10. pants

Civilprocesa likuma 37. panta pirmā daļa paredz, ka

samaksātā valsts nodeva atmaksājama pilnīgi vai daļēji šādos

gadījumos:

1) ja iemaksāta lielāka nodeva, nekā to nosaka likums;

2) ja tiesa atsakās pieņemt pieteikumu;

3) ja izbeidz lietā tiesvedību uz tā pamata, ka lietas

izskatīšana nav pakļauta tiesai;

4) ja prasību atstāj bez izskatīšanas uz tā pamata, ka

ieinteresētā persona, kas griezusies tiesā, nav ievērojusi

attiecīgajai lietu kategorijai noteikto lietas ārpustiesas

izskatīšanas kārtību, vai pieteikumu iesniegusi civilprocesuāli

rīcībnespējīga persona;

5) ja tiesa apstiprinājusi izlīgumu, - 50 procentu apmērā no

iemaksātās valsts nodevas tiesvedībai attiecīgās instances

tiesā;

6) ja tiesa saskaņā ar šā likuma 440.8 panta

septīto daļu atsakās ierosināt apelācijas tiesvedību, - 50

procentu apmērā no iemaksātās valsts nodevas;

7) ja tiesvedības izbeigšanas pamats ir prasītāja atteikšanās

no prasības, jo ir panākta mediācijas vienošanās, kuru apliecina

mediatora izsniegts rakstveida apliecinājums par mediācijas

rezultātu, - 50 procentu apmērā no iemaksātās valsts nodevas.

Apstrīdētā norma attiecas uz ikvienu personu, kurai radies

kāds no minētajiem pilnīgas vai daļējas valsts nodevas atmaksas

tiesiskajiem pamatiem. Proti, apstrīdētā norma paredz, ka

ikvienai personai termiņš, kurā tai ir tiesības prasīt valsts

nodevas atmaksu, beidzas pēc trim gadiem no brīža, kad nodeva

iemaksāta valsts budžetā. Ar apstrīdēto normu ir noteikts viens

un tas pats tiesību īstenošanas termiņš gan personai, kuras lietā

lēmums par tiesvedības izbeigšanu pieņemts minētajā triju gadu

termiņā, gan personai, kuras lietā šāds lēmums pieņemts pēc

minētā triju gadu termiņa beigām.

Civilprocesa likumā nav paredzēta nedz šā valsts nodevas

atmaksas termiņa atjaunošanas iespēja, nedz arī kādi izņēmumi no

šā termiņa aprēķina gadījumos, kad tiesvedība civillietā izbeigta

vēlāk nekā triju gadu laikā no valsts nodevas samaksas.

Tātad apstrīdētā norma attiecībā uz termiņu, kādā iesniedzams

pieteikums par valsts nodevas atmaksu, paredz vienādu attieksmi

pret ikvienu prasītāju civillietā, kurā tiesvedība izbeigta uz tā

pamata, ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai. Apstrīdētā

norma noteic, ka ikvienai no šīm personām ir tiesības prasīt

valsts nodevas atmaksu vienīgi triju gadu laikā no nodevas

iemaksas valsts budžetā.

Tādējādi apstrīdētā norma paredz

vienādu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām personu

grupām.