8. pants

Satversmes 91. panta pirmais teikums noteic:

"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

priekšā." Tajā ir ietverts tiesiskās vienlīdzības princips,

kas garantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšanu. Tā uzdevums

ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība

kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu

piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 16.

punktu). Likumā nav iespējams noregulēt katras personas

konkrēto situāciju, tomēr likumam būtu jānodrošina pietiekami

diferencēta attieksme, lai tā norma atšķirīgā tiesiskā un

faktiskā situācijā neizraisītu neatbilstību Satversmes 91. panta

pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2016-14-01 27.3. punktu).

Tiesiskās vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām

izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Šis princips arī pieļauj un

pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas

atšķirīgos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2020‑05-01 8. punktu). Tikai

tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv objektīvs un saprātīgs pamats,

tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kas atrodas vienādos apstākļos, vai vienādu attieksmi

pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 secinājumu daļas 13. punktu, 2006. gada 15. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.1. punktu un 2020.

gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 22.

punktu).

Līdz ar to, izvērtējot, vai apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai

jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) ir salīdzināmas un

vai tās atrodas vienādos vai atšķirīgos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu attieksmi pret

atšķirīgos apstākļos esošām personām vai arī atšķirīgu attieksmi

pret vienādos apstākļos esošām personām;

3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 11. punktu un 2020. gada

19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 22.-26.

punktu).