2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - sabiedrība ar ierobežotu

atbildību "Gardie Visdari" (turpmāk - Pieteikuma

iesniedzēja) - konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka apstrīdētā

norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 91. un 92. pantam.

2.1. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tā bijusi puse

civillietā, kurā otras puses prasījumus tiesa atzinusi par

nepamatotiem un noraidījusi. Tādēļ, pamatojoties uz apstrīdēto

normu, Pieteikuma iesniedzēja lūgusi tiesu piedzīt no otras puses

ar lietas vešanu saistītos izdevumus, tostarp - izdevumus, kas

tai bija radušies, saņemot juridisko palīdzību. Pirmās instances

tiesa un apelācijas instances tiesa šo prasījumu noraidīja,

norādot, ka juridisko palīdzību lietā sniegusi persona, kura nav

advokāts. Par apelācijas instances tiesas spriedumu Pieteikuma

iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību.

Ar Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta (turpmāk -

Senāts) 2010. gada 10. novembra spriedumu apelācijas instances

tiesas spriedums tika atcelts un lieta nodota jaunai

izskatīšanai. Senāts norādīja, ka apstrīdētajā normā ietvertais

jēdziens "advokāts" jātulko paplašināti, ar to saprotot

ne tikai advokātus, bet arī citus kvalificētus juristus, kuri var

sniegt juridisko palīdzību un būt par pārstāvjiem civilprocesā.

Ņemot vērā Senāta norādīto, apelācijas instances tiesa, kurai

lieta tika nodota jaunai izskatīšanai, ar 2011. gada 9. februāra

spriedumu Pieteikuma iesniedzējas prasību apmierināja. Savukārt

otra puse par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību.

Ar Senāta 2012. gada 21. marta spriedumu minētais apelācijas

instances tiesas spriedums tika atcelts un lieta tika vēlreiz

nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Senāts

norādīja, ka tas atkāpjas no 2010. gada 10. novembra spriedumā

izteiktajām atziņām, pamatojot savu nostāju ar to, ka 2011. gada

21. jūlijā Saeima, izskatot likumprojektu "Grozījumi

Civilprocesa likumā", nav atbalstījusi priekšlikumu, kas

paredzēja ar lietas vešanu saistītos izdevumus pusei atlīdzināt

arī tajos gadījumos, kad šādi izdevumi bijuši nepieciešami

kvalificēta jurista palīdzības apmaksai. Pēc Senāta ieskata, šādā

veidā likumdevējs esot skaidri izteicis viedokli, ka apstrīdētajā

normā ietvertais jēdziens "advokāts" attiecināms tikai

uz zvērinātiem advokātiem. Tas izslēdzot iespēju uz apstrīdētās

normas pamata atlīdzināt izdevumus gadījumos, kad juridisko

palīdzību personai sniedzis jurists, kurš nav zvērināts advokāts.

Ievērojot Senāta atzīto, ar apelācijas instances tiesas 2012.

gada 16. jūlija spriedumu Pieteikuma iesniedzējas prasība piedzīt

ar lietas vešanu saistītos izdevumus no otras puses tika

noraidīta.

2.2. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, no taisnīguma

principa un Satversmes 92. panta trešā teikuma izriet, ka

civilprocesā pusei, kurai lieta izšķirta par sliktu, ir pienākums

atlīdzināt otrai pusei tiesāšanās izdevumus, tajā skaitā

izdevumus par juridisko palīdzību. Šāds pienākums un tā izpildes

kārtība esot konkretizēta CPL 41. un 44. pantā. Pieteikuma

iesniedzēja uzsver, ka aizsardzību to personu tiesībām uz

atlīdzinājumu, pret kurām celtas nepamatotas prasības,

likumdevējs esot nodrošinājis tikai ar Civilprocesa likumā

iekļautajām tiesību normām, tostarp apstrīdēto normu.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka visas personas, kas ir

puses civilprocesā, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos,

tāpēc apstrīdētā norma vienlīdz būtu jāattiecina uz visām šādām

personām. Jebkura puse neatkarīgi no tā, kas ir tās pārstāvis

civilprocesā, esot ieinteresēta procesā uzvarēt un saņemt no

otras puses atlīdzinājumu par to, ka savas tiesības nācies

aizstāvēt tiesas ceļā. Tāpēc gan personas, kuru lietas tiesā ved

advokāti, gan personas, kuru lietas tiesā ved citas personas,

atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Tomēr pret šīm personu grupām netiekot īstenota vienāda

attieksme. Proti, persona, kura par savu pārstāvi lietas vešanai

izvēlējusies advokātu, varot prasīt, lai tai tiek atlīdzināti

izdevumi par saņemto juridisko palīdzību. Savukārt personai, kura

lietas vešanai izvēlējusies citu pārstāvi, neesot tiesību prasīt,

lai tiek atlīdzināti izdevumi par šāda pārstāvja sniegto

juridisko palīdzību.

Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot nodrošināt personai

civilprocesā efektīvu pārstāvību un kvalitatīvu juridisko

palīdzību. Neesot noliedzams, ka zvērināta advokāta spēja

nodrošināt kvalitatīvu juridisko palīdzību ir prezumējama. Tomēr

šāds pieņēmums ne vienmēr apstiprinoties, jo esot ne mazums arī

tādu gadījumu, kad tiesā uzvar persona, kuras lietu vedis jurists

vai cits pārstāvis, bet zaudē persona, kuras lietu vedis

advokāts. Tādējādi apstrīdētā norma ne visos gadījumos izpildot

tās pamatuzdevumu - nodrošināt to izdevumu atlīdzību, kuri

personai radušies, vēršoties pēc juridiskās palīdzības savu

tiesību aizstāvēšanai civilprocesā.

2.3. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pārstāve

sašaurināja prasījumu daļā par apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 92. pantam, norādot, ka apstrīdētā norma vērtējama

tikai kontekstā ar Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

nostiprinātajām tiesībām uz brīvu pieeju tiesai, jo valsts

pienākums paredzēt tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu izrietot

tieši no šīs Satversmes normas. Šāds pienākums citastarp esot

pamatojams ar apsvērumu, ka gadījumā, ja pusei, kurai par labu

izšķirta lieta, nebūtu no Satversmes izrietošu tiesību uz minēto

izdevumu atlīdzinājumu, zaudējušās puses pienākums šādus

izdevumus atlīdzināt būtu vērtējams kā antikonstitucionāls tās

īpašuma tiesību ierobežojums.

Pieteikuma iesniedzējas pārstāve uzsvēra, ka valstij,

nodrošinot tiesības uz tiesas pieejamību, esot pienākums ievērot

tiesiskās vienlīdzības principu. Ar apstrīdēto normu šis princips

esot pārkāpts. Pats likumdevējs Valsts nodrošinātās juridiskās

palīdzības likumā esot atzinis, ka kvalitatīvu juridisko

palīdzību var sniegt ikviens kvalificēts jurists. Proti,

attiecībā uz personām, kuras atbilst Valsts apmaksātās juridiskās

palīdzības likumā noteiktajiem kritērijiem, valsts paredzējusi

mehānismu, lai atlīdzinātu izdevumus arī par tādas personas

sniegto juridisko palīdzību, kura nav zvērināts advokāts. Tajā

pašā laikā valsts neesot paredzējusi mehānismu, kā atlīdzināt

izdevumus par tāda paša jurista sniegto juridisko palīdzību citām

personām. Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētajai atšķirīgajai

attieksmei pret Pieteikuma iesniedzējas norādītajām personu

grupām neesot saprātīga pamata.