2. pants

1Pieteikuma iesniedzēja - sabiedrība ar ierobežotu

2atbildību "Gardie Visdari" (turpmāk - Pieteikuma

3iesniedzēja) - konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka apstrīdētā

4norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

5Satversme) 91. un 92. pantam.

62.1. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tā bijusi puse

7civillietā, kurā otras puses prasījumus tiesa atzinusi par

8nepamatotiem un noraidījusi. Tādēļ, pamatojoties uz apstrīdēto

9normu, Pieteikuma iesniedzēja lūgusi tiesu piedzīt no otras puses

10ar lietas vešanu saistītos izdevumus, tostarp - izdevumus, kas

11tai bija radušies, saņemot juridisko palīdzību. Pirmās instances

12tiesa un apelācijas instances tiesa šo prasījumu noraidīja,

13norādot, ka juridisko palīdzību lietā sniegusi persona, kura nav

14advokāts. Par apelācijas instances tiesas spriedumu Pieteikuma

15iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību.

16Ar Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta (turpmāk -

17Senāts) 2010. gada 10. novembra spriedumu apelācijas instances

18tiesas spriedums tika atcelts un lieta nodota jaunai

19izskatīšanai. Senāts norādīja, ka apstrīdētajā normā ietvertais

20jēdziens "advokāts" jātulko paplašināti, ar to saprotot

21ne tikai advokātus, bet arī citus kvalificētus juristus, kuri var

22sniegt juridisko palīdzību un būt par pārstāvjiem civilprocesā.

23Ņemot vērā Senāta norādīto, apelācijas instances tiesa, kurai

24lieta tika nodota jaunai izskatīšanai, ar 2011. gada 9. februāra

25spriedumu Pieteikuma iesniedzējas prasību apmierināja. Savukārt

26otra puse par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību.

27Ar Senāta 2012. gada 21. marta spriedumu minētais apelācijas

28instances tiesas spriedums tika atcelts un lieta tika vēlreiz

29nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Senāts

30norādīja, ka tas atkāpjas no 2010. gada 10. novembra spriedumā

31izteiktajām atziņām, pamatojot savu nostāju ar to, ka 2011. gada

3221. jūlijā Saeima, izskatot likumprojektu "Grozījumi

33Civilprocesa likumā", nav atbalstījusi priekšlikumu, kas

34paredzēja ar lietas vešanu saistītos izdevumus pusei atlīdzināt

35arī tajos gadījumos, kad šādi izdevumi bijuši nepieciešami

36kvalificēta jurista palīdzības apmaksai. Pēc Senāta ieskata, šādā

37veidā likumdevējs esot skaidri izteicis viedokli, ka apstrīdētajā

38normā ietvertais jēdziens "advokāts" attiecināms tikai

39uz zvērinātiem advokātiem. Tas izslēdzot iespēju uz apstrīdētās

40normas pamata atlīdzināt izdevumus gadījumos, kad juridisko

41palīdzību personai sniedzis jurists, kurš nav zvērināts advokāts.

42Ievērojot Senāta atzīto, ar apelācijas instances tiesas 2012.

43gada 16. jūlija spriedumu Pieteikuma iesniedzējas prasība piedzīt

44ar lietas vešanu saistītos izdevumus no otras puses tika

45noraidīta.

462.2. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, no taisnīguma

47principa un Satversmes 92. panta trešā teikuma izriet, ka

48civilprocesā pusei, kurai lieta izšķirta par sliktu, ir pienākums

49atlīdzināt otrai pusei tiesāšanās izdevumus, tajā skaitā

50izdevumus par juridisko palīdzību. Šāds pienākums un tā izpildes

51kārtība esot konkretizēta CPL 41. un 44. pantā. Pieteikuma

52iesniedzēja uzsver, ka aizsardzību to personu tiesībām uz

53atlīdzinājumu, pret kurām celtas nepamatotas prasības,

54likumdevējs esot nodrošinājis tikai ar Civilprocesa likumā

55iekļautajām tiesību normām, tostarp apstrīdēto normu.

56Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka visas personas, kas ir

57puses civilprocesā, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos,

58tāpēc apstrīdētā norma vienlīdz būtu jāattiecina uz visām šādām

59personām. Jebkura puse neatkarīgi no tā, kas ir tās pārstāvis

60civilprocesā, esot ieinteresēta procesā uzvarēt un saņemt no

61otras puses atlīdzinājumu par to, ka savas tiesības nācies

62aizstāvēt tiesas ceļā. Tāpēc gan personas, kuru lietas tiesā ved

63advokāti, gan personas, kuru lietas tiesā ved citas personas,

64atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos.

65Tomēr pret šīm personu grupām netiekot īstenota vienāda

66attieksme. Proti, persona, kura par savu pārstāvi lietas vešanai

67izvēlējusies advokātu, varot prasīt, lai tai tiek atlīdzināti

68izdevumi par saņemto juridisko palīdzību. Savukārt personai, kura

69lietas vešanai izvēlējusies citu pārstāvi, neesot tiesību prasīt,

70lai tiek atlīdzināti izdevumi par šāda pārstāvja sniegto

71juridisko palīdzību.

72Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot nodrošināt personai

73civilprocesā efektīvu pārstāvību un kvalitatīvu juridisko

74palīdzību. Neesot noliedzams, ka zvērināta advokāta spēja

75nodrošināt kvalitatīvu juridisko palīdzību ir prezumējama. Tomēr

76šāds pieņēmums ne vienmēr apstiprinoties, jo esot ne mazums arī

77tādu gadījumu, kad tiesā uzvar persona, kuras lietu vedis jurists

78vai cits pārstāvis, bet zaudē persona, kuras lietu vedis

79advokāts. Tādējādi apstrīdētā norma ne visos gadījumos izpildot

80tās pamatuzdevumu - nodrošināt to izdevumu atlīdzību, kuri

81personai radušies, vēršoties pēc juridiskās palīdzības savu

82tiesību aizstāvēšanai civilprocesā.

832.3. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pārstāve

84sašaurināja prasījumu daļā par apstrīdētās normas atbilstību

85Satversmes 92. pantam, norādot, ka apstrīdētā norma vērtējama

86tikai kontekstā ar Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

87nostiprinātajām tiesībām uz brīvu pieeju tiesai, jo valsts

88pienākums paredzēt tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu izrietot

89tieši no šīs Satversmes normas. Šāds pienākums citastarp esot

90pamatojams ar apsvērumu, ka gadījumā, ja pusei, kurai par labu

91izšķirta lieta, nebūtu no Satversmes izrietošu tiesību uz minēto

92izdevumu atlīdzinājumu, zaudējušās puses pienākums šādus

93izdevumus atlīdzināt būtu vērtējams kā antikonstitucionāls tās

94īpašuma tiesību ierobežojums.

95Pieteikuma iesniedzējas pārstāve uzsvēra, ka valstij,

96nodrošinot tiesības uz tiesas pieejamību, esot pienākums ievērot

97tiesiskās vienlīdzības principu. Ar apstrīdēto normu šis princips

98esot pārkāpts. Pats likumdevējs Valsts nodrošinātās juridiskās

99palīdzības likumā esot atzinis, ka kvalitatīvu juridisko

100palīdzību var sniegt ikviens kvalificēts jurists. Proti,

101attiecībā uz personām, kuras atbilst Valsts apmaksātās juridiskās

102palīdzības likumā noteiktajiem kritērijiem, valsts paredzējusi

103mehānismu, lai atlīdzinātu izdevumus arī par tādas personas

104sniegto juridisko palīdzību, kura nav zvērināts advokāts. Tajā

105pašā laikā valsts neesot paredzējusi mehānismu, kā atlīdzināt

106izdevumus par tāda paša jurista sniegto juridisko palīdzību citām

107personām. Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētajai atšķirīgajai

108attieksmei pret Pieteikuma iesniedzējas norādītajām personu

109grupām neesot saprātīga pamata.