6. pants

Pieaicinātā persona - Anita Zikmane -

uzskata, ka prasības pieteikumu iesniedzēji un apelācijas sūdzību

iesniedzēji civilprocesā neatrodas pilnīgi vienādos un

salīdzināmos apstākļos un līdz ar to atšķirīgā attieksme pret

Pieteikuma iesniedzējas minētajām personu grupām varētu būt

pamatota.

Izskatāmajā lietā esot būtiski ņemt vērā Satversmes

92. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības, proti, to, ka

ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses

taisnīgā tiesā. Civilprocesā esot nodrošināmas tiesības uz lietas

izskatīšanu tiesā vienā instancē. Tādējādi nevarot uzskatīt, ka

personas, kas iesniedz prasības pieteikumu, un personas, kas

iesniedz apelācijas sūdzību, atrodas pilnīgi vienādos un

salīdzināmos apstākļos. Ja personas apelācijas sūdzību tiesa

atsakās pieņemt procesuālu pārkāpumu dēļ, tad šīs personas

tiesības uz taisnīgu tiesu esot ierobežotas tikai tiktāl, ciktāl

tā ir zaudējusi tiesības uz lietas papildu izskatīšanu augstākas

instances tiesā.

Katrs tiesāšanās posms tiekot pasargāts no pārslodzes,

izmantojot tādus ierobežojumus kā, piemēram, ierobežotas tiesības

vērsties tiesā, monetārie šķēršļi valsts nodevu veidā, kā arī

noteiktas prasības attiecībā uz pārstāvību (obligātais advokāta

process). Valsts nodeva esot viens no civilprocesuālajā

regulējumā personai paredzētajiem tiesāšanās izdevumiem.

Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Satversmes

tiesas judikatūru, Anita Zikmane vērš uzmanību uz to, ka

personu tiesību apjoms pārsūdzības procesā apelācijas un

kasācijas instances tiesā gan var tikt ierobežots, tomēr

likumdevējam būtu jātiecas pēc procesuālā regulējuma vienveidības

visos tiesvedības posmos. Konkrētajā gadījumā apstrīdētās normas

regulējums esot uzskatāms par nepilnīgu. Pēc būtības tas paredzot

atšķirīgu pieeju attiecībā uz valsts nodevas atmaksu tādos

civilprocesa tiesvedības posmos, kuros konkrētā tiesas instance

ir pēdējā pārsūdzības instance un pieņemtais nolēmums vairs nav

pārsūdzams, proti, Civilprocesa likuma

440.8 pants esot salīdzināms ar kasācijas

instancē noteiktās drošības naudas iemaksas pienākumu

(Civilprocesa likuma 453. panta sestās daļas 2. punkts

un septītā daļa). Anita Zikmane uzskata, ka visi tiesvedības

posmi attiecībā uz valsts nodevas un drošības naudas regulējumu

procesuāli būtu noregulējami līdzīgi.

Secinājumu

daļa