5. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu advokātu

kolēģija - uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas secinājums, ka

apstrīdētā norma nedod personai tiesības atprasīt par apelācijas

sūdzības iesniegšanu samaksāto valsts nodevu gadījumā, kad uz

Civilprocesa likuma 416. panta piektās daļas pamata pieņemts

lēmums par atteikšanos pieņemt apelācijas sūdzību, nav

viennozīmīgs.

Apstrīdētā norma nosakot, ka valsts nodeva ir atmaksājama, ja

tiesa atsakās pieņemt pieteikumu. Pēc Latvijas Zvērinātu advokātu

kolēģijas ieskata, jēdziens "pieteikums" Civilprocesa

likuma 37. panta pirmās daļas 2. punkta izpratnē aptver

visus Civilprocesa likuma 34. pantā minētos gadījumus.

Proti, ar jēdzienu "pieteikums" esot jāsaprot ne vien

prasības pieteikums, bet arī pieteikums par prasības

nodrošināšanu un pierādījumu nodrošināšanu, pieteikums sevišķās

tiesāšanās kārtības lietās, sūdzības saistībā ar tiesu

izpildītāju un notāru lēmumiem un arī apelācijas sūdzība.

Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas 2. punkta

mērķis, pēc Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas ieskata, ir

atdot personai atpakaļ tās samaksāto valsts nodevu, ja

tiesvedības process nav uzsākts, jo tiesa konstatējusi

neatbilstību formālajām prasībām un tādēļ atteikusies pieteikumu

pieņemt.

Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija uzsver, ka valsts nodevas

kontekstā apelācijas sūdzība būtu pielīdzināma prasības

pieteikumam. To citstarp apliecinot arī Civilprocesa likuma

34. panta ceturtajā daļā noteiktais, ka par apelācijas

sūdzību maksājama valsts nodeva tādā pašā apmērā, kādā tā būtu

jāmaksā par prasības pieteikumu. Tātad apstrīdēto normu tiesa

varot piemērot, lai atmaksātu par apelācijas sūdzības iesniegšanu

samaksāto valsts nodevu gadījumā, kad tā atteikusies apelācijas

sūdzību pieņemt.

Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija uzskata: ja tomēr nebūtu

atzīstams, ka apstrīdētā norma gadījumos, kad tiesa atsakās

apelācijas sūdzību pieņemt, ir piemērojama tieši, pastāvot

priekšnoteikumi likuma roba konstatēšanai un tātad arī

apstrīdētās normas piemērošanai pēc analoģijas. Proti, tas, ka

valsts nodeva netiek atmaksāta gadījumā, kad tiesa atsakās

pieņemt apelācijas sūdzību, neatbilstot tiesiskās vienlīdzības

principam. Tādēļ, pēc Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas

ieskata, vispārējās jurisdikcijas tiesai vajadzētu būt ne vien

tiesībām, bet arī pienākumam šādu situāciju novērst, piemērojot

apstrīdēto normu pēc analoģijas.

Ja Satversmes tiesa tomēr uzskatītu par nepieciešamu

apstrīdētās normas satversmības izvērtēšanu, tad, pēc Latvijas

Zvērinātu advokātu kolēģijas ieskata, šī norma neatbilstot

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Grupas, kas atrodas

salīdzināmos apstākļos, esot personas, kuru apelācijas sūdzību

tiesa atsakās pieņemt, un personas, kuru prasības pieteikumu

tiesa atsakās pieņemt. Proti, atbilstoši Civilprocesa likumā

noteiktajām prasībām par procesuālo dokumentu iesniegšanu šīs

personas ir samaksājušas valsts nodevu. Tiesas izvērtējuma apjoms

abās situācijās esot identisks - tiesa pārbaudot iesniegto

dokumentu atbilstību formālajām prasībām. Ja procesuālais

dokuments šīm prasībām neatbilst, tad tiek pieņemts lēmums par

atteikšanos pieņemt procesuālo dokumentu.

No apstrīdētās normas izrietot atšķirīga attieksme pret abām

minētajām personu grupām, jo vienā gadījumā esot paredzēta

samaksātās valsts nodevas atmaksa, bet otrā - ne. Latvijas

Zvērinātu advokātu kolēģija pievienojas Pieteikuma iesniedzējas

viedoklim, ka apstrīdētā norma neatbilst vienlīdzības principam,

jo darbs, ko tiesa iegulda, izvērtējot apelācijas sūdzības

atbilstību formālajām prasībām, tostarp, pārbaudot, vai

apelācijas sūdzībai ir pievienota pilnvara vai cits dokuments,

neesot tāds darbs, par kura veikšanu būtu ieturama valsts nodeva

pilnā apmērā, kas dažos gadījumos varot sasniegt ļoti ievērojamu

summu.