26. pants

Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 13. punktu).

Aplūkojamā gadījumā ar apstrīdēto regulējumu noteiktās

atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis tiek sasniegts tad, ja

civilprocesa ietvaros šis regulējums ir piemērots risinājums

kvalificētas juridiskās palīdzības sistēmas izveidošanai un ja

personām objektīvi ir nodrošinātas iespējas saņemt juridisko

palīdzību no advokāta CPL izpratnē.

26.1. Izpildot savu pienākumu noteikt kārtību, kādā

personām tiek garantētas tiesības uz kvalificētu juridisko

palīdzību, likumdevējs Latvijā izveidojis advokatūru kā sistēmu,

kuras ietvaros tiek izvirzītas stingras prasības jaunu biedru

uzņemšanai tajā un kurā funkcionē kontroles mehānisms, ar kuru

tiek uzraudzīta advokāta profesionālā darbība, ētikas prasību

ievērošana, kvalifikācijas uzturēšana un paaugstināšana, kā arī

regulēti konkrēti ar advokāta sniegto juridisko palīdzību

saistīti jautājumi.

Šajā ziņā jāņem vērā, ka salīdzinājumā ar situāciju 2003.

gadā, kad Satversmes tiesa norādīja uz advokatūras darbības

nepilnībām, advokatūras organizācijā ir veikti būtiski

uzlabojumi, proti: 1) ir atcelts ierobežojums attiecībā uz

advokātu skaitu. Pašlaik nekāds maksimums nav noteikts un jebkura

persona, kas atbilst Advokatūras likuma prasībām un nokārtojusi

zvērināta advokāta eksāmenu, tiek uzņemta zvērinātu advokātu

skaitā; 2) ir nostiprināta zvērinātu advokātu un zvērinātu

advokātu palīgu profesionālā atbildība par savu darbību,

citastarp izveidojot mehānismu fakultatīvai profesionālās

darbības apdrošināšanai, kā arī paredzot advokāta pienākumu

informēt klientu par to, ka viņa profesionālā darbība nav

apdrošināta; 3) ir nostiprināta advokātu disciplināratbildība,

proti, izveidota disciplinārlietu komisija, kurā tiek izskatīti

jautājumi par pārkāpumiem advokātu profesionālajā darbībā; 4) ir

izveidots mehānisms advokātu ētikas prasību ievērošanas

uzraudzībai, proti, 2007. gadā izveidota Latvijas Zvērinātu

advokātu padomes Ētikas komisija, kas kontrolē ētikas normu

ievērošanu; 5) Latvijas Zvērinātu advokātu padome ir izveidojusi

mehānismu advokātu kvalifikācijas celšanai, kura ietvaros

zvērinātiem advokātiem ir noteikts pienākums celt savu

profesionālo kvalifikāciju.

Turklāt, izvērtējot apstrīdētās normas piemērotību leģitīmā

mērķa sasniegšanai, ir jāņem vērā gan likumā "Par

reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas

atzīšanu" noteiktais, gan Latvijas starptautiskās

saistības.

Proti, kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalsti, Latvija ir

apliecinājusi: ja personai Latvijā piešķirts advokāta nosaukums,

tad šīs personas profesionālā darbība ir pielīdzināma tādai citās

Eiropas Savienības dalībvalstīs reglamentētai profesionālajai

darbībai vai reglamentētu profesionālo darbību kopumam, kuru

uzsākšanai un veikšanai attiecīgās valsts tiesību aktos

izvirzītas atbilstošas profesionālās kvalifikācijas prasības.

Saskaņā ar likuma "Par reglamentētajām profesijām un

profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" 30. pantu advokāts

Latvijā ir reglamentēta profesija. Viens no minētā likuma mērķiem

ir nodrošināt profesionālās darbības atbilstību noteiktām

kvalitātes prasībām un kritērijiem, ja šī darbība ir saistīta ar

sabiedrības interešu aizsardzību. Savukārt šā likuma 34. panta

pirmās daļas 3. punktā paredzēts, ka speciālo profesionālās

kvalifikācijas atzīšanas sistēmu piemēro advokāta prakses tiesību

atzīšanā, ja Eiropas Savienības dalībvalsts advokāts vēlas

praktizēt (citastarp sniegt juridisko palīdzību civilprocesā)

Latvijā ar savas mītnes valsts profesionālo nosaukumu.

Tādējādi advokāta profesija ir reglamentēta profesija ne tikai

Latvijā un advokāta statuss, kas piešķirts Latvijā, ļauj personai

praktizēt arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs (sk.

http://ec.europa.eu/internal_market/ qualifications/

index_en.htm, aplūkots 2014. gada 23. janvārī).

Līdz ar to apstrīdētais regulējums uzlūkojams kā daļa no

vienota tiesiskā regulējuma, kas vērsts uz tādas sistēmas

ieviešanu un uzturēšanu, kuras ietvaros personām tiek

nodrošinātas Satversmes 92. pantā nostiprinātās

pamattiesības.

