4. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. un 92.

pantam.

Tieslietu ministrija uzsver, ka advokāta profesija ir viena no

reglamentētajām sabiedriski nozīmīgajām profesijām, tāpēc

normatīvajos aktos uz to attiecināti īpaši profesionālie

standarti un prasības. Advokāta statuss apliecinot viņa

profesionālo kvalifikāciju, pieredzi, juridisko sagatavotību un

spējas aizstāvēt un pārstāvēt klientu intereses tiesā. Līdz ar

advokāta statusu šīs profesijas pārstāvji iegūstot normatīvajos

aktos noteiktās tiesības, taču vienlaikus to sniegtā juridiskā

palīdzība tiekot pakļauta stingrai kontrolei. Normatīvajos aktos

esot reglamentēta arī jurista profesija, tomēr tai izvirzītās

prasības neesot tik stingras kā advokātiem noteiktās

prasības.

Tieslietu ministrija ievērojot spriedumā lietā Nr. 2003‑08‑01

norādīto, ka Satversmes 92. pantā ietvertais jēdziens

"advokāts" ir interpretējams plaši, kā arī Satversmes

tiesas 2003. gada 27. jūnija spriedumā lietā Nr. 2003‑04‑01

"Par Civilprocesa likuma 82. panta piektās daļas un 453.

panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.

un 92. pantam" (turpmāk - spriedums lietā Nr. 2003‑04‑01) un

2003. gada 6. novembra spriedumā lietā Nr. 2003‑10‑01 "Par

Civilprocesa likuma 83. panta 4. punkta atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 92. pantam" (turpmāk - spriedums lietā

Nr. 2003‑10‑01) atzīto, ka kvalitatīvu juridisko palīdzību

civillietās spēj sniegt ne tikai advokāti, bet arī citas

personas. Tomēr minētie spriedumi esot pieņemti citos faktiskajos

apstākļos un atšķirīgā tiesiskajā situācijā. Proti, neesot bijis

tāda tiesiskā regulējuma, kas garantētu valsts apmaksātu

juridisko palīdzību mazturīgām un citām personām, kurām tā

nepieciešama. Turklāt pēdējo desmit gadu laikā esot ievērojami

pieaudzis advokātu skaits, kā arī noregulēts jautājums par

advokātu profesionālo un disciplināro atbildību. Tādējādi

analizējamās situācijas faktiskie apstākļi esot būtiski

mainījušies.

Saeimas norādītais apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot

atzīstams par pamatotu, jo advokātam piešķirtās tiesības un

izvirzītās prasības, kā arī mehānisms, kas liekot advokātam

apzināties atbildību par savu darbu, nodrošinot personas

interesēm atbilstošu, kvalitatīvāku un efektīvāku lietas

iztiesāšanu. Personas pilnīgi nepārzinot savas civilprocesuālās

tiesības un bez advokāta palīdzības nespējot tās pilnvērtīgi

izmantot. Tā kā civilprocess notiek, ievērojot sacīkstes

principu, personas bez juridiskās palīdzības varot kaitēt savu

interešu aizsardzībai tiesā.

Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, izskatāmajā lietā arī esot

būtiski nošķirt jēdzienus "puses pilnvarotais

pārstāvis" un "juridiskās palīdzības sniedzējs".

Juridiskās palīdzības sniedzējs vienmēr varot izpildīt arī

pārstāvja funkcijas, turpretim puses pārstāvis nevarot

nodarboties ar juridiskās palīdzības sniegšanu. Atšķirīga

citastarp esot arī šo personu pārstāvības noformēšanas

kārtība.

Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve - Tieslietu

ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas

jautājumos Laila Medina - uzsvēra, ka iespēja pieaicināt

advokātu juridiskās palīdzības sniegšanai civilprocesā ir puses

tiesības. Apstrīdētā norma nekādi neierobežojot personas tiesības

izvēlēties savu pārstāvi.

No izskatāmās lietas esot nošķirama situācija, kad juridisko

palīdzību nodrošina valsts. Proti, Valsts nodrošinātās juridiskās

palīdzības likumā gan esot paredzēts, ka juridisko palīdzību

civilprocesā tiesā var sniegt arī personas, kas nav advokāti.

Tomēr šajā likumā esot paredzēta kārtība un mehānismi, kā

pārbaudāmas šādu personu spējas sniegt kvalitatīvu juridisko

palīdzību. Turklāt ar šo likumu aptvertajās situācijās

juridiskajai palīdzībai iztērētie līdzekļi netiekot piedzīti no

zaudējušās puses.

Savukārt regulējums tam, kā atlīdzināmi ar tiesvedību

saistītie izdevumi, esot vērtējams Satversmes 92. panta pirmā

teikuma ietvaros, proti, tiesību uz pieeju tiesai aspektā. Taču

esot jāņem vērā, ka likumdevējam atzīstama plaša rīcības brīvība

noteikt, kādā veidā šādi izdevumi atlīdzināmi. Tāpēc no

Satversmes 92. panta neizrietot valsts pozitīvs pienākums

paredzēt pēc iespējas pilnīgāku tiesāšanās izdevumu

atlīdzināšanu.