Par Civilprocesa likuma 26. panta pirmās daļas, 128. panta otrās daļas 1.2 punkta pirmā teikuma un 132. panta pirmās daļas 6. punkta, ciktāl tie nosaka pienākumu prasības pieteikumā norādīt atbildētāja deklarēto dzīvesvietu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam

14. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Nosakot

pamattiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot noteikto

ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms

ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2014. gada 13. jūnija sprieduma lietā Nr.

2014‑02-01 13. punktu).

Izskatāmajā lietā Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir

Satversmes 116. pantā noteiktā citu cilvēku tiesību aizsardzība.

Arī Pieteikuma iesniedzēja un pieaicinātās personas ir

vienisprātis par šāda ar apstrīdētajām normām noteiktā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa esību.

Satversmes tiesa secina, ka pašreizējā tiesiskās sistēmas

attīstības stadijā apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību

ierobežojums nodrošina personai tiesības Civilprocesa likumā

noteiktajā kārtībā vērsties piekritīgajā tiesā pret konkrētu

personu, kura identificējama citstarp pēc tās deklarētās

dzīvesvietas adreses. Apstrīdētajās normās paredzētais

pamattiesību ierobežojums aizsargā atbildētāja tiesības,

nodrošinot viņa saziņu ar tiesu (persona tai adresēto tiesas

korespondenci saņem pašas deklarētajā dzīvesvietā) un to, ka

tiesas process notiek tuvāk viņa dzīvesvietai.

Tādējādi apstrīdētajās normās

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

Satversmes 116. pantā noteiktā citu personu tiesību

aizsardzība.