26.2. Attiecībā uz personu objektīvām iespējām saņemt

juridisko palīdzību no advokāta galvenokārt jāņem vērā advokāta

palīdzības pieejamības kvantitatīvais un finansiālais

aspekts.

Pirmkārt, salīdzinājumā ar situāciju pirms desmit gadiem, kad

Satversmes tiesa secināja, ka Latvijā advokātu skaits ir

nepietiekams, tas ir pieaudzis, turpretim iedzīvotāju skaits -

samazinājies. 2003. gadā Latvijā bija 599 zvērināti advokāti

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2003-08-01 4. punktu), bet pašlaik ir 1236 zvērināti

advokāti un 14 citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi, kas

ieguvuši advokāta statusu citās Eiropas Savienības dalībvalstīs,

bet praktizē Latvijā (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 12.

novembra sēdes stenogrammu, lietas materiālu 2. sēj. 68.

lpp.). Tātad advokātu skaits ir vairāk nekā divkāršojies, un

to sniegtā palīdzība kvantitatīvi kļuvusi pieejamāka.

Otrkārt, attiecībā uz iespēju saņemt juridisko palīdzību no

advokāta būtisks ir arī finansiālais aspekts. Tiesībsargs

apgalvo, ka citu personu, nevis advokātu sniegtu juridisko

palīdzību civilprocesā biežāk izmantojot personas ar mazākiem

ienākumiem, jo advokātu sniegtā palīdzība esot dārgāka, bet ar to

saistīto izdevumu atlīdzinājumu iespējams prasīt tikai tad, ja

panākts pozitīvs rezultāts (sk. Tiesībsarga rakstveida

viedokli, lietas materiālu 1. sēj. 116. lpp.). Tomēr

Tiesībsargs šo apgalvojumu nav pamatojis ar konkrētiem

faktiem.

Tieši personām ar mazākiem ienākumiem vajadzētu būt

ieinteresētām saņemt kvalificētu juridisko palīdzību, jo tas ne

vien pasargātu šīs personas no nesaprātīgiem izdevumiem, bet arī

garantētu, ka tiesas procesa rezultātā to finansiālais stāvoklis

nepasliktināsies. Turklāt jāņem vērā, ka atšķirībā no situācijas

2003. gadā personai, kuras finansiālās iespējas ir ierobežotas,

respektīvi, trūcīgai vai maznodrošinātai personai, iespēju saņemt

kvalificētu juridisko palīdzību garantē 2005. gadā pieņemtais

Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums.

Savukārt no paskaidrojumiem, ko Pieteikuma iesniedzējas

pārstāve sniedza tiesas sēdē, izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja

izvēlējusies saņemt pakalpojumus no konkrētās personas, kura nav

advokāts CPL izpratnē, nevis tādēļ, ka šīs personas sniegtā

juridiskā palīdzība pati par sevi būtu lētāka vai kvalificētāka,

bet gan tādēļ, ka šī persona jau iepriekš bija ieguvusi

Pieteikuma iesniedzējas uzticību. Taču šāda situācija drīzāk

vērtējama kā izņēmuma gadījums.

Tātad, ja personas tomēr izvēlas saņemt juridisko palīdzību no

tādiem šīs palīdzības sniedzējiem, kuri nav advokāti CPL

izpratnē, tas nebūt nenozīmē, ka apstrīdētais regulējums kopumā

nav piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

26.3. No lietas materiāliem izriet, ka juridiskās

palīdzības pieejamību būtiski ietekmē ar šo palīdzību saistīto

izmaksu pamatotība.

Saeimas apgalvojums, ka advokātiem noteiktas "zināmas

takses" (sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu 1.

sēj. 51. lpp.), tikai daļēji atspoguļo patieso situāciju.

Tomēr šajā ziņā vērā ņemams Advokatūras likuma 57. pantā

noteiktais, ka zvērinātiem advokātiem, uzņemoties vest lietu,

rakstveidā jāvienojas ar klientu, tostarp arī par atlīdzības

apmēru. Turklāt advokāta klientam vai personai, pret kuru tiek

vērsta ar advokāta palīdzību saistīto izdevumu piedziņa, vienmēr

pastāv iespēja vērsties Latvijas Zvērinātu advokātu padomē ar

lūgumu izvērtēt konkrēta advokāta prasītās atlīdzības

pamatotību.

Savukārt attiecībā uz citiem juridiskās palīdzības sniedzējiem

šāda efektīva mehānisma nav. Tāpēc arī attiecīgo izdevumu

pamatotība kopumā ir pārliecinošāka tajos gadījumos, kad

juridisko palīdzību sniegusi persona, kura ir advokāts CPL

izpratnē.

Līdz ar to apstrīdētais regulējums

ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.