Par Civilprocesa likuma 37. panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam

9. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Satversmes tiesa ir atzinusi: lai noteiktu, vai un

kuras personu grupas atrodas pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos, nepieciešams atrast galveno šīs grupas

vienojošo pazīmi (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020.

gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019‑36‑01 11. punktu).

Divas situācijas nekad nav pilnīgi identiskas. Tādēļ

salīdzināšanai ir jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens vai

vairāki kopīgi elementi ar pārbaudāmo situāciju. Kopējam

elementam ir jāapvieno abas situācijas zem viena virsjēdziena

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2006-13-0103 7. punktu). Turklāt Satversmes tiesai ir

jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas

norāda, ka šādas personu grupas neatrodas savstarpēji

salīdzināmos apstākļos (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada

9. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-14-03 17.2. punktu).

Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka salīdzināmos apstākļos

atrodas visas personas, kuras likumā noteiktajā kārtībā

samaksājušas valsts nodevu par prasības pieteikumu civilprocesā

un apelācijas sūdzību un attiecībā uz kurām tiesa atzinusi, ka

uzsāktās civillietas izskatīšana nav pakļauta tiesai. Tādējādi

Pieteikuma iesniedzēji atrodoties salīdzināmos apstākļos ar

prasītājiem tādās civillietās, kuras izbeigtas uz tā pamata, ka

lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai, pirms tam, kad ir

beidzies triju gadu termiņš, kas noteikts pieteikuma par valsts

nodevas atmaksu iesniegšanai.

Apstrīdētā norma paredz, ka valsts nodevu atmaksā, ja

pieteikums par tās atmaksu iesniegts triju gadu laikā no valsts

nodevas samaksas, neatkarīgi no tā brīža, kad rodas tiesiskais

pamats valsts nodevas atmaksai, un neatkarīgi no tā, kuras

instances tiesa nolemj tiesvedību lietā izbeigt uz tā pamata, ka

lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai.

Civillietu izskatīšanas vidējais ilgums no 2015. gada līdz

2019. gadam pirmajā instancē bijis 8,1-10 mēneši, bet apelācijas

instancē 3,8-4,4 mēneši (Lietu izskatīšanas ilgums pa

instancēm. Pieejams: https://dati.ta.gov.lv). Savukārt lietu

izskatīšanas vidējais ilgums Senāta Civillietu departamentā tajā

pašā laikā bijis 7,3-15 mēneši (Publiskie pārskati par

Augstākās tiesas darbu 2015.-2019. gadā. Pieejami:

www.at.gov.lv). Tātad vidējais tiesvedības ilgums civillietā

Grozījumu pieņemšanas laikā un pēc to spēkā stāšanās nepārsniedz

trīs gadus.

Tomēr nav izslēgta un ir jāņem vērā iespēja, ka civillieta

tiek izskatīta ilgākā laika periodā. Arī Augstākā tiesa

norādījusi, ka par netipisku nevar uzskatīt gadījumu, kad

nolēmums par tiesvedības izbeigšanu pieņemts vēlāk nekā triju

gadu laikā no valsts nodevas iemaksas valsts budžetā.

Tiesu vai tiesnesi lietas izskatīšanā civilprocesā neierobežo

noteikts termiņš. Tiesnešu neatkarības princips ļauj tiesnešiem

patstāvīgi plānot lietu izskatīšanas laiku, ievērojot lietu

sarežģītību un kopējo izskatīšanas ilgumu tiesā. Tādējādi, lai

arī šobrīd vidējais tiesvedības ilgums civillietā nepārsniedz

trīs gadus, nav pamata pieņēmumam, ka atsevišķa tiesvedība

civillietā iekļausies noteiktajā termiņā vai noslēgsies triju

gadu laikā no valsts nodevas samaksas un tiesvedības uzsākšanas

pirmās instances vai apelācijas instances tiesā.

Tādējādi Pieteikuma iesniedzējus kā prasītājus civillietā ar

prasītājiem tādās civillietās, kurās tiesvedība pirms

apstrīdētajā normā noteiktā termiņa beigām izbeigta uz tā pamata,

ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai, vieno gan lietas

dalībnieka statuss, gan tiesvedības izbeigšanas tiesiskais

pamats. Līdz ar to šīs personu grupas ir savstarpēji

salīdzināmas.

Savukārt tas apstāklis, kas šīs personu grupas nostāda būtiski

atšķirīgās situācijās, ir tiesvedības ilgums. Prasītājiem, kuru

lietās tiesvedības ilgums nav pārsniedzis trīs gadus, ir iespēja

iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu. Savukārt tiem

prasītājiem, kuru lietās tiesvedības ilgums no viņiem neatkarīgu

apstākļu dēļ ir pārsniedzis trīs gadus, apstrīdētajā normā

noteiktais termiņš izbeidzas jau pirms tam, kad viņiem varētu

rasties iespēja izmantot tiesības iesniegt pieteikumu par valsts

nodevas atmaksu.

Tātad prasītāji civillietās, kurās

tiesvedība izbeigta tādēļ, ka lietas izskatīšana nav pakļauta

tiesai, pirms triju gadu termiņa beigām, un prasītāji

civillietās, kurās tiesvedība izbeigta uz tā paša pamata, bet pēc

triju gadu termiņa beigām, atrodas atšķirīgos apstākļos.