18. pants

Izvērtējot apstrīdētajās normās ietvertā

pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim,

jāpārliecinās par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas

tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu,

ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15.

punktu un 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr.

2015-18-01 18. punktu).

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka pastāv šādi personas datu

aizsardzības principi: tiesiskums, taisnīgums, minimalitāte un

anonimitāte. Šie principi uzliek likumdevējam pienākumu pieņemt

tādus tiesību aktus, kas garantētu datu drošību, kā arī noteiktu

samērīgus ierobežojumus to izmantošanai (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 14. punktu un

2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-18-01 18.

punktu). Satversmes tiesa, ievērojot minētos datu

aizsardzības principus, izvērtēs, vai labums, ko iegūst

sabiedrība, ir lielāks par iespējamā atbildētāja civillietā

pamattiesībām nodarīto kaitējumu.

18.1. Tiesiskuma princips ietver nosacījumu, ka

personas datu izmantošana un nodošana citiem mērķiem nekā tiem,

kuriem dati sākotnēji iegūti, var notikt tikai saskaņā ar

personas piekrišanu vai arī uz likuma pamata (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 14.

punktu).

Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka iespējamā atbildētāja

civillietā dati var tikt izmantoti uz likuma, proti, apstrīdēto

normu pamata un tās ir saistītas ar nepieciešamību izsniegt

iespējamā atbildētāja datus atbilstoši Iedzīvotāju reģistra

likuma un Noteikumu Nr. 130 normām. Līdz ar to šāda datu apstrāde

atbilst tiesiskuma principam.

18.2. Minimalitātes princips paredz, ka personas datu

apstrāde ir aizliegta, ja vien nav nepieciešams sasniegt

nozīmīgus un iepriekš skaidri noteiktus datu apstrādes mērķus.

Proti, ņemot vērā datu pienācīgas glabāšanas nozīmi, datu

izmantošana pieļaujama tikai sevišķi būtisku uzdevumu veikšanai,

lai aizsargātu kādas tiesiski nozīmīgas intereses (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.

2010-51-01 14. punktu).

18.2.1. Izskatāmajā gadījumā datu izmantošana varētu

būt nepieciešama, lai aizsargātu personai Satversmes 92. pantā

noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu. Minimalitātes principa

kontekstā ir jānoskaidro arī tas, vai publiskojamo datu apjoms

atbilst datu apstrādes mērķim. Valstij, izsniedzot attiecīgos

datus, ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai pārliecinātos, ka

personas dati tiek izsniegti tikai tādā apjomā, kādā tie patiešām

ir nepieciešami.

Personas sākotnējā izšķiršanās par prasības celšanu vispārējās

jurisdikcijas tiesā izriet no dispozitivitātes principa,

atbilstoši kuram procesuālo darbību izdarīšana vai neizdarīšana,

tostarp prasības tiesības izmantošana vai neizmantošana, ir

atkarīga vienīgi no puses subjektīvajiem ieskatiem. Savukārt

apstrīdētās normas noteic, ka tiesības vērsties tiesā

civilprocesuālā kārtībā var tikt īstenotas tikai tad, ja persona

ir noskaidrojusi un norādījusi prasības pieteikumā iespējamā

atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi. Tikai tādā gadījumā,

kad iespējamajam atbildētājam civillietā nav deklarētas

dzīvesvietas, prasītājam ir pienākums norādīt tiesai iespējamā

atbildētāja faktiskās dzīvesvietas adresi, ja viņam tā

zināma.

Apstrīdētajās normās noteiktais pienākums norādīt iespējamā

atbildētāja civillietā dzīvesvietu atspoguļo vispārīgu

civilprocesa principu, pēc kura nosakāma tiesas piekritība

konkrētā strīdā. Civilprasības celšana arī vēsturiski vienmēr ir

bijusi saistīta ar nepieciešamību izmantot noteikta apjoma

informāciju par atbildētāju, jo bez viņa iesaistes nedz prasība,

nedz tiesvedība nav iedomājama. Noteikta apjoma dati par

atbildētāju ikviena civilprocesa ietvaros ir nepieciešami jebkurā

gadījumā (sk. arī pieaicinātās personas Martina Oša viedokli

lietas materiālu 70. un 71. lp.). Eiropas Cilvēktiesību tiesa

ir secinājusi, ka vairāk nekā 30 valstīs, tostarp pie Rietumu

tiesību loka piederīgās valstīs, prasītājam ir pienākums prasības

pieteikumā civillietā norādīt atbildētāja adresi. Savukārt vismaz

18 valstīs no visām aptaujātajām valstīm prasītājam jācenšas

noskaidrot atbildētāja adresi (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2017. gada 27. aprīļa sprieduma lietā "Schmidt v.

