17. pants

Apstrīdētajās normās noteiktais tiesību

ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri

būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības

tiktu ierobežotas mazāk (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13.

maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19.

punktu un 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01

20.2. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajās normās

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar

personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram,

pieļaujot to, ka prasība tiek celta pēc personas darbavietas vai

kādas citas tādas publiski zināmas vietas adreses, kur persona

uzturas, kā arī paredzot, ka tiesa pati noskaidro piekritīgo

tiesu un pārsūta tai prasības pieteikumu (sk. pieteikumu

lietas materiālu 5. un 6. lp.).

17.1. Atbilstoši Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 6.

pantam ikvienai personai, kurai ir Latvijas valstiskā piederība,

ir pienākums deklarēt savu dzīvesvietu. No šā likuma 3. panta

pirmās daļas izriet prezumpcija, ka persona deklarētajā

dzīvesvietā arī dzīvo. Dzīvesvietas deklarēšanas jēga atbilstoši

minētajai tiesību normai ir nodrošināt, lai valstij būtu zināma

adrese, kurā persona ir sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar

valsti un pašvaldību.

Atbilstoši Paziņošanas likuma 4. panta pirmajai daļai

fiziskajai personai dokumentu paziņo uz deklarētās dzīvesvietas

adresi vai deklarācijā norādīto papildu adresi. Valstī ir radīta

sistēma, kuras ietvaros adresātam ir pienākums būt sasniedzamam

norādītajā adresē. Paziņošanas likums noteic dokumenta saņemšanas

prezumpciju atkarībā no tā paziņošanas veida. Atbilstoši šā

likuma 3. panta piektajai daļai adresāts var izvairīties no

dokumentu faktiskas saņemšanas, bet nevar izvairīties no

dokumentu saņemšanas tiesiskā nozīmē. Civilprocesa likuma

prasības attiecībā uz iespējamā atbildētāja adreses norādīšanu un

piekritības noteikšanu ir balstītas uz minēto valstī radīto

sistēmu.

No iepriekš teiktā izriet, ka personai nav pienākuma būt

sasniedzamai tās darba vai studiju vietā. Turklāt nav pamata

uzskatīt, ka izskatāmajā gadījumā prasības celšana pēc personas

darbavietas vai studiju vietas adreses būtu saudzējošāks

līdzeklis nekā tās celšana pēc deklarētās dzīvesvietas adreses.

Ja personas darbavietas vai studiju vietas adrese būtu zināma,

tās norādīšana prasības pieteikumā nozīmētu, ka arī tiesas

korespondence tiktu nosūtīta uz šo adresi. Tādā gadījumā

pastāvētu risks, ka sūtījumu var atvērt personas darbavietas vai

studiju vietas lietvedības darbinieki un sūtījuma saturs var tapt

zināms trešajām personām. Līdz ar to būtu aizskartas iespējamā

atbildētāja civillietā tiesības uz korespondences neaizskaramību

un tiktu pārkāptas viņa un citu lietā iesaistīto personu tiesības

uz privāto dzīvi.

Jāņem vērā, ka arī pret publisku personu var tikt celtas tādas

prasības, kuras nav saistītas ar tās profesionālo darbību.

Civiltiesiskā atbildība ir personiska atbildība, un, ja prasība

tiek celta pret konkrētu personu, tad atbildētāja procesuālās

tiesības un pienākumi ir tieši šai personai, nevis tās

darbavietai. Turklāt personām ne vienmēr ir viena noteikta

darbavietas adrese un darba devēja oficiālā adrese ne visos

gadījumos ir tā vieta, kur darbinieks pastāvīgi uzturas un veic

savus darba pienākumus.

17.2. Par alternatīvu līdzekli, ar kuru leģitīmo mērķi

būtu iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem, nevar uzskatīt arī tādu regulējumu, atbilstoši kuram

tiesa pati pēc savas iniciatīvas noskaidrotu piekritīgo tiesu un

pārsūtītu tai prasības pieteikumu, pirms tiek izlemts jautājums

par tā pieņemšanu un civillietas ierosināšanu.

Civillietas ierosināšanai nepieciešams tiesisks pamats -

noteiktas formas un satura prasības pieteikums, par kura

sastādīšanu ir atbildīgs tieši prasītājs. Tāpēc civillieta nevar

tikt ierosināta pēc tiesas iniciatīvas, bet prasītāja pienākums

ir sagādāt faktu materiālu, tostarp informāciju par lietas

dalībniekiem, un celt prasību piekritīgajā tiesā. Šajā ziņā ir

jāņem vērā arī tas, ka prasītāja interese noskaidrot piekritīgo

tiesu var pastāvēt arī pirms prasības celšanas (sk.

pieaicinātās personas Agra Bitāna viedokli lietas materiālu 86.

lp.). Piemēram, pieteikums par prasības nodrošināšanu

iesniedzams tiesā, kurā ceļama nodrošināmā prasība.

Turklāt arī tad, ja tiesa pati noskaidrotu iespējamā

atbildētāja deklarēto dzīvesvietu un piekritīgo tiesu un

pārsūtītu tai prasības pieteikumu, prasītājam, iepazīstoties ar

lietas materiāliem, tik un tā taptu zināma atbildētāja adrese.

Tātad iespējamā atbildētāja civillietā dati nebūt netiktu

apstrādāti mazākā apjomā. Līdz ar to šis Pieteikuma iesniedzējas

norādītais līdzeklis nav uzskatāms par tādu, ar kuru leģitīmo

mērķi būtu iespējams sasniegt, mazāk ierobežojot iespējamajam

atbildētājam civillietā Satversmes 96. pantā paredzētās

tiesības.

Tādējādi nepastāv saudzējošāki

līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā

kvalitātē.