16. pants

Apstrīdētā norma paredz, ka ar lietas vešanu

saistītie izdevumi ir "izdevumi par advokāta

palīdzību".

Lietā izteikti atšķirīgi viedokļi gan par to, kā apstrīdētā

norma interpretējama, proti, vai tā paredz, ka ir atlīdzināmi

izdevumi par jebkuras personas vai vienīgi par Advokatūras likumā

minēto personu sniegto juridisko palīdzību, gan arī par to, kādas

tiesiskās sekas apstrīdētā norma rada.

Tāpēc izskatāmajā lietā, lai noskaidrotu prasījuma robežas,

vispirms jānoskaidro apstrīdētās normas saturs un tiesiskās sekas

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2011‑21‑01 8.1. punktu un 2013. gada 28. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2012‑26‑03 12.1. punktu).

16.1. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētajā

normā lietotais jēdziens "advokāts" būtu iztulkojams

atbilstoši Satversmes tiesas spriedumos lietās Nr. 2003‑04‑01,

Nr. 2003‑08‑01 un Nr. 2003‑10‑01 sniegtajai juridiskā jēdziena

"advokāts" interpretācijai.

Minētajos Satversmes tiesas spriedumos jēdziens

"advokāts" vērtēts tā konstitucionāli tiesiskajā

nozīmē, ar to saprotot "personas tiesības saņemt juridisko

palīdzību, brīvi izvēloties aizstāvi vai pārstāvi dažādās lietās

no iespējami plašāka kvalificētu juristu loka un atsevišķos

likumā noteiktos gadījumos arī no citu personu loka"

(Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr.

2003‑08‑01 secinājumu daļas 1.3. punkts).

Tomēr Satversmes tiesa norādījusi arī uz to, ka

"likumdevējam ir tiesības, ņemot vērā katra procesa

īpatnības, noteikt to personu loku, kuras konkrētajā procesā var

sniegt juridisko palīdzību un būt par aizstāvjiem vai pārstāvjiem

lietā" (Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2003‑08‑01 secinājumu daļas 2. punkts). Vienu un to

pašu juridisko jēdzienu atšķirīgās tiesību normās un vēl jo

vairāk atšķirīgās tiesību nozarēs likumdevējs var lietot

patstāvīgā nozīmē (sal. ar Satversmes tiesas 2012. gada 7.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2011‑19‑01 9. punktu). Tātad

Satversmes normās un citās tiesību normās, tostarp apstrīdētajā

normā, vienam un tam pašam juridiskajam jēdzienam, šajā gadījumā

- jēdzienam "advokāts", var būt atšķirīgs saturs.

Atbilstoši interpretācijai, kādu jaunākajos spēkā esošajos

nolēmumos sniedzis Senāts (sk. Augstākās tiesas Senāta

Civillietu departamenta 2011. gada 23. novembra sprieduma lietā

Nr. SKC‑377/2011 9. punktu un 2012. gada 21. marta sprieduma

lietā Nr. SKC‑308/2012 12. punktu), ar juridisko jēdzienu

"advokāts" apstrīdētajā normā saprotamas tikai

Advokatūras likuma 4. panta pirmajā daļā minētās personas, proti:

1) zvērināti advokāti; 2) zvērinātu advokātu palīgi; 3) Eiropas

Savienības dalībvalstu pilsoņi, kuri ieguvuši advokāta

kvalifikāciju kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm; 4) trešo

valstu advokāti, kas Latvijā praktizē atbilstoši Latvijas

noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem par juridisko palīdzību

(turpmāk kopā - advokāts CPL izpratnē).

16.2. Apstrīdētā norma pati par sevi nenosaka, vai

atlīdzināmi ar lietas vešanu saistītie izdevumi, tostarp izdevumi

par juridisko palīdzību. Šādu izdevumu atlīdzināšanas pienākumu

paredz CPL 44. pants.

Savukārt no pieteikuma un no Pieteikuma iesniedzējas pārstāves

tiesas sēdē teiktā izriet, ka CPL 33. panta trešās daļas 1.

punkts tiek apstrīdēts tiktāl, ciktāl tas civilprocesa ietvaros

neparedz tiesības saņemt atlīdzinājumu par juridisko palīdzību,

ko sniegusi persona, kura nav advokāts CPL izpratnē (turpmāk arī

- apstrīdētais regulējums).

Saeima un atsevišķas pieaicinātās personas gan izteikušas šādu

viedokli: lai arī apstrīdētais regulējums liedz saņemt ar lietas

vešanu saistīto izdevumu atlīdzinājumu civilprocesuālā kārtībā,

taču Pieteikuma iesniedzējai ir tiesības iesniegt atsevišķu

prasību tiesā un tādā veidā atgūt izdevumus, kas tai radušies,

saņemot juridisko palīdzību no personas, kura nav advokāts CPL

izpratnē (sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu 1.

sēj. 48. lpp., un Advokātu atbalsta biedrības rakstveida

viedokli, lietas materiālu 1. sēj. 153. un 154. lpp.).

Tomēr šāds uzskats nav pamatots. Senāts ir atzinis, ka strīds

par izdevumiem, ko reglamentē civilprocesuālās normas, izšķirams

saskaņā ar šīm normām un materiālo tiesību normas šāda strīda

izšķiršanai nav piemērojamas. Jautājums par to izdevumu

atlīdzību, kuri pusei radušies, pilnvarojot pārstāvi lietas

vešanai, tiesā izšķirams vienīgi saskaņā ar CPL normām (sk.

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2009. gada 21.

janvāra spriedumu lietā Nr. SKC‑6 un 2011. gada 6. aprīļa

sprieduma lietā Nr. SKC‑143/2011 7. punktu). Tas nozīmē, ka

personai nav iespēju pretendēt uz tādu juridiskās palīdzības

izdevumu atlīdzināšanu, kuri nav minēti apstrīdētajā normā.

Līdz ar to izskatāmajā lietā apstrīdētais regulējums jāizvērtē

tiktāl, ciktāl tas liedz pusei, kurai par labu izšķirta

civillieta, saņemt juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzinājumu

no otras puses gadījumā, kad šādu palīdzību sniegusi persona,

kura nav advokāts CPL izpratnē.