Latvia", pieteikums Nr. 22493/05, 39.-41.

punktu). Valsts var prasīt no pusēm pienesumu tam, lai

konkrēts civilprocess vispār būtu iespējams. Prasītāja pienākums

ir norādīt puses, lai tiesa zinātu, kurš ar kuru tiesājas.

Visupirms pietiekami konkrēti jābūt norādītam atbildētājam un

viņa adresei, lai tam varētu nogādāt prasības pieteikumu.

Ņemot vērā minēto, prasītāja pienākums identificēt

atbildētāju, citstarp norādot iespējamā atbildētāja adresi, un

celt prasību tajā tiesā, kurai piekritīga attiecīgā strīda

izskatīšana, ir nesaraujami saistīts ar civilprocesa būtību.

18.2.2. Tiesību normu nevar izprast ārpus tās

piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 28. novembra

sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2.2. punktu). Satversmes

tiesa izvērtēs pienākumu prasības pieteikumā norādīt iespējamā

atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi kontekstā ar personas

tiesībām uz pieeju tiesai arī kopsakarā ar tiesu praksi.

Civilprocesa likuma 133. panta pirmās daļas 1. punkts noteic,

ka tiesnesis atstāj prasības pieteikumu bez virzības, ja prasības

pieteikumā nav visu šā likuma 128. panta otrajā vai ceturtajā

daļā noteikto rekvizītu, tostarp nav norādīta atbildētāja

deklarētā dzīvesvieta. Praksē tiesas lēmumos par prasības

pieteikuma atstāšanu bez virzības tiek norādīts, kur personai

jāvēršas, lai informāciju par iespējamā atbildētāja deklarētās

dzīvesvietas adresi saņemtu (sk. Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesas tiesneša 2018. gada 12. februāra lēmumu

lietā ar arhīva Nr. 3‑11/0156/26 un Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesas tiesneša 2018. gada 20. februāra lēmumu

lietā ar arhīva Nr. 3-11/0184/20). Atsaucoties uz šādu tiesas

lēmumu, proti, lēmumu par prasības pieteikuma atstāšanu bez

virzības, ir iespējams vērsties Pārvaldē, lūdzot to izsniegt

informāciju par iespējamā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas

adresi. Šāda lēmuma iesniegšana apliecina, ka persona ir

vērsusies tiesā un atbildētāja adrese ir nepieciešama, lai

ierosinātu tiesvedību.

Turpretim gadījumā, kad tiesnesis atsakās pieņemt prasības

pieteikumu, viņam par to jāpieņem motivēts lēmums atsevišķa

procesuāla dokumenta formā, norādot atteikuma pamatu. Piemēram,

ja lieta nav pakļauta tiesai (Civilprocesa likuma 132. panta

pirmās daļas 1. punkts), tad lēmumā jānorāda, kādā iestādē

prasītājam jāvēršas, lai aizsargātu savas tiesības. Tāpat lēmumā

jānorāda, kā novērst apstākļus, kuri neļauj ierosināt lietu

[sk.: Civilprocesa likuma komentāri. I daļa. (1.-28. nodaļa).

Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs prof.

K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra,

2016, 414. lpp.]. Tādējādi tiesai lēmumā par atteikšanos

pieņemt prasības pieteikumu būtu jānorāda, kā novērst prasības

pieteikumā esošos trūkumus, lai tas tiktu pieņemts un lieta tiktu

ierosināta.

Satversmes tiesa vērš uzmanību arī uz tiesību doktrīnā atzīto,

ka kļūdaina vai neatbilstoša norāde uz atbildētāja deklarēto

dzīvesvietu, kas atšķiras no Iedzīvotāju reģistrā iekļautās

adreses, ir pamats tam, lai tiesa atteiktos pieņemt prasības

pieteikumu atbilstoši Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas

6. punktam gadījumā, ja lieta nav piekritīga attiecīgajai tiesai.

