

50likuma un Ministru kabineta 2011. gada 15. februāra noteikumu Nr.

51130 "Iedzīvotāju reģistrā iekļauto ziņu izsniegšanas

52kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 130) normas. Saskaņā ar

53Iedzīvotāju reģistra likuma 10. panta pirmās daļas 1.-3. un 10.

54punktu ziņas par personas vārdu, uzvārdu, personas kodu un

55deklarēto vai norādīto dzīvesvietu tiek uzglabātas Iedzīvotāju

56reģistrā. Šā likuma 19. pants pieļauj, ka fiziskās vai juridiskās

57personas var saņemt reģistra informāciju par citu personu uz

58motivēta iesnieguma pamata. Noteikumu Nr. 130 8. punkts noteic

59prasības ziņu izsniegšanas pieprasījumam, citstarp pienākumu

60norādīt nepieciešamo ziņu apjomu, pamatojumu ziņu saņemšanas

61nepieciešamībai un to apliecinošu dokumentu (kopiju), ziņu

62izmantošanas mērķi un datus, pēc kuriem var identificēt personu,

63uz kuru attiecas pieprasītās ziņas.

64Izskatāmajā lietā apstrīdētā Civilprocesa likuma 26. panta

65pirmā daļa atspoguļo vispārīgu civilprocesa principu, pēc kura

66nosakāma tiesas piekritība konkrētā lietā, proti: prasību pret

67fizisko personu ceļ tiesā pēc tās deklarētās dzīvesvietas.

68Civilprocesa likuma 128. panta otrās daļas 1.2 punkta

69pirmajā teikumā paredzēts, ka prasības pieteikumā norādāma

70personas deklarētā dzīvesvieta. Savukārt Civilprocesa likuma 132.

71panta pirmās daļas 6. punkts noteic, ka tiesnesis atsakās pieņemt

72prasības pieteikumu, ja lieta nav piekritīga šai tiesai.

73Izskatāmajā lietā tam ir nozīme gadījumā, ja prasības pieteikums

74netiek iesniegts tiesā atbilstoši atbildētāja deklarētajai

75dzīvesvietai.

76Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Civilprocesa likumā nav

77regulējuma, kas dotu iespēju prasītājam vērsties tiesā,

78nenoskaidrojot iespējamā atbildētāja dzīvesvietu, kura prasības

79pieteikumā norādāma saskaņā ar apstrīdētajām normām. Lai persona

80varētu īstenot savas tiesības vērsties tiesā ar civilprasību, tai

81atbilstoši Civilprocesa likuma noteikumiem par prasības

82pieteikumā norādāmo informāciju esot nepieciešams uzzināt

83iespējamā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi. Satversmes

84tiesa secina, ka tādējādi tieši apstrīdētās normas ir saistītas

85ar pienākumu prasības pieteikumā norādīt iespējamā atbildētāja

86deklarētās dzīvesvietas adresi un no tām izriet nepieciešamība

87izsniegt informāciju par šo adresi atbilstoši Iedzīvotāju

88reģistra likuma un Noteikumu Nr. 130 normām.

89Līdz ar to izskatāmajā lietā ir

90apstrīdētas vienota tiesiskā regulējuma normas, no kurām ir

91atkarīgs Pieteikuma iesniedzējas izskatāmajā administratīvajā

92lietā esošā tiesiskā strīda rezultāts, un Satversmes tiesai ir

93jāizvērtē to atbilstība Satversmes 96. pantam.