3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto normu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. un 92. pantam.

3.1. Saeima atbildes rakstā norāda, ka tā nepiekrīt

Pieteikuma iesniedzējas apgalvojumam, ka ar Satversmes 92. panta

trešajā teikumā noteikto atlīdzinājumu saprotams arī Civilprocesa

likumā paredzēto tiesāšanās izdevumu atlīdzinājums. Satversmes

92. panta trešais teikums neparedzot tajā garantēto pamattiesību

horizontālo iedarbību. Tā kā Pieteikuma iesniedzējas tiesiskajā

situācijā tiesību aizskāruma cēlonis nav bijusi valsts vai ar

valsti saistāma rīcība, nevarot konstatēt, ka apstrīdētā norma

ierobežo Pieteikuma iesniedzējas tiesības prasīt atbilstīgu

atlīdzinājumu no citas privātpersonas. Turklāt, pēc Saeimas

ieskata, neviena tiesību norma neliedz Pieteikuma iesniedzējai,

prasības tiesvedības kārtībā vēršoties pret otru pusi, gūt

atlīdzinājumu par izdevumiem jurista sniegtas juridiskās

palīdzības samaksai.

3.2. Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas satversmība

izvērtējama vienīgi Satversmes 91. panta pirmā teikuma kontekstā.

Neesot noliedzams, ka visas personas, kuras ir lietas dalībnieki

civilprocesā, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Saeima

arī apstiprina, ka apstrīdētā norma tiešām paredz: izdevumi par

advokāta palīdzību ir ar lietas vešanu saistīti un atlīdzināmi

izdevumi, bet neparedz šāda regulējuma attiecināšanu uz

izdevumiem par juridisko palīdzību, ja to nav sniedzis

advokāts.

Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot veicināt

kvalitatīvas juridiskās palīdzības sniegšanu civilprocesā. Tā kā

Latvijā ir izveidots advokatūras institūts, likumdevējs un arī

jebkura persona, kam vajadzīga juridiskā palīdzība, varot

prezumēt, ka ikviens advokāts ir spējīgs profesionāli sniegt šādu

palīdzību. Savukārt gadījumos, kad persona izvēlas pārstāvi, kas

nav advokāts, likumdevējs nevarot garantēt, ka tā savas izvēles

rezultātā saņems kvalitatīvu juridisko palīdzību. Attiecībā uz

advokātiem arī pastāvot pietiekami skaidrs regulējums gan par

atlīdzības apmēru un amata taksēm, gan par iespējamām negatīvām

sekām, kas advokātam iestājas tad, ja viņš, pārstāvot savu

klientu, pieļauj profesionālu kļūdu. Citu, personas tiesības

mazāk ierobežojošu līdzekļu, ar kuriem varētu sasniegt leģitīmo

mērķi, pēc Saeimas ieskata, neesot.

Saeima papildus norāda, ka ar Satversmes tiesas 2003. gada 6.

oktobra spriedumu lietā Nr. 2003‑08‑01 "Par Latvijas

Kriminālprocesa kodeksa 96. panta otrās daļas pirmā teikuma

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89. un 92. pantam"

(turpmāk arī - spriedums lietā Nr. 2003‑08‑01) likumdevējam tika

uzlikts pienākums uzlabot advokatūras profesionālo darbību, tomēr

no minētā sprieduma neizrietot likumdevēja pienākums citus

juridiskās palīdzības sniedzējus visās tiesībās pielīdzināt

advokātiem. Apstrīdētā norma esot viens no elementiem, kas nosaka

atšķirību starp advokātu un ikvienu citu pārstāvi tiesas

procesā.

Neesot apstrīdams tas, ka jebkura persona var brīvi izvēlēties

savu pārstāvi civilprocesā. Taču tas nebūt nenozīmējot, ka

likumdevējam jebkurš pārstāvis tiesību ziņā automātiski

jāpielīdzina tiesu varai piederīgai personai - advokātam.

Pieteikuma iesniedzējas tiesības brīvi izvēlēties sev pārstāvi

neesot ierobežotas, un tai, izvēloties pārstāvi, kas nav

advokāts, esot bijis zināms spēkā esošais procesuālais

regulējums, kā arī tajā ietilpstošā apstrīdētā norma.

3.3. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka jēdziens

"advokāts" kā profesijas apzīmējums ir jānošķir no

jēdziena "jurists" kā izglītības apzīmējuma. Tāpat esot

svarīgi nošķirt jēdzienus "pārstāvība" un

"juridiskā palīdzība". Minētajam nošķīrumam esot nozīme

arī izskatāmajā lietā salīdzināmo personu grupu noskaidrošanai.

Pieteikuma iesniedzēja cenšoties salīdzināt advokātu, kurš lietas

vešanā sniedz juridisko palīdzību uz ordera pamata, no vienas

puses, un personu, kura ir pārstāvis tiesā uz pilnvaras pamata,

no otras puses. Taču šīs esot divas pilnīgi atšķirīgas personu

grupas, jo advokāti kā tiesu sistēmai piederīgas personas, kas

darbojas uz publiska akta - ordera - pamata, neesot salīdzināmi

ar tiesu varai nepiederošām personām, kas darbojas kā pārstāvji

uz privāta akta - pilnvaras - pamata.

Saeimas pārstāvis uzsvēra arī to, ka apstrīdētās normas

leģitīmais mērķis ir citu personu tiesību un demokrātiskās valsts

iekārtas aizsardzība, jo kvalitatīva juridiskā palīdzība

tiesvedības procesā veicina šā mērķa sasniegšanu. Tāpēc

likumdevējam esot pienākums nodrošināt kvalitatīvas juridiskās

palīdzības sniegšanu personām civilprocesā, un to visupirms

spējot garantēt advokatūras institūts.

Saeimas pārstāvis pauda viedokli, ka apstrīdētā norma būtu

izvērtējama Satversmes 92. panta pirmā teikuma aspektā, un

vienlaikus uzsvēra, ka šī Satversmes norma neprasa visos procesos

juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu noregulēt vienādi.

Ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, valstij šāda

regulējuma noteikšanā esot ļoti plaša rīcības brīvība.