Tomēr lēmumā jānorāda, kurā tiesā pēc piekritības prasības

pieteikums būtu iesniedzams [sk.: Civilprocesa likuma

komentāri. I daļa. (1.-28. nodaļa). Otrais papildinātais

izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K. Torgāna

zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 104.

lpp.]. Tāpat arī atbilstoši atsevišķiem tiesu prakses

piemēriem lēmumā par atteikšanos pieņemt prasības pieteikumu var

norādīt iespējamā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi un

tiesu, kurā prasība saskaņā ar piekritības noteikumiem būtu

ceļama (sk. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas

tiesneša 2018. gada 21. februāra lēmumu lietā ar arhīva Nr.

3‑10/0061/29 un Ogres rajona tiesas tiesneša 2018. gada 21.

februāra lēmumu lietā ar arhīva Nr. 3‑10/0010/1).

Papildus tam pieaicinātā persona izskatāmajā lietā Tieslietu

ministrija ir norādījusi uz prasītāja iespēju gadījumā, kad viņam

iespējamā atbildētāja adresi nav izdevies noskaidrot, vērsties

tiesā, izmantojot Civilprocesa likuma 16. nodaļā paredzēto

regulējumu par pierādījumu nodrošināšanu pirms prasības celšanas

tiesā (sk., piemēram, arī Rīgas pilsētas Vidzemes

priekšpilsētas tiesas tiesneša 2017. gada 27. decembra lēmuma

lietā ar arhīva Nr.3‑12/0255/11 un Rīgas pilsētas Zemgales

priekšpilsētas tiesas tiesneša 2015. gada 25. maija lēmumu lietā

ar arhīva Nr. 3-12/0059/9).

Atbilstoši iepriekš analizētajai tiesu praksei un saskaņā ar

apstrīdētajām normām personai, vēršoties tiesā, ir vai nu

jāsniedz ziņas par tai zināmo iespējamā atbildētāja deklarēto

dzīvesvietu (kļūdainas norādes gadījumā tiesa var norādīt pareizu

atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi un tiesu, kurā prasība

ceļama), vai arī jāvēršas Pārvaldē ar atbilstoši motivētu

iesniegumu (noteiktos gadījumos tam pievienojot tiesas lēmumu,

kas apliecina, ka persona ir vērsusies tiesā un atbildētāja

adrese nepieciešama, lai ierosinātu tiesvedību). Šajā sprieduma

punktā aprakstītā apstrīdēto normu piemērošanas prakse gan

attiecībā uz prasītāja pienākumu prasības pieteikumā norādīt

iespējamā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi, gan

attiecībā uz tiesas lomu, iesaistoties civilprocesuālajā

tiesvedībā un norādot minēto adresi, saskan ar civilprocesa

pamatā esošajiem principiem un līdz ar to arī Satversmes 92.

pantā ietvertajām tiesībām uz pieeju tiesai civilprocesā, jo

piedāvā mehānismus, ar kuru palīdzību persona var noskaidrot

iespējamā atbildētāja deklarētās dzīvesvietas adresi vai

nodrošināt pierādījumus pirms prasības celšanas tiesā.

18.2.3. Satversmes tiesa uzskata, ka šāds izsniedzamo

datu apjoms, proti, informācija par iespējamā atbildētāja

deklarēto dzīvesvietu, pēc sava satura ir minimums, kas nodrošina

iespēju vērsties ar civilprasību piekritīgajā tiesā.

Apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi nav iespējams sasniegt, ja dati netiek izsniegti vismaz

apstrīdētajās normās noteiktajā apjomā. Līdz ar to apstrīdētajās

normās ietvertais Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību

ierobežojums atbilst minimalitātes principam.

Jāņem vērā, ka uz izskatāmo situāciju objektīvu iemeslu dēļ

nevar tikt attiecināts tāds datu apstrādes princips kā

anonimitāte, jo prasības celšana pēc atbildētāja deklarētās

dzīvesvietas ir vispārīgs tiesas piekritības noteikšanas princips

civilprocesā.

18.3. Taisnīguma princips datu aizsardzības jomā prasa,

lai informācijas iegūšana un apstrāde notiktu tādā veidā, kas

izslēgtu nesamērīgu iejaukšanos datu subjektu privātumā,

autonomijā un integritātē (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 14. punktu).

