7. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās

fakultātes pasniedzējs Martins Osis - uzskata, ka apstrīdētās

normas atbilst Satversmes 96. pantam.

Noteikts informācijas par atbildētāju kopums esot

nepieciešams, lai nodrošinātu tiesības uz taisnīgu tiesu

neatkarīgi no tā, kāds ir civilprocesuālais regulējums. Fiziskās

personas faktiskā dzīvesvieta varot arī nesakrist ar tās

deklarēto dzīvesvietu. Likumdevējs nošķirot deklarēto un faktisko

dzīvesvietu pēc mērķa un satura. Deklarētā dzīvesvieta kalpojot

oficiālajai saziņai, bet ne vienmēr arī kā reālā un faktiskā

dzīvesvieta. Tātad atbildētāja tiesības uz privāto dzīvi varot

aizskart tikai ziņas par viņa faktisko dzīvesvietu tādā gadījumā,

kad tā sakrīt ar viņa deklarēto dzīvesvietu.

Apstrīdētās normas esot vērstas uz to, lai atbildētājam tiktu

nodrošināta iespēja paust savu attieksmi pret celto prasību un

īstenot savas procesuālās tiesības. Pārkāpumi, kas saistīti ar

to, ka lietas dalībnieki nav pienācīgi informēti par tiesas sēdi,

esot tādi pārkāpumi, kas var novest pie lietas nepareizas

izspriešanas. Tādēļ pienācīga lietas dalībnieku informēšana ne

tikai tieši skarot šos subjektus, bet arī ietekmējot tiesu

sistēmas funkcionēšanas efektivitāti. Deklarētās dzīvesvietas

princips aptverot visu civilprocesa sistēmu, bet izskatāmajā

lietā esot apstrīdēta tikai daļa no attiecīgā regulējuma, kura

kvalitāte, efektivitāte un piemērotība būtu jāapskata plašāk,

nevis aprobežojoties ar pienākumu prasības pieteikumā ietvert

informāciju par atbildētāja deklarēto dzīvesvietu.

Pieteikuma iesniedzējas piedāvātās alternatīvas esot

vērtējamas piesardzīgi. Tas, ka tiesai pašai būtu jānoskaidro

piekritīgā tiesa, lai pārsūtītu tai prasības pieteikumu, varētu

radīt nevēlamu administratīvo slogu. Arī iespēja celt prasību

tiesā pēc darba vai studiju vietas esot vērtējama kritiski, jo

pastāvot riski saistībā ar šāda regulējuma praktisko piemērošanu,

ietekmi uz procesuālo ekonomiju, kā arī papildu slogu prasītājam,

uz kuru civilprocesā sākotnēji jau tāpat gulstoties liels

pienākumu apjoms.

Dzīvesvietas deklarēšana varot ietiekties subjekta privātās

dzīves sfērā, jo zināmā mērā tā sasaistot indivīdu ar konkrētu

ģeogrāfisku punktu, taču indivīds varot šo ietekmi reducēt,

norādot vietu, kur viņš neveic privātas aktivitātes. Līdz ar to

deklarētās dzīvesvietas sistēma esot pietiekami efektīvs un

piemērots oficiālās saziņas līdzeklis, kurš gan varētu tikt

pilnveidots, taču neesot uzskatāms par tādu, kas indivīda privāto

dzīvi ietekmētu tik negatīvi, lai būtu apšaubāma tā atbilstība

Satversmei.