8. pants

Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts Agris Bitāns

- norāda, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 96.

pantam.

Likumā esot paredzēta kārtība, kas nodrošinot to, lai personas

datu izpaušana būtu pilnībā pārskatāma, jo noteiktas formas un

satura pieprasījumā tiekot norādīts gan tas, kam šī informācija

izpaužama, gan arī mērķi, kādiem tā nepieciešama. Turklāt

personas dati tiekot izpausti minimālā apjomā - tikai tiktāl,

ciktāl to pieprasa Civilprocesa likums.

Par tādu līdzekli, kas aizsargā datu subjektus, varot uzskatīt

pienākumu maksāt valsts nodevu, jo finansiāls ieguldījums, ja tas

nepieciešams informācijas iegūšanai, varot atturēt personu no

informācijas pieprasīšanas. Ja pastāvētu šāda personas datu

pieprasīšanas kārtība, tad būtu maz ticams tas, ka personas bieži

pieprasīs informāciju par citu personu deklarēto dzīvesvietu,

aizbildinoties ar interesi celt prasību tiesā.

Taču personas interese celt tiesā prasību pret citu fizisko

personu esot pārāka par fiziskās personas tiesībām neizpaust

savas deklarētās dzīvesvietas adresi. Nevarot piekrist Pieteikuma

iesniedzējai, ka nevēlamu uzmanību vai apdraudējumu publiskai vai

jebkurai citai personai automātiski rada fakts, ka kādām citām

personām ir zināma tās deklarētā dzīvesvieta. Tas nevarot būt

pamats apgalvojumam, ka personai tiek radīti nesamērīgi riski, un

neesot attaisnojama arī atšķirīga pieeja publiskas personas

deklarētās dzīvesvietas adreses izpaušanai. Lai gan informācijas

neizpaušana esot viens no privātuma aspektiem, biežāk sastopamais

privātuma definējums tomēr esot saistīts ar kontroli pār to, kam,

kad un kāda informācija par konkrētu personu tiek izsniegta.

Pieteikuma iesniedzējas ierosinājums par tiesas dokumentu

sūtīšanu uz darba vai studiju vietu esot nesamērīgs, jo attiecīgo

sūtījumu saturs varot nonākt trešo personu rokās un rezultātā tām

varot tikt izpausta informācija par atbildētāja privāto dzīvi.

Vēl jo vairāk, Civilprocesa likums paredzot iespēju noteikt

slēgtas tiesas sēdes sensitīvu kategoriju lietās, taču esot

apšaubāms tas, ka šo lietu sensitivitāte varētu tikt adekvāti

saglabāta tad, ja tiesas sūtījumi atbildētājam tiktu adresēti uz

viņa darba vai studiju vietu.

Attiecībā uz iespēju tiesai pašai noskaidrot piekritīgo tiesu

vajagot ņemt vērā to, ka personas interese noskaidrot piekritīgo

tiesu var pastāvēt arī pirms prasības celšanas. Ja iespējamajam

atbildētājam civillietā Latvijā nav deklarētās dzīvesvietas, tad

varot izrādīties, ka prasītāja ieguldītajam darbam prasības

pieteikuma sagatavošanā nav jēgas. Turklāt neesot izslēgts arī

tas, ka piekritīgās tiesas atrašanās vieta ir viens no

kritērijiem, kurus prasītājs apsver, pieņemot lēmumu par prasības

celšanu.

Secinājumu

daļa