Samērīguma princips noteic, ka tad, ja publiskā vara ierobežo

personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs

līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm.

Likumdevējam ir saprātīgi jāizsver visu iesaistīto pušu intereses

un jāpieņem vairākuma gribai atbilstošs lēmums, kurā būtu

samērīgi ievērotas skarto personu intereses (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001‑12‑01

secinājumu daļas 3.1. punktu un 2009. gada 30. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2009-04-06 13.4. punktu).

Tiesības uz pieeju tiesai ir tādas pamattiesības, no kuru

pienācīgas nodrošināšanas ir atkarīga arī citu personas

pamattiesību aizsardzība. Vēršoties tiesā, lai panāktu zaudējumu

atlīdzināšanu, persona īsteno savas tiesības, savukārt

likumdevējs ir paredzējis pietiekamu aizsardzību pret nepamatotu

personas datu izsniegšanu no Iedzīvotāju reģistra. Saskaņā ar

Iedzīvotāju reģistra likuma 19. pantu fiziskās un juridiskās

personas var saņemt reģistra informāciju par citu personu uz

motivēta iesnieguma pamata. Savukārt Noteikumu Nr. 130 8. punkts

noteic konkrētas prasības ziņu izsniegšanas pieprasījumam,

tostarp pienākumu norādīt nepieciešamo ziņu apjomu, pamatojumu

ziņu saņemšanas nepieciešamībai un to apliecinošus dokumentus,

ziņu izmantošanas mērķi un datus, pēc kuriem var identificēt

personu, uz kuru attiecas pieprasītās ziņas. Tādējādi ir spēkā

tiesiskais regulējums, kas nodrošina personas datu izpaušanas

pārskatāmību, proti, ir konstatējams gan tas, kurai personai

informācija tikusi izpausta, gan arī tas, kādiem mērķiem tā

izpausta.

Savukārt prettiesiskas personas datu apstrādes gadījumā

likumdevējs ir paredzējis sodu saskaņā ar Latvijas Administratīvo

pārkāpumu kodeksa 204.7 pantu (nelikumīgas darbības ar

fiziskās personas datiem). Turklāt personai, kura veic nevēlamu,

neattaisnotu otras personas izsekošanu vai dzīvesvietas

novērošanu, atbildība par to ir paredzēta gan saskaņā ar minēto

tiesību normu, gan arī uz Krimināllikuma 132.1 panta

(vajāšana) vai citu pantu pamata.

Satversmes tiesa secina, ka iespējamā atbildētāja civillietā

pamattiesības uz viņa datu aizsardzību, kas ietvertas Satversmes

96. pantā, saduras ar citas personas pamattiesībām uz savu

tiesību aizsardzību taisnīgā tiesā civilprocesā, bet šīs tiesības

savukārt aizsargā Satversmes 92. pants. Sekas, kas iespējamajam

atbildētājam civillietā kā datu subjektam rodas Satversmes 96.

pantā garantēto pamattiesību ierobežojuma rezultātā, ir viņa datu

izpaušana ierobežotā apjomā un tikai konkrētai personai, kura ir

pienācīgi pamatojusi šo datu pieprasījumu un kurai ir paredzēta

atbildība tādā gadījumā, ja tā attiecīgos personas datus

apstrādās prettiesiski. Turpretim, raugoties no to seku viedokļa,

kuras varētu rasties prasītājam tad, ja ar iespējamā atbildētāja

deklarēto dzīvesvietu saistītie dati netiktu apstrādāti,

konkrētajā gadījumā ir jāatzīst, ka prasītājam pieeja tiesai savu

tiesību aizsardzībai civilprocesā būtu liegta pēc būtības.

Sabiedrības interesēs ir nodrošināt, lai tiesības uz taisnīgu

tiesu tiktu īstenotas vismaz Satversmes 92. pantā paredzētajā

apjomā. Izskatāmajā lietā izsverot minētās sekas un izvērtējot

norādīto pamattiesību sadursmi, Satversmes tiesa secina, ka

labums, ko no iespējamā atbildētāja pamattiesību ierobežojuma

gūst sabiedrība, ir lielāks par viņa pamattiesībām nodarīto

kaitējumu.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

noteiktais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un

atbilst Satversmes 96. pantam.